Sestdien, 28. janvārī, notiks sociāldemokrātiskās partijas “Saskaņa” kongress, kurā delegāti apspriedīs aktuālo situāciju partijā, lems par grozījumiem statūtos un ievēlēs vadību.
Diezin vai šis kongress noritēs pacilāti līksmā gaisotnē, jo partija 14. Saeimas vēlēšanās cieta smagu sakāvi - nepārvarēja 5% barjeru. “Saskaņai” ir zudis viss - cimdi, zeķes un pat mētelis. Vara un ietekme tāpat. Bet agrākos laikos taču bija tik jauki - 13. Saeimas vēlēšanās 2018. gadā “Saskaņa” bija pirmajā vietā, ieguva 23 mandātus, 800 tūkstošu eiro valsts finansējumu. Tiesa gan, pārējās Saeimā iekļuvušās partijas pat neapsprieda tādu variantu, ka “Saskaņu” varētu iekļaut valdošajā koalīcijā.
“Saskaņa” zaudējusi varu arī Rīgas pašvaldībā, kur tagad valda Mārtiņš Staķis, un re - visa Rīga vienos stabiņos.
Jādomā, ka kongresā tiks meklēti vainīgie, kļūdas, sakāves iemesli. Tie gan ir no malas acīmredzami.
Pēc Krievijas iebrukuma Ukrainā 2022. gada 24. februārī raķete, tēlaini izsakoties, trāpīja tieši “Saskaņas” lēmumu pieņemšanas centram, radot sajukumu, paniku un mulsumu gan partijas politiķos, gan viņu vēlētājos. Partijas līderis Jānis Urbanovičs jau agrā 24. februāra rītā televīzijā pauda nosodījumu Krievijas agresijai. Līdzīgās domās bija arī virkne citu “saskaņiešu”, kuri saprot, ka Latvijas iekšpolitikā viņiem nav citu iespēju darboties, kā vien esot lojāliem Latvijas valstij. Piemēram, Nils Ušakovs un daudzi citi racionāli domājoši “Saskaņas” politiķi domā tāpat.
Taču, kad pirmā trieciena dūmi izšķīda, atklājās, ka ir personāži, kuri nebūt nevēlas būt lojāli un savu popularitāti grib balstīt uz to elektorātu, kas ir putinisks, impērisks un Krievijas propagandas apstrādāts. Pielaizīties šai elektorāta daļai ir bijis moto Rēzeknes mēram Aleksandram Bartaševičam. Šis mērs ir orientējies uz to ļaužu daļu, kas gaudo par nojauktajiem padomju pieminekļiem.
Bartaševičs pirms “Saskaņas” kongresa ir sarakstījis savu variantu partijas deklarācijai. “Latvija ir neitrāla valsts, kurai ir draudzīgas attiecības ar visām valstīm, īpaši ar kaimiņvalstīm. Tāpēc tās diplomātijas galvenais mērķis ir no kaimiņvalstīm saņemt drošības garantijas mūsu valstij,” piedāvā partijas deklarācijā ierakstīt Bartaševičs.
Vai tas ir naivums vai kas? Kādas garantijas no kādām kaimiņvalstīm? Vai no Krievijas un Baltkrievijas?
“Īpašs uzdevums un izaicinājums ir iegūt drošības garantijas Latvijai no visām kaimiņvalstīm,” tālāk citā vietā raksta Bartaševičs.
Te ir tā, ka Bartaševičs piedāvā gaidīt garantijas no Krievijas, kas ir agresorvalsts, terorisma sponsorētāja un kuru vada kara noziedznieks Vladimirs Putins. Šī valsts vienmēr ir spļāvusi virsū visām norunām, un nekādas garantijas tai nav bijušas saistošas. Bet kaimiņvalsts Baltkrievija vispār nav nekāda garantētāja - tās pašpasludinātais prezidenta varas uzurpators Aleksandrs Lukašenko ir trīcoša marionete Putina rokās.
Par kādām kaimiņvalstu garantijām murgo Bartaševičs? Latvija ir Eiropas Savienības un NATO valsts, kurai nevar būt nekādu garantiju gaidīšanas no kaimiņvalstīm. Lietuva un Igaunija arī ir kaimiņvalstis, taču no tām Latvijai pašlaik nekādas garantijas nav aktuālas. Rēzeknes mērs piedāvā kaut kādu citu, dīvainu ārpolitiku, kurai nav nekādu cerību kļūt par valsts ārpolitiku.
