Krievijas armija bez kādas veselajam saprātam raksturīgas motivācijas 24. februārī iebruka Ukrainā un turpina tur darīt briesmu lietas – nogalināt, izvarot, laupīt, graut infrastruktūru. Un melot – visu laiku melot.
Tāpēc ir riebums, alerģiska reakcija ne tikai pret kara noziedznieku Putinu un viņa varas vertikāli, bet arī pret Krievijas valodu, kultūru un tautu, kuras vairākums joprojām atbalsta “speciālo militāro operāciju”.
Latvijā nepatika pret krievisko izpaužas kā lēmums nojaukt okupantu pieminekli Pārdaugavā, “nulles tolerance” pret Krievijas agresijas atbalstītājiem, dusmīgs noliegums sociālajos tīklos pret sabiedrībā pazīstamiem viedokļa veidotājiem, kuri vai nu atbalsta Putinu, vai nepasaka skaidru viedokli par karu Ukrainā. Vēl ir sabiedrisko attiecību pasākumi no sērijas “Atkrievisko Latviju!”.
Šajā laikā arī Amsterdamas muzejs atsakās no sadarbības ar Krievijas Ermitāžas muzeju, lai gan Kazimira Maļēviča “Melnajā kvadrātā” nav nekāda krievu impērisma.
Liels absurds ir problēmas, kuras rodas vienam Berlīnes restorānam ar nosaukumu “Pasternak”. Berlīnieši ir sacēluši naida runu vētru sociālajos tīklos ar aicinājumiem neiet uz šo restorānu, jo tas ir krievu. Taču nav ņemts vērā, ka šā restorāna īpašnieki ir sen emigrējuši no Krievijas, ka Boriss Pasternaks bija dižs ebreju izcelsmes dzejnieks, kurš 1958. gadā tika izvirzīts Nobela prēmijai literatūrā. Ka Pasternaks nu nekādā veidā nav saistāms ar to, kas notiek pašlaik Ukrainā.
Laikam tomēr ne viss krieviskais un krievu ir “kancelējams”. Par krieviem vajag mazliet zināt, par ko īsti ir stāsts. Vajag mazliet šķirot, kas ir kurš.
Ir Boriss Grebeņšcikovs, Andrejs Makarevičs, Maksims Pokrovskis, Maksims Galkins un daudzi citi, kuri Putina režīmu atklāti ienīst. Dabiski, ka no viņu mūzikas latviešiem nav jānovēršas un viņi ir laipni gaidīti. Tāpat šeit Latvijā tagad dzīvo no Krievijas emigrējuši žurnālisti, aktieri, uzņēmēji. Latvijai vajadzētu sniegt atbalstošu roku.
Mēs nezinām, ko par Krievijas uzbrukumu Ukrainai teiktu tie Krievijas mākslinieki, kuri jau ir miruši. Krievijas rokmūzikas “krustmāte” un ievilcēja ASV šovbiznesa tirgū Džoana Stingreja intervijā man nesen sacīja, ka nav iespējams zināt, ko Viktors Cojs domātu pašlaik - mirušam cilvēkam nav iespējams pavaicāt.
Viņa gan nebija īpaši priecīga par to, ka Coja dziesma (“Kukuška”) Poļinas Gagarinas izpildījumā tika izmantota Krievijas agresiju atbalstošā pasākumā Lužņiku stadionā.
Nevajadzētu nosodīt un paust asu viedokli par cilvēkiem, kuri nevar atbildēt. Mēs arī nevaram zināt par citiem cilvēkiem, kuriem varbūt ir tādi apstākļi, kāpēc viņi nevar neko teikt. Varbūt Coja tēvam nav naudas, par ko ēst, tāpēc viņš izsakās, ka Viktors būtu atbalstījis “speciālo operāciju”.
