Tieslietu ministrs Jānis Bordāns (“Konservatīvie” (K)) ir pavēstījis, ka Tieslietu ministrija strādā pie Divvalodības ierobežošanas likumprojekta, kas ierobežotu krievu valodas lietošanu darbavietās un publiskās vietās.
Nabaga Tieslietu ministrija, kuras klerkiem ar sajūsmu jāuzņem dižā tieslietu ministra ierosmes un kaut kā jāmēģina ietvert viņa idejas juridiskas valodas formā. Tur nekas lāgā nesanāk.
Kā Bordāna tekstus lai saprot Latvijas krievu etniskā grupa, no Krievijas šurp atbēgušie žurnālisti, uzņēmēji, mākslinieki?
Dabiski, ka Bordāna iniciatīva ir kā medusmaize Krievijas Kremļa propagandai, kas var kladzināt, ka Latvijā valda “nacisti” un “dzīvieciska rusofobija”. Par to gan var arī pārāk neuztraukties, jo viņi tā dara un atrod rusofobiju arī tur, kur no tās nav ne smakas. Bet, lai vai kā, Bordāna idejas ir provokācija un sauciens: “Nāciet, nāciet! Te, re, ir, ir jūsu meklētā rusofobija!” Krievijas ārlietu runaspersona, īpaši derdzīgā sterva Maša Zaharova var rakstīt Bordānam mīlpilnas īsziņas: “Molodec, Jaņis!”
Jāuztraucas ir par ko citu. No Bordāna iniciatīvas dveš “aizliegt”, “aizliegt un sodīt”. Aizliegt krievu valodu visur - darbā un publiski. Tātad arī veikalā, tirgū un tramvajā. Šādus virsrakstus presē ieraugot, tiem, kam krievu valoda ir lietojama ģimenē, uzmetas zosāda. Ja jau būs likums, kas ierobežo, loģiski jāsaprot, ka par tā neievērošanu pienāksies sankcijas - administratīvas vai kriminālas.
Bordāns ir uzmeties atkārtot kaut ko līdzīgu kā ģenerālis Franko Spānijā. Tur vienā laikposmā arī bija likumi, kas aizliedza lietot basku vai katalāņu valodu. Ar čigānu valodu bija tikts galā jau agrākos laikos - Spānijas čigāni pārtrauca runāt savā valodā, jo par to draudēja mēles izraušana ar nokaitētām knaiblēm, nošaušana, pakāršana vai sadedzināšana sārtā.
Pat Krievija, kurā dzīvo daudz tautu un kas ir stājusies uz bezprātīgas agresijas takas, nav aizdomājusies kaut kā ar likumu speciāli ierobežot nekrievu valodu lietošanu. Pat cieti mugurkaulainie Latvijas nacionālkonservatīvie politiķi no Nacionālās apvienības nervozi maliņā pīpē. Viņiem arī tas nebija ienācis prātā.
Bordāns ir pamanījies uzstāties par lielāku katoli nekā pāvests - par lielāku nacionāli nekā nacionāļi.
Vēršanās tieši pret krievu valodu ir kā nebūt tulkojama no Latvijas skata punkta, kur gluži saprotamā veidā ir alerģija pret visu krievisko. Jābrīnās, ka apdzīvotas vieta Krievi vai Krievupe vēl nav pārsauktas par Ukraiņiem un Ukraiņupi. Tomēr Latvijas “atkrieviskošana” virzās visnotaļ pareizā gultnē... lai gan ar novirzēm un pārspīlējumiem arī. Nav nekādas vajadzības Rīgā turēt lielkrieviskā rakstnieka, pseidovēstures romānu autora Pikuļa ielu, bet tajā pašā laikā Eizenšteina iela noteikti ir atstājama. Šīs lietas vajadzētu filtrēt un atšķirt, kurš ir kas.
Krievu valoda pati par sevi nav tas, pret ko vajadzētu vērsties ar kādiem speciāliem likumiem. Protams, ka Bordāna ierosmes paliks tikai uz papīra. Diezin vai nākamā Saeima būs tik slima, ka skries tām pakaļ. Šajā Saeimā to vairs nevar paspēt.
