Augusta beigās Eiropas Savienības ārlietu ministri Prāgā apspriedīs aicinājumus aizliegt tūristu vīzas Krievijas un Baltkrievijas pilsoņiem.
Spēku samērs starp par šo jautājumu dažādi domājošām valstīm pašlaik veidojas šāds: Igaunija, Lietuva, Latvija un Somija vairs tūristu vīzas neizsniedz un aicina to pašu darīt arī pārējo ES, savukārt Vācija, Grieķija un Kipra ir paudušas pretēju attieksmi - ka tūristu vīzas tomēr jāturpina izsniegt. Vācijas kanclers Olafs Šolcs turpina turēties pie tēzes, ka pie kara Ukrainā vainīgs Putins, bet ne krievu tauta. Grieķija un Kipra bēdājas, ka tām būs lieli zaudējumi no krievu tūristu plūsmas apsīkuma.
Jādomā, ka tās valstis, kas ir pabijušas zem padomju okupācijas vai “dzelzs priekškara” Austrumu pusē (izņemot Ungāriju), būs par to, ka terorismu atbalstošās agresorvalsts tūristiem jāliedz iespēja braukāt pa Eiropu.
Iedomāsimies, ka viens kvēls rašists, kurš par naudu karo Ukrainā un zog graudus, vienā mierā ar visu ģimeni dodas uz Jūrmalu, Kannām un Venēciju un tur atpūšas, tērējot “asinsnaudu”. Tāpēc loģiski Baltija un Somija atsaucās Ukrainas prezidenta Volodimira Zelenska aicinājumam pārtraukt vīzu izsniegšanu Krievijas ceļotājiem (tūristiem).
Bet arī Zelenskis vismaz pagaidām neko nav teicis par tādām lietām kā pastāvīgās uzturēšanās vai termiņuzturēšanās atļaujas ES.
Tūristu vīzu neizsniegšanai ir viegls tehniskais risinājums - neizsniedz un viss. Taču Latvijas amatpersonas vēlas iet daudz tālāk - tiek gatavots jauns Imigrācijas likums, tiek pārskatīta līdzšinējā kārtība, kādā Krievijas un Baltkrievijas pilsoņi turpmāk varēs uzturēties Latvijā. Un te vairs nav tik vienkārši. Kā saka odesieši, ir divas lielas atšķirības, vai runājam par ceļotājiem vai par tiem, kam ir uzturēšanās atļaujas.
Par vienu šo krievu daļu nebūtu jātur rūpe - putinistiem lai ceļš turpat, kur Krievijas karakuģim, un biļete uz Kobzona koncertu. Taču Latvijā dabūjušo termiņuzturēšanās atļauju ļaužu kopums nebūt nav viendabīgs - tie cilvēki ir ļoti dažādi, ar dažādām prasmēm, ar dažādiem likteņiem un dažādiem uzskatiem.
Bet valdošā koalīcija ir vienojusies mainīt principus, pēc kādiem Krievijas pilsoņiem Latvijā atjauno līdz šim izsniegtās termiņuzturēšanās atļaujas (TUA) - turpmāk tās pamatā vairs netiks atjaunotas, izņemot retus gadījumus, preses konferencē pavēstīja Ministru prezidents Krišjānis Kariņš (JV).
Plānots, ka atļaujas neatņems Latvijas pilsoņu laulātajiem, taču arī viņiem, tāpat kā visiem atļauju saņēmējiem, vajadzēs sekmīgi nokārtot valsts valodas eksāmenu.
Iekšlietu ministrijas skaidrojumā par savu projektu grozījumiem Imigrācijas likumā sacīts: “Izņēmumi paredzēti personām, kas uzturējušies Latvijā saistībā ar humāniem apsvērumiem vai valsts interesēm, vai kam ir vai bijušas ciešas ģimenes saites ar Latvijas pilsoni vai Latvijas nepilsoni, piemēram, bijuši laulībā ar Latvijas pilsoni vai nepilsoni, kurš miris un laulātajiem bijis kopīgs bērns - Latvijas pilsonis vai Latvijas nepilsonis.”
Apmēram deviņiem tūkstošiem Krievijas pilsoņu ir termiņuzturēšanās atļaujas, vēl 37 tūkstošiem ir pastāvīgās uzturēšanās atļaujas.
Pastāvīgo uzturēšanās atļauju lielais skaits ir radies tāpēc, ka tie ir bijuši Latvijas iedzīvotāji - nepilsoņi, kas izvēlējušies Krievijas pilsonību.
Pastāvīgo uzturēšanās atļauju saņēmušajiem pagaidām nav jāuztraucas - politiķi līdz viņiem vēl nav tikuši, taču ar termiņuzturēšanās atļaujām ir citādi - tām ir termiņš, un tā pagarināšana tiks atteikta.
Vai tiešām visiem? Rodas juridisku un arī morālisku problēmu gūzma, kas būs jārisina nākamajai valdībai. Termiņuzturēšanās atļaujas lielākoties ir izsniegtas par nekustamā īpašuma iegādi vai finanšu investīcijām Latvijā. Tātad šiem Krievijas pilsoņiem šeit ir kāds īpašums un/vai bizness. Ja šāds Krievijas pilsonis ir oligarhs, kas pie turības ticis caur pielīšanu Putinam, nekāda vaina nebūtu viņam īpašumu vispār konfiscēt un ierīkot viņa villā dzīvojamās vai kultūras telpas ukraiņu bēgļiem.
