Ušakovu apsūdz par blēņu lietām. Viņš esot glabājis savā kabinetā mapi ar iemontētu videokameru

© Neatkarīgā

Pagājušā gada beigās bijušajam Rīgas mēram, Eiropas Parlamenta deputātam Nilam Ušakovam (“Saskaņa”) tika uzrādīta apsūdzība par stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumu pārkāpšanu. Šajā pirmdienā Ušakovs ieradās tiesas zālē un savu vainu viņam celtajā apsūdzībā neatzina. Tiesa uzklausīja lieciniekus, un tiesas sēdes turpināsies vairākas dienas šonedēļ.

Vispār jau kriminālķibeles ir pašvaldību mēru “arodslimība”. Kādi tik nav bijuši gadījumi Latvijā! Viena bijušā Jūrmalas mēra cietumsods, viena ilglaicīgā Ventspils mēra notiesāšana pirmajā instancē, Jelgavas mēra priekšvēlēšanu aizturēšana, Ogres mēra ilgā dzīvošana apsūdzības ēnā, kur viņš laimīgi attaisnots, un vēl citi gadījumi. Dabiski, ka arī Rīgas mērs ir bijis 12 gadus “zem lupas”.

Kas ir šis “stratēģiskas nozīmes” priekšmets? Par ko vispār Ušakovu apsūdz? Kas par to viņam draud?

Veicot kratīšanu un meklējot kādus kompromitējošus papīrus, izmeklētāji nejauši ir atraduši mapi/grāmatu, kurā iemontēta videokamera ar vadu un adapteri. Nav zināms, vai izmeklētāji atrada ko vērtīgu pret Ušakovu, bet šī lieta nav par to - lieta ir par mapi vai grāmatu, kurā noslēpta videokamera. Tas skaitās “stratēģiskas nozīmes preču aprites noteikumu pārkāpums”. Saskaņā ar Krimināllikuma 237.1 panta otro daļu par to draud brīvības atņemšana uz laiku līdz diviem gadiem vai īslaicīga brīvības atņemšana, vai probācijas uzraudzība, vai sabiedriskais darbs, vai naudas sods, atņemot tiesības uz noteiktu nodarbošanos uz laiku līdz pieciem gadiem.

Tas ir skarbi. Tātad Ušakovs ja ne sēdēs pagrabā, tad grābs lapas gar kapiem.

Tas ir briesmīgi apkaunojoši ne Ušakovam, bet Latvijas tiesībsargājošajām iestādēm, kuras ir rīkojušās saskaņā ar tādiem principiem kā dažā diktatoriskā kaimiņvalstī. Krievijā nereti, kad ir vēršanās pret opozicionāriem, kratīšanās tiek atrastas vai piesviestas kādas patronu čaulītes vai zāles šķipsna, kas ļauj necelt politisku apsūdzību, bet veidot kriminālprocesu it kā par ieroču vai narkotiku glabāšanu.

Tādā pašā liekulīgā veidā izmeklētāji ir vērsušies pret Ušakovu. Ja nevar atrast ko patiešām nopietnu, tad atrod absurdu ieganstu celt apsūdzību.

No kādām aizpadomju laiku dzīlēm vispār nāk Krimināllikuma pants par šādu “nodarījumu”? Laikam šis likums, ja nākamā Saeima būs sakarīga, būs stipri vien jāpārskata un būs jāveic tajā izmaiņas, kas saskan ar mūsdienu realitāti.

Kā var būt tā, ka vienkārša videokamera piepeši kļūst par “stratēģiskas nozīmes preci”?

Videokameras ir ikvienam mobilajā tālrunī. Ar videokamerām ir “piepičkāta” pilsēta un arī Rīgas pilsētas dome. Visi visus grib novērot. Blogeri grib blogot un blogo. Kas gan tur būtu krimināls, ja Rīgas mērs gribētu novērot savus apmeklētājus savā kabinetā, ja viņam būtu tādas tieksmes?

