Tikai kropļojot valodu, jūs varat pretendēt uz amatiem, ietekmi un naudu!

© Pexels

Interesantu Hannas Brentones rakstu ir publicējis Eiropas norises atspoguļojošais portāls “politico.eu” 19. jūlijā. Tas saucas “Labākie eirokrātu darba pieteikumi ir tikpat šausmīgi kā jūsējie. Jo kurš gan negribētu “virzīt patiesu sadarbību un proaktīvi veidot vienprātību”?

Rakstu lasiet šeit.

Būtība ir nesvarīga, svarīga ir klišeju lietošana

“Lai pārdotu sevi, lai iegūtu ES izcilāko darbu, jums it kā ir nepieciešams radošums un tieksme uz pašreklāmu, vai ne? Patiesībā nē. Jums, iespējams, vajadzēs tomēr nedaudz satraukties. Jo, runājot par pieteikumiem uz jauniem amatiem, šķiet, ka tos kropļo nogurušas vecas klišejas un nerunāšana par lietas būtību, lai jūs varētu izskatīties kā visi pārējie,” raksta H. Brentone. “Politico” ir noplūdinājis to cilvēku CV un motivācijas vēstules, kuri pretendē uz nākamo ES galveno banku uzrauga amatu, kam ir ārkārtīgi svarīga loma. Tā ir saistīta ar aptuveni 300 000 eiro lielu algu gadā.

“Mēs tās esam izlasījuši, lai jums tas nebūtu jādara. Jo ticiet mums, jūs patiešām nevēlaties,” ironizē “Politico”. “Jūs uzreiz atpazīsiet formulējumu - neatkarīgi no tā, vai esat pieteicies darbam lielveikalā, birojā vai, uzdrīkstēties teikt, informatīvajā telpā.”

Ir paredzēts nomainīt itālieti Andreu Enriju Eiropas Centrālās bankas Uzraudzības padomes priekšsēdētājas amatā, kas kontrolēja bloka lielākos aizdevējus. Motivācijas vēstulēs uz viņas amata vietu ir sastopamas tādas “izteiksmīgas” rindiņas kā, piemēram, “būt atzītam par uzticības veidotāju” un būt “pārliecinātam, ka varu sniegt nozīmīgu ieguldījumu”. Tas, protams, ikvienam izsauc žāvas.

Proaktīvi veidos vienprātību?

Klaudija Buša, kandidējot uz šo darbu no pašreizējā ietekmīgā “Bundesbank” viceprezidentes amata, izvēlas neskaidras darba interviju klišejas savā pieteikumā. Viņa esot cilvēks ar "plašu pieredzi". Darba iegūšana "būtu pagodinājums", viņa saka. Tikmēr Spānijas Bankas vadītāja vietniece Margarita Delgado ar entuziasmu teic, ka spējot "vadīt patiesu sadarbību un proaktīvi veidot vienprātību". Un vēl viņa "radīs patiesu vienas komandas sadarbības pieeju". Viņai piemītot arī "aizraušanās ar finanšu sektoru" un "nesatricināma apņemšanās uzturēt godīgumu un uzticību". Lai gan abas sievietes ir lieliski kvalificētas šim darbam un abas ir ekspertes banku un ekonomikas jomā, “Politico” neredz viņu pieteikumos kaut nelielu atsauci uz iepriekšējo pieredzi, skaidrojumu par to, kā mainījusies viņu domāšana pēc banku krīzes 2008. gadā. Delgado gan bijusi vistuvāk, mazliet atsaucoties uz Spānijas finanšu krīzi.

“Intensīvās ekonomiskās krīzes laikā, kas skāra Spāniju 2012. gadā, es pierādīju savu spēju tikt galā ar šo notikumu un efektīvi risināt aktuālas problēmas, kas apdraudēja stabilitāti un progresu,” viņa saka, taču nav tuvojusies reālu piemēru sniegšanai, konstatē “Politico”. Buša un Delgado pagājušajā nedēļā bija galvenās “stingrā kursa dāmas”, kas personīgi atstāja iespaidu uz vadošajiem likumdevējiem Eiropas Parlamenta Ekonomikas komitejā. Delgado skarbā sarunā ar ES likumdevējiem esot nodrošinājusi sev darbu, jo pēc sanāksmes viņi vienbalsīgi atbalstīja viņas kandidatūru. "Ir sajūta, ka viņa patiešām var stīvēties pret bankām, ja nepieciešams, viņa šķiet ļoti skarba dāma," teikusi kāda augsta amatpersona. “Viņai varbūt vienkārši vajag jaunu runu autoru?” retoriski vaicā “Politico”.

