Kopš 24. februāra, kad sākās Krievijas agresīvais un nepamatotais iebrukums Ukrainā, Krieviju ir pametis daudz ievērojamāks skaits Krievijas pilsoņu nekā iepriekšējos gados.
Jau pirmajās nedēļās uz Armēniju, Gruziju, Somiju, Turciju, Izraēlu un citām valstīm devās desmiti tūkstoši ļaužu, kuri vēlāk vai nu palika pirmajā vietā, vai devās tālāk. Diemžēl jebkura statistika te nebūs precīza, jo no Krievijas izbraukušie nav liekami vienā kulītē. Tā ir ļoti dažāda publika ar ļoti dažādām interesēm - ir tūristi, ir uzņēmēji, kuriem kļuva neomulīgi palikt karu sākušajā valstī, ir arī labākas dzīves meklētāji, ir principiāli Putina varas vertikāles pretinieki, kas saprata, ka dzīves nebūs. Ir zinātnieki, žurnālisti, aktieri, mākslinieki, mūziķi. Šo ļaužu skaitu var lēst tikai aptuveni, un tas ir tikai ar dakšām ūdenī rakstīts - varētu domāt, ka izbraukuši ir vairāki miljoni, taču tādu īsti niknu antiputinistu varbūt ir tūkstoši - vairāki simti tūkstošu. Nav jau iespējams pateikt, kurš ir “labais krievs”, kurš “sliktais krievs”. Var mēģināt Rietumos palikt gribošos krievus testēt ar tādiem kā “lakmusa papīriņiem” - kam pieder Krima, kas notiek Ukrainā, vai tas ir karš, vai “speciālā militārā operācija”? Diezin vai šāds kritērijs ir nopietns, jo konjunktūru saprotošais krievs atbildēs, ka Krima ir Ukraina, bet pēc tam, kā sacīts Livonijas Indriķa hronikā, “kā suns atgriezīsies pie saviem vēmekļiem”.
Ir tā sagadījies, ka pašlaik Latvija ir valsts, kuru īpaši ir iecienījuši kā pagaidu vai ilgas palikšanas vietu Krievijas antiputiniskie žurnālisti. Jau ilgi pirms 24. februāra Rīgā darbojās Krievijas plašsaziņas līdzeklis “Meduza” ar tā vadītāju Gaļinu Timčenko priekšgalā. Tagad Rīgā epizodiski vai uz ilgāku laiku ir apmetušies cilvēki no Krievijas opozīcijas medijiem “Doždj”, “Novaja Gazeta”, “Nastojaščeje Vremja” un daudziem citiem izdevumiem, kuriem Krievijā piešķirts “ārvalstu aģenta” statuss. Vēl ir arī zinātnieki, literāti, kinorežisori, kuriem tāpat Rīga un Jūrmala ir tīkama vieta.
Nav šaubu, ka šie cilvēki ienīst Putinu, ir pret karu Ukrainā.
Te gan jāņem vērā, ka Krievijas spožie intelektuāļi ir “smagi pasažieri” - pretrunīgas personības, diži domātāji un mākslinieki, kuru idejas ne vienmēr ir saprotamas vienkāršam, parastam latvietim, kurš labprātāk vēlētos, lai visi krievi un viņu kultūra no viņa atšujas. Dažā izcilā Krievijas kultūras personā var vienlaikus mājot gan opozīcija Putinam, gan visnotaļ impēriski sapņi par kādu “jaunu, skaistu Krieviju”.
Diemžēl jauna un skaista Krievija tik drīz nebūs iespējama. Un Krievijas kultūra ir diskreditēta uz ļoti ilgu laiku.
Man ir tā gadījies, ka pēdējos mēnešos esmu sastapies ar daudziem emigrantiem, žurnālistiem no Krievijas. Esmu viņus intervējis, un šīs intervijas būs publicētas mūsu izdevumā. Viņi ir ļoti stipri, ar neticamu gribasspēku, drosmi, profesionalitāti un radošumu apveltīti. Tomēr viņus visus apvieno izmisums.
