Apbrīnojami straujā tempā notiek Paldisku sašķidrinātās gāzes (LNG) termināļa būvēšana Igaunijā. Igaunijas enerģētikas uzņēmums “Alexela Group” ir paziņojis, ka bagarēšanas darbi Laheperes līcī, kas ilga desmit dienas, ir pabeigti. To veicis kuģis “Pedro Alvares Cabral”, kas pieder Beļģijas uzņēmumam “Jan de Nul”.
31. augustā jau ir pabeigta arī projekta pirmā kārta - pietauvošanās vietas būvēšana. Iespējams, un izskatās, ka tā notiks, jau šoruden Igaunijā tiks radīta alternatīva Krievijas gāzei, lai nodrošinātu gāzes piegādi katrai mājsaimniecībai un nozarei - Igaunijas televīzijas raidījumos “Alexela Group” pārstāvji ir pauduši apņēmību darīt visu, kas viņu spēkos, lai tā būtu. Paldisku termināļa pabeigšanu paredzēts veikt divos posmos. Pirmais, jau pabeigtais posms ietver savienojuma ar “Balticconnector” cauruļvadu izbūvi un peldošā termināļa (FSRU) nomu. Ir izbūvēts gāzesvada pieslēgums molam ar sauszemes kompresoru staciju, kā arī piestātne, pie kuras var pietauvoties tankkuģis vai FSRU kuģis. Pēc tam otrajā kārtā terminālim tiks izbūvēts arī pastāvīgs risinājums - šie būvdarbi var ilgt divus vai trīs gadus, taču, raugoties, cik sekmīgi tie norisinās pašlaik, varbūt arī ātrāk.
Nav bijis tā, ka ceļš uz Paldisku termināli būtu bijis rozēm kaisīts. 2017. gadā Eiropas Savienība noraidīja “Alexela Group” pieteikumu par aptuveni 400 miljonu ASV dolāru dotāciju šim projektam no Eiropas Kohēzijas fonda. Tad “Alexela” paziņoja, ka plāno tik un tā turpināt virzīt projektu uz priekšu, izmantojot privāto kapitālu.
Paldisku projekts netika iekļauts Eiropas Komisijas (EK) tā sauktā “5. PCI saraksta” 2021. gada novembra publikācijā. Proti, EK neaizliedza Igaunijai būvēt termināli, bet arī nekādā veidā to neveicināja. Taču “lēnīgie”, bet patiesībā ļoti straujie un apņēmīgie igauņi turpināja “urbt” savu projektu uz priekšu - ar domu, ka gan jau tas noderēs.
Tikmēr Latvijas “politikums” ir izrādījies lempīgs un mazspējīgs. Doma par sašķidrinātās gāzes termināli Ventspilī parādījās jau pirms vairāk nekā 10 gadiem, taču latvju iekšpolitisko kašķu dēļ projekts tika “norakts”. Pēc tam parādījās tāda Jāņa Bordāna Jaunā konservatīvā partija, kurai šķita ļoti svarīgi paveicināt Amerikas latgalieša Ragauša un viņa partneru biznesu un uzbūvēt sašķidrinātās gāzes termināli Rīgas līcī pie Skultes. Projektam varēja nebūt ne vainas, ja ne viens vai pat vairāki “bet”. Ragaušs un viņa ārzemju investori gribēja valstiskas garantijas, lai Latvijas uzņēmumi pērk gāzi tikai no Skultes, bet ne no kāda cita. Un vēl bija problēma ar to, ka vispār jau ir arī tādi iedzīvotāji Skultē, Saulkrastos, Zvejniekciemā, kuriem ne visai patīk, ka viņu kūrorts piepeši pārvēršas par industriālu vidi, kurā ir smakas, trokšņi un sabojāta ainava. Šo iedzīvotāju interesēm tika uzspļauts, un viņi, saprotams, cik spēja, spļāva pretī. Piekrastes vides aizsardzības biedrība, Skultes pašvaldība protestēja.
Taču tad uznāca Krievijas agresija pret Ukrainu. Valdība augusta beigās vienojās piešķirt nacionālo interešu objekta statusu Skultes LNG terminālim pie Saulkrastiem. Ar to tad arī gandrīz ir pārsvītrota iespēja iedzīvotājiem un viņu biedrībām kaut ko iebilst - nacionālās intereses skaitīsies augstākas, bet iedzīvotāji varēs “stāvēt pie ratiem”.
