Bēgošie Krievijas sportisti brauc Latvijai garām

Jeļena Ostapenko un Anastasija Sevastova ar savu lielisko spēli pārstāv un popularizē Latvijas valsti. Taču šoreiz pirmo vietu Vimbldonā izcīnīja Jeļena Ribakina no Kazahstānas © Romāns KOKŠAROVS, F64 Photo Agency

Kazahstānas pārstāve Jeļena Ribakina ir kļuvusi par Vimbldonas tenisa čempionāta uzvarētāju. Viņa Kazahstānas pilsonību ir ieguvusi 2018. gadā, bet līdz tam ir bijusi Krievijas pilsone. Šā vai tā, Kazahstānas valstij tas ir milzīgs, nebijis sporta sasniegums un iespēja lepoties.

Kad viņai bija 19 gadu, Kazahstānas Tenisa federācija pasteidzās pirmā saskatīt meitenē lielu talantu un finansiāli palīdzēja nomainīt pilsonību un trenēties pie sevis. Vēl viņai bijusi iespēja doties spēlēt uz kādu ASV koledžu. Bet Krievijas birokrāti tik lielu zvaigzni “nogulēja”.

Pilsonības nomaiņa sportā nav nekas neparasts un šad tad atgadās. Sportisti, kuri dzimtajā zemē neredz iespējas iekļūt valsts izlasē, mēdz izvēlēties pārstāvēt citu valsti, kurā sporta veida līmenis ir zemāks. Gadās arī tā, ka sportists saviem iepriekšējās valsts konkurentiem romantiskā veidā parāda, ka ir labāks.

Latvijā ir naturalizēts jo daudz ārzemnieku - vieglatlēti, futbolisti, regbisti.

Pašlaik ir izveidojusies tāda situācija, ka Krievija un Baltkrievija pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā tiek pakļautas aizvien stingrākām sankcijām un izolācijai. Tāpēc viena daļa sportistu meklēs kādu citu pilsonību. Savukārt Krievijas sporta federācijas centīsies viņus nelaist vaļā. Jau ir bijuši pāris skandalozi gadījumi.

Slavenā trenere Tatjana Tarasova centusies pierunāt daiļslidotājus Diānu Deivisu un Gļebu Smolkinu nepāriet uz ASV izlasi. Viņi abi šādu iespēju ir nolieguši, taču ir baumas, ka pāris meklējis ārzemju speciālistus, ticies ar amerikāņu izlases pārstāvjiem un tam bijušas slepenas kāzas, lai Gļebs varētu iegūt ASV pasi.

Maskavas hokeja komandas CSKA vārtsargs Ivans Fedotovs, kurš bija parakstījis viena gada līgumu ar Nacionālās hokeja līgas (NHL) komandu Filadelfijas “Flyers”, aizturēts par izvairīšanos no militārā dienesta un aizsūtīts uz armijas mācību centru Severodvinskā.

Te, iespējams, ir kāds hokejista konflikts ar komandas vadību, un rezultātā vadība parāda, kurš ir priekšnieks. Tāda aizsūtīšana uz Severodvinsku ir skarba. Tā var iznīcināt jaunā cilvēka karjeru pavisam. Atkal atpakaļ ir padomju laiki, kad birokrāti rīkojās ar sportistu likteņiem, kā vien patīk.

“Dzelzs priekškars” pagaidām vēl nav pilnībā aizvēries, un no Krievijas turpina bēgt tūkstošiem uzņēmēju, mākslinieku, žurnālistu, sportistu. Liela daļa pamet savu zemi tāpēc, ka nespēj vairs elpot zem Kremļa varas vertikāles. Lai gan nevar izslēgt arī, ka pa vidu ir arī kāds lielkrievisks impērists vai tāds, kurš, kā Ribakina, izliksies, ka nesaprot preses konferencē uzdotu jautājumu par karu Ukrainā. Pret impēristiem, protams, jāizturas ar “nulles toleranci” un jāsūta viņi turp, kur kuģis. Pret tiem, kuriem nav viedokļa, varbūt jāizturas iecietīgāk - kas zina, kādi ir cilvēkam apstākļi. Varbūt emigrantam ir bailes par saviem Krievijā palikušajiem tuviniekiem, ka viņus var represēt. Vēl jau ir arī tā, ka sportisti ir aizņemti savos treniņos un vāji orientējas pasaules politikas procesos. Protams, pastāv bīstamība, ka sporta zvaigzne piepeši sāk Putina “speciālo operāciju” slavēt. Vai Baltijas informatīvā telpa ir tik vāja, ka nespēs šādus gadījumus nokost, sagremot un izspļaut?

Būs valstis, kurās sportistus laipni gaidīs, vilinās pie sevis. Viņi varēs diezgan viegli pārvērsties no krieviem un baltkrieviem par, piemēram, slovēņiem vai melnkalniešiem. “Svaigu asiņu” ieplūšana, asāka konkurence paceļ augstāk ikviena sporta veida līmeni.

Taču Latvijas sabiedrība diezin vai ir gatava akceptēt šādu atvērtību.

Politiķi un valsts institūcijas uz krieviem raugās ar neuzticību - arī pat uz plaši pazīstamiem Putina režīma pretiniekiem, kuriem Latvijā rodas dažādas sīkas ķibelītes, šķērslīši, nesakārtoti dokumenti, nepagarināta vīza utt.

Jādomā, ka dažiem Krievijas vai Baltkrievijas sportistiem varbūt atradīsies vieta Latvijā, taču daudz viņu nebūs.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.