Izmisums ir par to, ka valsts, no kuras viņi nāk, dara tādus briesmu darbus. Viņi “mētājas” no savas valsts nosodījuma uz cerību, ka būs jauna, skaista, demokrātiska Krievija. Šo cerību gan nav daudz.
Nupat portālā “grani.ru” bija publicēts graujošs, provokatīvs raksts, ka krievu pretkara aktivitātes Rietumos ir nožēlojamas un labākais, ko krievi varētu darīt, būtu paklusēt. Uz to gan krievi neesot spējīgi, ko pauž “grani.ru”, kuru autoru kolektīvs paši ir krievi.
Atgadījums, lai neteiktu skandāls, nupat atgadījās tādēļ, ka Saeimas deputāts Edvīns Šnore nosūtīja iesniegumu iekšlietu ministram, kurā aicināja anulēt uzturēšanās atļauju Jeļenai Lukjanovai, kuras publiskā darbība esot pretrunā Latvijas nacionālajām interesēm.
Deputāts pauda uzskatu, ka Lukjanovas “retorika sasaucas ar Maskavas propagandas vēstījumiem un ir uzskatāma par hibrīdkara elementu ar mērķi diskreditēt Latviju”. Uzturēšanas atļauju Latvijā saņēmusī Krievijas pilsone intervijā, kura pārraidīta “Radio Svoboda” video versijā 2022. gada 20. jūlijā, bija paudusi kritiku par Latviju.
Te gan jāteic, ka galvenā Lukjanovas kritika Latvijai bija veltīta par to, ka Latvija izsniedz tāda tipa vīzas Krievijas zinātniekiem, kas gan ļauj palikt kādu laiku Latvijā, taču neļauj šeit strādāt. Lukjanova tomēr konstatē faktus, nevis diskreditē. Taču var nepatikt viņas tonis no “augsta troņa”, ko viņa laikam būs mantojusi no tēva - pēdējā PSRS Augstākās Padomes priekšsēdētāja Anatolija Lukjanova. Secinājums te var izrietēt tāds, ka Latvija, kura slikti izturas pret Krievijas zinātniekiem, kuri bēg no Krievijas, pazaudēs labos Krievijas zinātniekus, kuri atradīs citas iespējas kaut kur citur. Un žurnālistus. Un visus citus.
No vienas puses, var Lukjanovai piekrist. Latvijā ir uzturējušies zinātnieki, kuri bija pabēguši no Krievijas, lai sāktu kaut ko nebūt Latvijā. Pazīstu vienu zinātnieku, kurš nodarbojās ar silīcija kristālu audzēšanu, lai tos var izmantot pusvadītāju ražošanā. Krievijā viņu nesaprata, Latvijā arī ne visai saprata, bet gan jau Eiropā un pasaulē sapratīs, kas tas ir.
Taču diezin vai Latvijas zinātnes vide ir tik sapuvusi, ka nespētu uzņemt un integrēt Krievijas zinātnes idejas, ja tās ir ko vērtas. Pasaules zinātne sen vairs nav kādā vienā kokonā ieaudusies un ir globāla - nav nozīmes, kurā valstī kurš atrodas.
Nozīme, kurā valstī kurš atrodas, ir citā aspektā. Informācijas tehnoloģijas gan dod iespēju sazināties ar visiem visur, taču nenovērš atrašanos zem bumbām, kā tas ir pašlaik Ukrainā.
Latvijai, tāpat Igaunijai, Somijai, Polijai varētu būt savas intereses un vēlmes attiecībā pret Krievijas pilsoņiem, kuri nu jau masveidā cenšas pārvietoties uz Rietumiem, saņemt Šengenas vīzas.