Pieņemsim, ka atnāk uzņēmējs N, kurš piedāvā vai dod mēram kukuli. Mērs viņu atmasko, parādot tiesībsargājošai iestādei ierakstu. Tiesa pēc tam lemj, vai šāds pierādījums ir par pilnu ņemams.

Taču runa te nemaz nav par to. Spriežot pēc Ušakova izteikumiem, viņš nemaz nezina vai neatceras, kā šāds priekšmets varēja nonākt viņa kabinetā. Varbūt bija kāds apmeklētājs, kurš gribēja iznesties kā dižs spiegs un uzdāvināja mēram šādu grāmatu - videokameru kā suvenīru. Ir visnotaļ ticams, ka Ušakovs šādu epizodi var būt aizmirsis. Rīgas domē ir daudz visādu noputējušu suvenīru no dažādām valstīm un dažādiem cilvēkiem, un kāda daļa no tiem atrodas arī pilsētas priekšsēdētāja kabinetā.

Taču Ušakovs saka, ka vispār nezina, kā videokamera nonākusi viņa kabinetā. Varbūt to tur ir novietojis kāds, kurš grib izsekot Ušakovu? Novietojis un pēc tam nav varējis tikt tai klāt, lai savāktu iegūto informāciju?

Par ko vispār apsūdzība, kur Ušakovs vainīgs?

Bija taču stāsti, ka Ušakovs varbūt iesaistīts visādās nešķīstībās ar “nanoūdeņiem”, sistēmiski piesedzis kriminālus “Rīgas satiksmes” iepirkumus, bijis klāt pie tā, ka pilsētas uzņēmumos bijuši padomnieki, kuru padomi bijuši fiktīvi. Ja par ko tādu būtu runa, tad tas būtu kaut kas daudzmaz nopietns. Taču šajā tiesas prāvā runa ir par absolūtu absurdu.

Katra tiesu varas diena ir dārga - jātērē tiesnešu, prokuroru, advokātu un tiesas darbinieku laiks. Ir arī elektrības, datortehnikas un komunāli maksājumi. Šo laiku tiesa varēja pavadīt, izskatot tik tiešām reālas noziegumu lietas.

Taču visu šo nedēļu tiesa būs spiesta nodarboties ar muļķībām - ar to, ka vienas partijas ir saskubinājušas apsūdzību pret vienu citu partiju. Bērnu spēlēm smilšu kastē ir vairāk vērtības - tajās bērni apgūst iemaņas, kas viņiem noderēs nākotnē. Ušakova gadījumā tā ir pagātne - bija viņš trīs domes sasaukumu laikā galvaspilsētas mērs, bet tagad vairs nav.

Jādomā, ka te nav īpašas sazvērestības ar to, ka tagad ir priekšvēlēšanu laiks. Tā ir sakritis. Taču uz vēlēšanu rezultātiem tas var atstāt pavisam pretēju ietekmi, nekā cer latviskās partijas. Redzot, cik netaisnīgi tiek tiesāts Ušakovs, Ķengaraga, Ziepniekkalna un Bolderājas iedzīvotāji atcerēsies, ka bija šāds mērs, un tas var viņus saliedēt balsošanā par “Saskaņu”. Neba nu par Nacionālo apvienību ir tendēti balsot šie iedzīvotāji.

Gribējās efektu, bet tā vietā būs defekts.

Komentāri

Eiropas mājdzīvnieku produktu izplatītāju un ražotāju asociācija FEDIAF veikusi pētījumus par kaķu skaitu Eiropas valstu mājsaimniecībās. Pētnieki secinājuši, ka Latvijā kaķi dzīvo 37% no visām mājsaimniecībām. Tas ir trešais augstākais rādītājs Eiropas valstīs. Pirmajā vietā ar 48% ir Rumānija, otrajā ar 41% atrodas Polija. Kā izskaidrot to, ka esam tik ļoti pieķērušies šiem mīļajiem mājdzīvniekiem; kas mums tik ļoti patīk kaķos – pētījumu rezultātus “Neatkarīgajai” skaidro dzīvnieku mājvietas “Ulubele” saimniece Ilze Džonsone un sociologs Aigars Freimanis.