Taču ne katrs ir šāds oligarhs. Lielākā daļa ir tādi, kas no Krievijas ir laidušies lapās. Kāds nav vairs redzējis perspektīvu savam biznesam dzimtenē, kāds pat ļoti principiāli ir bijis pret valdošo režīmu Krievijā. Ir tādi, kuri vispirms atraduši Latvijas Attīstības aģentūru, kas ir bijusi sadarbīga un krievpilsoņa vēlmi investēt atbalstoša. Viena daļa šādu krievu ir speciālisti jomās, kuru attīstība Latvijai ir visnotaļ svarīga - zinātnieki, IT speciālisti.
Vēl viena daļa ir žurnālisti, aktieri, mākslinieki, kinorežisori, kuri no Putina ir bēguši pavisam nesen - pēc kara sākuma vai ne pārāk daudzus gadus pirms kara. Daudziem šiem pēdējā laika bēgļiem nav tāda vīzas paveida, kas ļautu Latvijā strādāt. Ir tādi, kas Latvijā uzturas ar tūristu vīzām. Šie cilvēki pat vēl nav tikuši līdz domai par termiņuzturēšanās atļaujas lūgšanu.
Vēl ir zinātnieki, kas pēta un ražo pusvadītājus. Pusvadītāji ir tas, ko lieto mikroshēmās. Sūtīt mājās šādus speciālistus, lai Krievija var izmantot viņu darba rezultātus sava militārā kompleksa muskuļu audzēšanā?
Vēl ir gadījumi, kad Krievijas pilsonis skaitās strādājis augstā amatā Krievijas Federācijas Prezidenta administrācijā kultūras jomā. Tas ir bijis sen, pirms daudzpadsmit gadiem, kad Krievija vēl nebija tik slima kā pašlaik. Jūtot slimuma pieņemšanos spēkā, viņš ir emigrējis, taču tagad Latvijas varas iestādes viņu konstatē kā nevēlamu personu un dzen projām.
Par augsto, jauno tehnoloģiju (IT) speciālistiem ir tā, ka
ASV prezidents Džo Baidens aprīļa beigās lūdza Kongresu grozīt Imigrācijas un pilsonības likumu, lai atvieglotu Krievijas zinātnieku darbu ASV.
Baltais nams arī pieprasīja, lai Iekšzemes drošības departaments paātrinātu Krievijas zinātnieku vīzu pieteikumu izskatīšanu, lai “palīdzētu Amerikas Savienotajām Valstīm piesaistīt un noturēt krievu cilmes talantus un samazinātu Krievijas novatorisko potenciālu, kas dod labumu valsts drošībai”.
Tikmēr Latvijas Republikas augstāko amatpersonu loģika ir pretējā virzienā - jātiek vaļā no visiem krieviem, neatkarīgi no tā, vai viņi ir par vai pret Putinu, vai viņi ir bēdzēji vai oligarhi. Un tā tad būs liela drošības “stiprināšana”.
Latvijas situāciju vēl papildus sarežģī tas, ka nāk virsū vēlēšanas, un valdošās partijas pār vari cenšas iznesties, kura būs lielāka “atkrieviskotāja”. Ar to var novērst uzmanību no savas pašvakās darbības kovidsērgas laikā un mazdarbības elektrības cenas mazināšanā. Tur gan monopols pieder Nacionālajai apvienībai, bet arī pārējām partijām šis tas atlec. Ir jau arī savā ziņā objektīvs fons - Krievijas armijas kara noziegumiem Ukrainā vairs nav ne skaita, ne malas, alerģija pret Krieviju aug augumā...
Tomēr “krievnīšanā” vajadzētu mazliet rimties, ja cilvēks no Krievijas ir opozīcijā varai, vērtīgs zinātnieks, investors bez kremliskas astes. Latvija ir demokrātiska valsts, kuras pamatā ir tādas vērtības kā nevainīguma prezumpcija, likumdošanas pēctecība, cilvēktiesības, privātās dzīves neaizskaramība, vārda brīvība.
Rodas daudz jautājumu. Kā tas būs, ja Latvija atņems 9000 īpašumus un biznesus? Kā kaut kādā tuvā vai tālā nākamībā uz Latviju varēs paļauties, ja tā vienā laikā vilināja šurp investorus, bet citā brīdī visu viņiem atņēma? Ko darīs ar tiem, kam termiņuzturēšanās atļaujas izbeigsies? Vai viņus deportēs? Un uz kuru valsti?
Taisnība, ka pēc 24. februāra, kad sākās karš, tiesības vairs nevar būt tādas, kā iepriekš. Piemēram, pret Kremļa propagandu tagad ir cenzūra, kas ir pamatota - nav pieļaujami klaji meli un militāra dezinformācija. Taču tiesību ierobežojumi būtu pieļaujami vien tad, ja persona ir noziedznieks, sadarbnieks ar teroristisku valsti, propagandists. Taču valdošais Latvijas iekšpolitikas “trends” ir tāds, ka visi krievi un baltkrievi jābāž vienā maisā - visiem jāatņem, un tad dažiem varbūt kaut kas jāatdod. Tas ir pārāk primitīvs, nešķirots un priekšvēlēšanu gaisotnes diktēts virziens.