Mēs, latvieši, taču esam gudri cilvēki? Mēs taču nededzināsim grāmatas, kā to darīja hitlerieši trīsdesmitajos gados? Mēs taču netaisīsim “kultūras revolūciju” kā Ķīnā? Mēs taču esam kulturāla un civilizēta nācija, kurai ir svarīgas demokrātijas un tiesiskuma vērtības. Dedzināt grāmatas tiešā vai pārnestā nozīmē ir barbarisms. Mesties pārdēvēt Puškina vai Ļermontova ielu?
Nu varbūt daža iela Rīgā tiešām ir nosaukta tādu personu vārdos, kuras nav pelnījušas tik daudz goda, taču slaucīt projām visu krievisko diezin vai ir prāta darbs. Ielu pārdēvēšana arī ļoti daudz maksā. Varbūt vajag ietaupīt to naudu, kas tiktu iztērēta ielu pārdēvēšanai, un novirzīt to ukraiņu bēgļu bērniem?
Krievu kultūrā ir bijis daudz laba - piemēram, vēži, kuri par trim rubļiem ir mazi, bet pat pieciem rubļiem ir lielāki; Veņička, kurš nekad nav redzējis Kremli; Šuriks, kurš Feģam saka: “Vajag, Feģa, vajag!”; Čeburaškas dzimšanas diena; “Nu, pagaidi!” zaķis; Majakovska zvaigznes, kuras laikam kādam ir vajadzīgas, ja jau tās iededz; Visocka nemierīgie čigānu zirgi, Okudžavas vīnogu sēkliņa. Diezin vai šī kultūras daļa ir lielkrievismu un impērismu veicinoša.
Nav tā, ka visa Krievijas kultūra tagad būtu izslēdzama - ir krievu kultūrā arī daudz kas uz līdzjūtību, sapratni un mīlestību aicinošs. Diemžēl viss labais, uz ko ir aicinājuši izcilākie krievu mākslinieki, nav ņemts vērā, ir izsvītrots un iznīcināts. Vai arī pagriezts pa savam - propagandas nolūkos. Diemžēl līdz pat 24. februārim Latvijas televīzijas kanālos tika rādītu stulbi “bojeviki”, kas tiešām var veicināt “zombēšanu”. Kā mēs to pieļāvām - tagad nav saprotams. Laikam bija juridiskas problēmas.
Tas, ka Krievijas propaganda ir guvusi virsroku lielā daļā Latvijas iedzīvotāju prātu, lielā mērā ir Latvijas mediju politikas problēma. Līdz pat pēdējam laikam Latvijas mediju telpā tika rādīti seriāli, kuru galvenā doma bija impēriska vai kuros krimināli elementi un militāri cietpauri tika atspoguļoti kā varoņi. Tagad ar to ir cauri. Kā var noprast, mediju uzraudzības iestādei ir bijušas juridiskas problēmas to novērst, taču tagad tam ir tikts pāri.
Juridiskas problēmas, kā var saprast, ir arī ar Latvijas Krievu savienības (LKS) politiskās partijas projekta “kancelēšanu”. Kamēr šī partija pati neuzprasās un nenonāk konfliktā ar likumu, neko vēl nevar darīt.
Tas, ka mēdz būt juridiskas problēmas, patiesībā ir ļoti labi. Latvija, ar dažiem izņēmumiem, tomēr vēl turas pie tiesiskas valsts principiem. Vissliktākais, kas var notikt, būs tad, ja šiem principiem tiks uzspļauts. Ja Latvija neturēsies pie šiem principiem, tad var aizbraukt līdzi Krievijai.
Lai vai kādas peripetijas notiks, Latvijas tiesībsargājošajām un izlūkošanas struktūrām vajadzētu turēties pie principa, ka Latvija ir demokrātiska valsts. Ka šeit ir iespējami visādi viedokļi - arī tādi, kas nesaskan ar valdošiem “trendiem”. Vērsties pret nepatīkama viedokļa paudēju var tikai tad, ja viņš aicina uz kādām Krimināllikumam pretējām darbībām. Ja tiek pārkāpts likums, tad ir viens variants. Ja netiek pārkāpts, tad cits.
