No ģimenē krieviski runājošajiem Latvijas iedzīvotājiem daļa (40%) nosoda Krievijas rīcību Ukrainā, bet vairākums no viņiem – 60% – neatbalsta Uzvaras parka pieminekļa nojaukšanu, liecina pētījumu centra SKDS pēc LSM.lv un Rus.LSM.lv pasūtījuma veiktā aptauja.
2022. gada jūnijā aptaujātajiem Latvijas iedzīvotājiem lūdza paust attieksmi pret Krievijas rīcību Ukrainā, un 73% pētījuma dalībnieku norādīja, ka Krievijas rīcību Ukrainā nosoda (tajā skaitā “stingri nosoda” - 65%). 13% atzina, ka viņu attieksme ir neitrāla, bet 5% - ka Krievijas rīcību Ukrainā atbalsta (tajā skaitā “noteikti atbalsta” - 2%).
Ar aptaujām ir tā, ka ļoti jāievērtē iedzīvotāju morālpsiholoģiskais stāvoklis - ne visi iedzīvotāji godīgi atbild. Baidoties, ka pēc Krievijas parauga viņu atbilde var vēlāk izrādīties lojalitātes rādītājs Latvijas valstij. Tie, protams, ir murgi, taču tā sliecas domāt liela daļa krievvalodīgo, kurus laikam labāk un korektāk būtu dēvēt par krievu etnisko grupu Latvijā.
Jādomā, ka atbalsts Putinam un Krievijas agresijai Ukrainā tomēr ir lielāks, nekā to rāda SKDS.
Jautājums par okupantu pieminekļa nojaukšanu tomēr ir mazliet cits - tas diezin vai liecina par nelojalitāti pret Latviju. Latvijas krieviem sāp, ka piemineklis tiks nojaukts. Viņi to bija saistījuši ar dižo uzvaru pār nacistisko Vāciju. Taču viņiem būs jāpieņem tā realitāte, kas ir - okupeklis tiks nojaukts. Šajā procesā nevis varbūt, bet droši paredzami notiks provokācijas. Cerams, Latvijas drošību sargājošās iestādes tiks ar tām galā.
Latvijas krieviem, īpaši tiem, kas ilgus gadus dzīvojuši Krievijas propagandas televīzijas kanālu tvanā, nav viegli pieņemt realitāti, ka Krievija Ukrainā slepkavo civiliedzīvotājus, ir nogalināti gandrīz 400 bērnu, ir sagrautas skolas, rūpnīcas, slimnīcas. Viņiem tas ir šoks. Viņi visu laiku centīsies pasargāt savu psihi ar atrunām un mēģinājumiem attaisnot Krievijas un Putina rīcību. Ir jānovērtē tas, ka cilvēka dabā ir negribēt justies kā naivam pamuļķim, kurš ticējis vienai pasaules kārtībai, taču ir izrādījies, ka pasaule ir sabrukusi. Latvijas krievi uzreiz momentā kļūtu par Latvijas patriotiem, ja Krievijas tanki triektu šāviņus pa Ziepniekkalna “Ķīnas mūri”, taču šāda iespēja ir tikai imagināra. Paldies dievam, ka imagināra.
Līdz ar to liela daļa Latvijas krievu etniskās grupas turpina dzīvot ilūzijās, ka Krievija ir varena, Putins ir varens un dara visu pareizi.
Lamāt šo iedzīvotāju daļu par “piekto kolonnu” var, taču nav tik bezcerīgi. Vienkāršam Latvijas krievam galvā vēl jānotiek dažām pārmaiņām. Konfrontēts ar realitāti (Krievijas zvērībām), viņš sākumā būs šokēts, pēc tam meklēs attaisnojumus, kurus smelsies Krievijas propagandā. Neredzot iespēju izvairīties no realitātes, viņa psihē būs aizsargmehānismi - depresija, agresija, noliegums, faktu izslēgšana no atmiņas. Beigu galā var būt tā, ka viņš samierināsies ar faktiem un tos pieņems. Bet var būt arī tā, ka nepieņems.
Krievijas agresija Ukrainā būtībā ir psihiska slimība, kas televīzijas propagandas ietekmē ir pielipināta teju 140 miljoniem Krievijas iedzīvotāju.
Ne tikai Krievijas, bet arī cilvēki Latvijā un citās valstīs cieš no tā. Vācijā bija demonstrācijas, kurās “orki” braukāja ar mašīnām un visādi demonstrēja savu atbalstu Putina karam. Pret šādām izpausmēm jāizturas kā pret sērgu un slimību.
Vācijas krievi tā demonstrē to, ka nav pratuši iekļauties/integrēties vietējā sabiedrībā. Līdzīgi ir arī Latvijā.
Latvijā ir liels daudzums Latvijas pilsoņu un nepilsoņu, kuru galvas joprojām atrodas Krievijas televizorā. Un viņiem nemaz negribas ko citu. Krievijas kanāli tagad ir nobloķēti, taču jaunākajai paaudzei nav problēmu tiem pieplakt, ja zināmi daži triki internetā. Vecākā paaudze gan tagad ir atrauta no Solovjova un Kiseļeva. Varbūt pie prāta drīzāk nāks vecākā paaudze?
Raugoties uz Latvijas politisko laukumu, redzam, ka te ir partija - Latvijas Krievu savienība, kura ir nepārprotami Krievijas interešu paudēja Latvijā un diemžēl arī Eiropas Savienībā. Kopā ar Itālijas, Spānijas un citu valstu atsevišķiem uzpirktiem deputātiem Ždanokas kundze realizē tos uzstādījumus, kurus tai priekšā uzrakstījuši Kremļa propagandisti.
Uz krievvalodīgo elektorātu orientēta ir arī Rosļikova partija. Lai tai veicas!
Galvenā partija, kura tomēr vismaz līdz šim ir pārstāvējusi lielāko daļu krievvalodīgā elektorāta, ir “Saskaņa”. Ir politiķi un sabiedriski darbinieki (Smiltēns, Kairišs), kuri gribētu šis partijas iznīcību tūlīt un tagad.
Taču ar šo partiju nav tik vienkārši.
Šī partija kaut cik satur kopā Latvijas krievu elektorātu, tā ir paudusi attieksmi pret Krievijas agresiju Ukrainā, to neatbalstot.
Šai partijai joprojām it diezgan labs reitings - tā vairs nav līdere, bet ir joprojām tuvu tam.
“Saskaņa” vienmēr sludina sadarbošanos, vēlmi iekļauties, bet ne asimilāciju un diskrimināciju. Asimilācija un diskriminācija ir nereālās himēras, kurām nav īsta pamata realitātē, taču krievu sabiedrībā par to ir bažas.
Skaidrs, ka 14. Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” diezin vai iegūs tik daudz vietu, lai spēlētu “pirmo vijoli”, taču ar šo spēku joprojām būs jārēķinās. Ja ne vairāk, tas būs nozīmīgs opozīcijas spēks.
Maz ticams, ka nākamā valdošā koalīcija tā uzreiz ņems un uzņems “Saskaņu” savā pulciņā, taču var redzēt, ka šajā politiskajā spēkā ir notikušas pārmaiņas.
