Jau kopš sestdienas vakara Rīgā notiek tā saucamā Valdemāra ielas brūkošo māju krīze. Runa ir par divām ēkām Valdemāra ielā 117 un 119, kur viena ēka ir sākusi sēsties un vilkt uz leju otru, radot tajā plaisas.
Tiesa gan, šis process notiek jau daudzus gadus - kopš tā laika, kad ielas pretējā pusē tika uzbūvēta bankas ēka, kurai bija liela un dziļa būvbedre. Acīmredzot būvdarbu laikā plašā apgabalā tika stipri izmainīts gruntsūdeņu līmenis. Senos laikos bija, kā zināms no tautasdziesmas, “visapkārt smilšu kalni, pati Rīga ūdenī” - pamatne šajā vietā ir inženiertehniski sarežģīta.
Redzamās plaisas 117. nama sienā fotogrāfijās fiksētas 2018. gadā. Tās bijušas tur jau gadu iepriekš un pat vēl agrāk. Vienā daļā mājas dzīvošana jau sen nav diez cik komfortabla - grīdas ir šķības.
Pašlaik aktīvi notiek iedzīvotāju sapulces, tikšanās ar atbildīgajām Rīgas domes amatpersonām. Taču jāteic, ka visi pasākumi, kas līdz šim ir notikuši iedzīvotāju it kā glābšanai, ir bijuši apbrīnojami neveikli. Rīgas domei ar iedzīvotājiem sarežģītas psiholoģiskas attiecības - varas pārstāvji uzvedas nervozi, bet iedzīvotāji prasa loģiskus skaidrojumus. Iedzīvotāji uzvedas katrā ziņā daudz adekvātāk nekā amatpersonas.
Sestdien septiņos vakarā, kad ļaudis noskaņojušies rimtai atpūtai, piepeši ierodas ugunsdzēsēji un liek visiem nekavējoties pamest abas ēkas. Kādi 30 cilvēki izbirst uz ielas un pulcējas kalniņā pretējā ielas pusē pie “Rimi” veikala. Viņi ir pārbijušies, jo nodomā, ka nupat patiešām ēkas sākušas sabrukt. Izrādās gan, ka visa brukšana ir daži apmetuma gabaliņi, kas atdalījušies no sienas un nokrituši zemē. Kāds ir to pamanījis un ziņojis. Nav zināms, kurš ir ziņojis.
Rīgā ir desmitiem un simtiem namu, kuros tāpat ir pa kādai plaisai. Ir arī nami sliktākā stāvoklī, kur turpina dzīvot cilvēki. Ne tik daudz kā pirms 20 gadiem, taču ir pilsētā arī grausti, kas var sabrukt, uzkrītot kaut kam virsū. Taču liktenis bija lēmis izmocīt tieši Valdemāra 117. un 119. numuru.
Starp no ēkām izbēgušajiem ir arī bērni, kas izskrējuši ārā vienās čībiņās. Viņi ir pārbijušies un trīc.
Ugunsdzēsēji ķeras pie iekštelpu apskates, un izrādās, ka ne visi ir pametuši namu. Kāda sieviete atrodas aiz aizslēgtām durvīm, jo gadu nasta un slimība neļauj tai pārvietoties. Ugunsdzēsēji izlauž durvis, un ātrā palīdzība aizved viņu uz slimnīcu.
Ir dzīvokļi, kuru saimnieki atrodas darbā, treniņos, deju mēģinājumos vai ārzemēs. Tiek atlauztas arī šo dzīvokļu durvis. Tās daudziem ir pamatīgas, no metāla. Laušanas darbi notiek brutāli - ar triecieninstrumentiem. Vispār jau citās zemēs sen jau ir izdomātas pneimatiskas ierīces, kas ļauj atspiest stenderes un atvērt durvis ātri un bez trokšņa. Taču Latvijā tādas varbūt ir tikai zagļiem. Durvis tiek lauztas ar lielu troksni un konstrukciju drebināšanu. Ja būtu tiešām tik kritiski, ka ēka jau būtu sākusi brukt, tad tieši šādu vibrāciju varbūt akurāt pietrūktu, lai māju patiešām nobrucinātu.
Durvis ir atlauztas un dzīvokļi ar visu iedzīvi stāv vaļā. Iedzīvotājiem atbildēts, ka oficiāli pirmās 24 stundas sargā pašvaldības policija, bet pēc tam par apsardzi jāatbild pašiem iedzīvotājiem, jo viņi ir īpašnie-ki. Taču iedzīvotājus klāt nelaiž. Policija sargās, kamēr visi rindas kārtībā pa vienam būs tikuši pēc mantām, t.i., pāris dienas. Pēc tam būs jāsargā pašiem. Vakarrīt policists staigājis pakaļ iemītniekiem dzīvokļos iekšā, vērojot, kā jaunas lēdijas pārcilā un saliek somās sa-vas biksītes un krūšturus. Nekāda privātuma. Pēc tam nama pārvald-nieks izpētījis likumus un uzstājis, ka policistam nav jāiet līdzi dzī-vokļos. Solīts, ka vairs nestaigās pakaļ.