Latvija, no vienas puses, varētu priecāties, ka pie mums veidojas tāds kā antiputinisko mediju “habs”, kur koncentrējas demokrātiski žurnālisti. No otras puses, Latvijas drošības spēki un politiskā vide var kļūt īgna. Ja caur mežu iet viens siltasiņu dzīvnieks, piemēram, alnis, viņam pieķeras visādas ērces, blusas vai kaut kādi tamlīdzīgi insekti. Ja Latvija kļūst par nozīmīgu “habu” un sāk pārspēt šajā ziņā Prāgu, Varšavu vai Berlīni, Latvijas izlūkošanas dienesti “uzkārsies” - tiem nav pietiekamas kapacitātes, lai izsekotu ērces - Krievijas specdienestu aktivitātes. Skaidrs, ka Krievijas specdienesti interesējas par to, ko Latvijā dara Vitālijs Manskis, Natālija Sindejeva, Anna Mongaita, Kirils Martinovs vai citi. Ja Latvijas politiskā vide un spiegu dienesti grib no šādas problēmas “atkratīties”, tad tā ir gļēvulība un savas atbildības novelšana uz kādiem citiem ārzemēs, kas varbūt būs kompetentāki. Ja ar nepietiekamu vīzu izsniegšanu šādiem cilvēkiem ir domāts, lai viņi brauc kaut kur tālāk, tad tas ir ļenganums.
Ir neapstrīdama misija uzņemt tos Krievijas pilsoņus, kuriem savā zemē draud brīvības vai pat dzīvības atņemšana. Represijas Krievijā pret citādi domājošajiem pieņemas spēkā, un nav tālu laiks, kad atjaunosies “gulags”. Latvijai kā vienai no demokrātiskām un tiesiskām valstīm būtu jāuzņemas daļas bēgošo krievu uzņemšana.
Somija un Igaunija ir sākušas politiskus procesus, lai ierobežotu Krievijas pilsoņu iebraukšanu. Tūlīt šī aktualitāte nonāks arī Latvijā. Te runa ir par tūristu vīzām, kas saprotami - kāpēc dot vīzas “tiblām” (“vatņikiem”) no Krievijas? Kādas vīzas un ar kādiem nosacījumiem vajadzētu dot tiem Krievijas pilsoņiem, kas bēg no Krievijas patiesu antiputinisku uzskatu dēļ?
Latvijas varas iestādēm te varētu būt iespēja nodemonstrēt gudrību...
Latvija labāk nekā Rietumu zemes zina savu pāridarītāju valodu, idiomas, jokus un lamuvārdus. Latvija spēj atšķirt.
Latvijai nevajag piepulcēt vēl klāt jaunos krievu emigrantus pie tiem postpadomju “geto” guļamrajoniem, kādi jau pastāv. Jauno krievu emigrācijas vilni var mēģināt integrēt, dodot viņiem iespējas mācīties latviešu valodu, vēsturi, kultūru. Šīs iespējas varētu būt bez maksas vai par mazu maksu. Latvijai varētu būt noderīga pieredze no ASV Ņujorkas apkārtnes, kur brīvprātīgie paši piesakās mācīt angļu valodu “spāņvalodīgajiem”. Ar “vecajiem” Latvijas krieviem, kas neintegrēti, tas ir smags gadījums, taču ar jaunajiem Latvijas valsts varētu noslēgt vienošanos, ka viņi kādā laika periodā iemācās latviski, pieņem šejienes kultūras un vēstures izpratnes galvenos nosacījumus un pēc tam var pretendēt uz palikšanu šeit vai uz pilsonības iegūšanu. Tas nav nekas neparasts. Vēlme, lai iebraucējs zina vietējo valodu, ir izplatīta daudzviet, lai neteiktu, ka visur Eiropā.
Varbūt nav jājaucas tādu kokonu un diasporu lietās, kas ir, piemēram, Latvijā nosēdusies “Meduza”. Lai viņiem veicas Putina pamatu drebināšana! Taču Latvijai nav vēlams, ja Latvijā jau agrāk dzīvojušo krievu neintegrētajai etniskajai grupai piepulcēsies vēl tikpat neintegrēti atbēdzēji no Krievijas un visi kopā ar trejkrāsu karogu un “Z” burtu te kaut ko vāvuļos, draudēs, melos un centīsies uzmesties par diktētājiem.