Varēja būt arī tā, ka termināļa būvniecībai būtu nozīmēta vieta Rīgas brīvostas teritorijā, kur jau visas vides prasības ir puslīdz sakārtotas, taču tas nenotika - par svarīgāku tika atzīta Skulte. Skultes projektu attīsta cilvēki ar citiem uzvārdiem, taču diezgan ticams, ka tie ir apmēram tie paši, kas jau agrāk šo projektu bīdīja. Bīdīja, nesabīdīja, bet tagad sabīdīs. Projekta bīdītāji jau kopš 2016. nespēja sakārtot dokumentus par ietekmes uz vidi novērtējumu, taču tagad tas vairs nebūs nepieciešams - pateicoties valdības dāsnajai pretimnākšanai, tam tiks piemēroti atviegloti nosacījumi.
Lai vai kā, pašlaik pats svarīgākais ir, vai Latvijai līdz nākamajam pavasarim neaptrūksies energoresursu, un viens no svarīgākajiem jautājumiem starp iepriekšminētajiem ir, vai neaptrūksies dabasgāzes?
Viedie igauņi jau plāno ne tikai sašķidrinātās gāzes termināli Paldiskos un Tallinā. Viņiem padomā ir arī nelielas, bet gaumīgas atomenerģētikas stacijas. Viņiem ir saules un vēja parki, kuri jau darbojas, turklāt nesalīdzināmi lielākā apmērā nekā Latvijā, kamēr Latvija vēl tikai gudro un plāno, kur tos izvietot. Vienīgais virziens uz energoneatkarību Latvijā pašlaik ir koku ciršana, lai pārvērstu tos šķeldā. Šķeldas cena pašlaik dažbrīd pārsniedz dēļu cenu! Šķelda tiek dzīta uz eksportu, jo tas loģiski - ja ir pieprasījums, tad Latvija var piedāvāt. Diezin vai tas Latvijai ir risinājums ilgtermiņā?
Bet tikmēr Paldiskos jau ir sabūvēta piestātne jūrā, caurules uz piekrasti, kompresori un vēl viss kas. Trūkst tikai caurules uz Somiju.
Vai Latvija kaut ko iegūs no tā? Latvija varētu kaut ko gūt, ja būtu noslēgti kādi līgumi, ja būtu rezervēti kādi apjomi par piegādēm no Paldiskiem uz Inčukalnu, no Inčukalna krātuves uz Latvijas uzņēmumiem un mājsaimniecībām. Taču no Igaunijas puses skan mulsums: “Nezinām neko. No Latvijas puses nekas nav rezervēts.”
Tāpat arī no Lietuvas Klaipēdas termināļa puses neatskan signāli, ka Latvija būtu kaut ko dižu un pietiekamā apmērā rezervējusi, lai nākamā ziema paietu bez šaušalīgām problēmām.
A/s “Latvijas gāze” informē (vai šantažē), ka visa tā gāze, kas iedzīta Inčukalna krātuvē, nebūt nepieder Latvijas valstij vai pašai LG...
Tad kam tā īsti pieder, kas tā ir par gāzi?
Latvijas ekonomikas ministrei Ilzei Indriksonei (NA) ir skaidrojums, ka tā ir “pagājušā gada vasaras gāze”. Vispār jau gāze ir tā kā no Krievijas...
“Latvijas gāzes” valdes priekšsēdētājs Aigars Kalvītis ir norādījis, ka gāzes mājsaimniecībām nepietiks.
Kam tad īsti pietiks, kam nepietiks?
Var gadīties, ka Latvijas vara nonāks pie tā, ka rekvizēs, nacionalizēs, atņems gāzi, kas pieder Krievijai vai Baltkrievijai. Kara apstākļos tā var gadīties. Taču šādā gadījumā var gadīties, ka uz gāzi pretendē visnotaļ netoksiski labticīgie Eiropas valstu uzņēmēji, kas sūdzēsies tiesā. Būs nelāgas tiesvedības. Vienkārši tas nebūs.
Lai vai kā, igauņu neatlaidība ir kā klasisks piemērs, kā tiekties un neatlaisties.
Latviešu piemērs ir: vienmēr palikt vaidošā un bezcerīgā pakaļā un atrast birokrātiskus šķēršļus, lai pakaļā atrastos.
Nelāgi, ka pašlaik ir priekšvēlēšanu laiks. Līdz ar to vēl vairāk savairojas tādu personu loks, kuras negrib uzņemties nekādu atbildību ne par ko. Svarīgāka ir pārgudra runāšana par enerģētiku, bet ne reāla darbošanās šajā jomā. Pašlaik vajadzēja īstus lēmumus, taču uz tiem nāksies gaidīt pēc 1. oktobra.