Rīgas dome tur rūpi par ļaudīm, kas pēkšņi palikuši bez pajumtes, un ir piedāvājusi viņiem patverties brīvās sociālo māju telpās. Taču visi (vai gandrīz visi) ir laipni atteikušies. Izrādās, ka vismaz pirmās piecas dienas būtu jāuzturas drūmās vietās, kur ir kāda blakšaina gultasvieta un labierīcības kaut kur koridora galā. Jaunbezpajumtnieki laikam ir atraduši citas vietas, kur pārlaist pirmās naktis - pie radiem, draugiem vai kur citur.
Tikmēr tiek slēgta Valdemāra iela posmā no Šarlotes līdz Alojas ielai. Tas tāpēc, ka gadījumā, ja ēkas sabruks, tās var uzgāzties virsū transporta līdzekļiem.
Satiksme šajā posmā joprojām nav atjaunota, izņemot sabiedrisko transportu, kuram atvēlēta viena josla. Tas, saprotams, rada vēl lielākas pārvietošanās grūtības transportam, kas Valdemāra ielā mēdz sastrēgt arī bez posmu slēgšanas. Tā kā Centrāltirgus apkaimē pašlaik noris aktīvi “Rail Baltica” būvdarbi un tur arī ir slēgti ielu posmi vai joslas, kopumā pārvietošanās pa galvaspilsētu brīžiem atgādina elli.
Lai vai kā, notikumi ar Valdemāra ielas namiem šķiet diezgan dīvaini. No vienas puses, ir saprotama atbildīgo amatpersonu, tajā skaitā Rīgas mēra Mārtiņa Staķa, panika. Ikviens televizorā ir redzējis, kā izskatās sabrukušās ēkas Turcijā un Sīrijā pēc zemestrīces. Tāpat ir arī Zolitūdes traģēdijas atmiņas. Atbildīgajām amatpersonām mati saceļas stāvus, iedomājoties, kas būtu, ja mājas sabruktu un visi tām pārmestu, ka nav ņēmušas galvā brīdinājumus.
Un varbūt ir kādas aprindas, kuras tieši šo panisko fonu mēģina ciniski izmantot, lai realizētu kādas savtīgas shēmas, lai iegūtu, izreiderētu īpašumus - varbūt zemi, kas ir zem ēkām, lai nākamībā dzīvojamo namu vietā uzceltu kādu mirdzošu lielveikalu, kantoru ēku, banku vai priekamāju? Viss kas var būt.
Vēl jau daudz kas nav skaidrs. Piemēram, kas kompensēs iedzīvotāju zaudējumus par viņu mantas bojāšanu? Pagaidām Rīgas domes departamenti nav atbildējuši, kāds īsti ir šo ēku stāvoklis un vai ir iespējams tās renovēt.
Vispirms būs tehniskās apsekošanas atzinums (iespējams, piektdien). Vakar bija runa par pamatu stiprināšanu. Steidzamību dome atbalstīšot.
119. numura apsaimniekotājs savulaik veicis apsekošanu un izpēti. Ir projekts pamatu stiprināšanai, kas nav iesniegts, jo nav bijis pietieka-mi daudz īpašnieku parakstu. 117. numuram nav apsaimniekotāja, un līdz ar to Rīgas domei nav dokumentu par mājas stāvokli. 117. numu-ra iedzīvotāji līdz šim parasti ātri vienojušies un remontējuši savu mā-ju, kad vajag. Taču bez blakusmājas projekta viņi neko lielu nevar iz-darīt.
Ja visi izdevumi būs jāsedz apsaimniekotājam, tad tas nozīmē, ka izmaksas beigās tiks uzkrautas uz iedzīvotāju kakla.
Te vēl ir tāda nianse, ka Rīgas domei vajadzētu meklēt ēku plaisāšanas cēloņus, kur, iespējams, pie vainas nav ne apsaimniekotājs, ne iedzīvotāji, ne namu pārmērīgais vecums. Varbūt vainīgais ir meklējams ielas pretējā pusē - bankas nama arhitekti, būvinženieri, celtnieki? Banka nav uzbūvēta pirms 100 gadiem, bet mūsdienās. Gan jau pastāv uzņēmumi, kas to būvēja, un, cerams, ir dzīvi arī cilvēki, kas būvēja. Varbūt Rīgas domei kaut kas jāpiedzen no viņiem, lai iegūtos līdzekļus pārvirzītu 117. un 119. nama remontam?
Pašvaldības policijas pārstāvis esot sacījis, ka viss iedzīvotājiem būšot jāpiedzen pašiem vēlāk.
Rīgas domes pārstāve sacījusi, ka par ietekmi uz apkārtni atbild ban-kas ēkas projektētājs (tāpat arī “Tomsona terašu” projektētājs). Viss esot ņemts vērā. Kas ir tas viss? Cik eiro tas viss ir?
Ir bažas, ka visi visu noliegs, atbildību neuzņemsies, pierādīt neko neizdosies un beigu galā par visu maksās tie, kas izbēga uz ielas vienās čībiņās...