Tā nav “Saskaņas” kļūda, ka partijas vadība ir orientējusies uz lojalitāti Latvijas Republikai. Tā nepieciešamība - gandrīz letāla partijai, tomēr kaut cik cerīga. Visi citi varianti ir ceļš uz kļūšanu par izbāzni Okupācijas muzejā. Partijas vadība ir izdarījusi labāko, ko šajos apstākļos var darīt - nav centusies izpatikt sava elektorāta trakajai daļai.
Diemžēl visos laikos un visās zemēs ir likumsakarība, ka vēlētāji novēršas no politiskiem spēkiem, kuros sajūt šķelšanās pazīmes. To parasti iztulko kā vājumu, un tiek meklēts kāds cits spēks, par kuru atdot savu balsi. 13. Saeimas vēlēšanās “Saskaņa” akumulēja, uzsūca un apvienoja gandrīz visu to vēlētāju masu, kas ir etniskā krievu grupa, krievvalodīgie. Par “Saskaņu” balsoja arī latvieši. Taču pirms 14. Saeimas vēlēšanām vēlētāji pamanīja, ka “Saskaņa” nav monolīta. Tāpat arī nevarēja vairs saprast, ko šī partija grasās aizstāvēt, kādas ir tās vērtības. Vienā dienā partijas pārstāvis saka, ka karš Ukrainā ir noziedzīgs, bet turpat cits šīs partijas politiķis pauž teju vai neslēptu jūsmu “krievu pasaulei”.
Šo “Saskaņas” vājumu veikli pamanījās izmantot konkurenti - kādu daļu elektorāta pievāca sev Latvijas Krievu savienība, kāda daļa vēlētāju domāja, ka simpātiskāka ir Jūlijas Stepaņenko partija “Suverēnā vara”. Kādu daļu no “Saskaņas” kautķermeņa varbūt “nokopa” arī “Latvija pirmajā vietā” vai vēl kādas partijas. Bet visiem pogas izgrieza hiperaktīvais populists Aleksejs Rosļikovs, kurš priekšvēlēšanu kampaņā nekautrējās solīt visiem visu un atkarībā no auditorijas, kurā uzstājās, stāstīja vieniem vienu, bet citiem citu. Viņa partija ir iekļuvusi 14. Saeimā, kur gan tai lemts sēdēt visdziļākajā opozīcijā.
“Saskaņas” kongress solās nebūt garlaicīgs. Te nu var gadīties, ka putēs spalvas. Var gadīties, ka šis būs pēdējais kongress. Arī tā var gadīties. Tad sabiedrība noskatīsies, kā politiķi nogrābstās gar “Saskaņas” kapakmeni politisko līķu kapsētā un masveidā palien zem velēnas.
Ir teorētiski arī citi varianti. Ja “Saskaņa” skaidri deklarētu savas vērtības, parādītu, ka “vate” un “savoks” nav tas elektorāts, uz kuru tā balstās... Ja “Saskaņa” uzrunātu to vēlētāju daļu, kas nefano par Putinu, bet grib piedalīties Latvijas kā plaukstošas zemes celtniecībā... Tur varētu atrasties diezgan pat labs potenciālo vēlētāju pulks.
Grūti pateikt, cik krievu etniskās grupas un krievvalodīgo pilsoņu ir pašlaik Krievijas agresijas atbalstītāji. Varbūt 20%. Bet vismaz tikpat ir arī krievvalodīgo, kuri ir sapratuši, ka karš Ukrainā nerullē. Lielākā daļa (kādi 60%) neko nesaprot, neko negrib zināt, mētājas galējībās starp jūsmu par Putinu un žēlumu par ukraiņiem, kurus viņš slepkavo. Ar šiem cilvēkiem varētu “strādāt”.
“Saskaņa” varētu strādāt, taču pašlaik nudien nav saprotams, kurā virzienā tā dosies - vai uz kādu nebūt nākotni, vai uz strauju pazušanu. Vistuvākajā laikā tas būs redzams.