Nebūšu pārspīlējis, ja teikšu, ka vismaz pusei, ja ne vairāk, Ukrainas bēgļu Latvijā krievu valoda ir tā, ko viņi lieto savā ģimenē. Tikai vienu burtu - “g” - viņi izrunā citādi nekā Maskavijā. Viena daļa zina ukraiņu valodu, bet citi to nemaz nezina - tie, kas no Harkivas, Odesas, Čerņihivas, Doneckas, Mariupoles. Pēc kara sākuma Ukrainā ir notikusi brīnumaina pārvērtība - politoloģijā to sauc par “politisko nāciju”. “Politiskā nācija” ir apmēram kas tāds kā fizikā “absolūti melns ķermenis”, kas ir neiespējams, bet tomēr lietojams aprēķinos. Nevar teikt, ka nupat jau ir noticis ideālais variants un visa Ukraina ir politiskā nācija, bet ir ļoti tuvu tam - neatkarīgi no valodas, ko cilvēki runā, viņi ir savas valsts - Ukrainas - patrioti un ienīst “krievu pasauli”, Putinu un Kremli.
Diezin vai krievu valoda vairs tā skarbi apdraud latviešus. Rusifikācija ir pagātne, mēģinājums ar referendumu par divvalodību tāpat. Latvija ir pietiekami stipra pret to. Tā vien skaties, ka angļu valoda jau sāk kļūt bīstamāka - visi šie “ilgtspējības”, “drošumspējas” kalki, “pidžininglišs” un žargons, kurā runā sakaru, finanšu un IT uzņēmumos. Cilvēks no malas, kas ienāktu kādā bankas vai telekomunikāciju uzņēmuma sapulcē, nesaprastu neko, ko viņi tur runā.
Patiesā Bordāna ierosmes būtība ir gaužām saprotama. “Konservatīvie” jeb bijusī “Jaunā konservatīvā partija” (JKP) ir izzaudējusi savu agrāko elektorātu, kas svēti ticēja, ka pie visām ķibelēm valstī ir vainīgi tikai trīs “oligarhi”, kas aplenkuši Bordānu un Jurašu no visām pusēm. Visur, kur vien skaties, mudž “oligarhu pakalpiņi” - tiesā, prokuratūrā, muitā, policijā un visur. Uz šā pārspīlētā mīta bija balstīta visa JKP (K) politika. Mīta dūmi ir izklīduši un kļuvuši neaktuāli, un K vairs nezina, kur ko ķert, ko grābt.
Visi “labie darbi”, kurus šī partija cenšas sev pierakstīt, ir bleķis - K “labie darbi” ir nedemokrātisks spiediens uz tiesu un tiesiskuma pamatu graušana, ass konflikts ar izglītības nozari, švaka darbošanās labklājībā.
Tāpēc K izmisīgi pūlas. SKDS reitings partijai ir nožēlojami mazs - 2,5. “Factum” dod mazliet vairāk - 5,9%. Lai vai kā, pat ja šī partija pārvarēs 5% barjeru 14. Saeimas vēlēšanās, nekādu pirmo vijoli tā vairs nespēlēs. Vara šļūk ārā no rokām. Kad vara izšļuks no rokām, var atgadīties, ka sāks nākt gaismā pikanti fakti par šīs partijas shēmām un mednieks kļūs par medījumu. Tas būs šausmīgi, to nedrīkst pieļaut!
Jūtot savu drīzo iespējamo galu, K partija raustās agonijas krampjos un grābājas gar visu, ko vien var pakampt - “nokost” kaut ko Nacionālajai apvienībai, izpatikt Latgales katoļiem un LGTB draugu kopai vienlaicīgi, pameklēt atbalstu no ebrejiem un pie viena bungot sev pie krūts kā vislatviskākajiem latviešiem no visiem latviešiem.
Uz galu, uz galu viss tas ir! Cerams, ka latvju elektorāts vairs otrreiz nebūs tik naivs un neuzķersies!