Jo samudžinātāki murgi, jo labāk

Diezin vai tik skaisti būs. Šajā piemērā redzam, ka amata pretendente tikai tālākās, dziļākās un detalizētākās sarunās, kas jau skar lietu būtību, ir pratusi pierādīt savu kompetenci, taču viņa var mainīt savus runu un pieteikumu autorus kaut vai desmitiem reižu - diezin vai no tā kaut kas mainīsies. Jādomā, ka viņas tekstu autori ir vislielākie profesionāļi savā jomā, jo prot maksimāli sarežģīti izteikties par vienkāršām lietām, bet sarežģītus jautājumus pasniegt primitīvi, kas ir visnotaļ augsta pilotāža.

Eirobirokrātijas valodas žargons ir jau paguvis tik ļoti iesīkstēt un sasmirdēt, ka bez tā nav iedomājama nekāda oficiāla sarakste, nekādas runas, nekādi pieteikumi uz amatiem, nekādi projektu pieteikumi uz ES naudām.

Šķērmā kārtā tas attiecas jo īpaši uz tādām valstīm, kā Latvija, kur bez “eironovojaza” nav iedomājama kāda projektu vai amatu pieteikumu virzība. Ja projekta vai amata pieteikumu pretendents rakstīs cilvēku valodā, tad viņam izredzes ir mazas.

Ilgtspēja, drošumspēja, labbūtība!

Cilvēku valodā viņš preambulā var pateikt ideju, tās realizācijas iespējas, termiņus, dažus skaitļus. Tas aizņem ne vairāk kā dažas lappuses. Pēc tam tad būtu detaļas, grafiki, tabulas, konkrētība. Taču tas nekādi neder, lai viņu ņemtu nopietni. Tāpēc pretendentu saziņā ar vietējām Latvijas institūcijām vai Eiropas birokrātiju nav citas iespējas kā izstiept tekstu bezgalīgā vāvuļošanā, obligāti pa vidu iepinot tādus vārdus, kā “ilgtspēja”, “drošumspēja”, “labbūtība”. Tie ir angļu valodas kalki, kas populāri eirobirokrātijas žargonā. Būtiski ir arī, lai interneta automātiskais tulkotājrobots šos vārdus var pārnest no latviešu valodas atpakaļ uz angļu, lai Eiropa tos saprot.

Lai gan varbūt vārds “sustainability” (“ilgtspēja”) angliski nemaz tik tukši neskan? Kaut kādu saturu tas nes. Taču, ja to lieto bez jēgas un saprašanas katrā vietā un par jebkuru tēmu, tad tas jau izskatās dīvaini. Vai, piemēram, “lietotājdraudzība”, kas jau ir pagalam komisks nevalstiskās organizācijas “Delna” lietots valodas kroplītis.

“Progresīvo” pretendente uz Valsts prezidentes augsto amatu Elīna Pinto bija “norādījusi uz publiskās pārvaldības līderību ilgtspējas iedzīvināšanā un labbūtības ekonomikas veidošanā. Izcēlusi sieviešu ekonomiskās iespējināšanas nozīmi. Uzsvērusi latvietības pilsonisko, ekonomisko un pragmatisko komponenti. Popularizējusi labbūtības ekonomikas pieeju kā jaunu alternatīvu patērnieciskumā balstītai un finansializētai ekonomikai”. Viņa gan par Valsts prezidenti nekļuva, taču šis alternatīvais absolūtas verbālas bezjēdzības piemērs ir īpaši spožs. Iespējams, E. Pinto ir patiesi jauka un kompetenta būtne, kura visu ko zina un prot, taču ir jau tik dikti sazīdusies birokrātiskas valodas klišeju, ka nudien bail.

Arī dažu pašlaik pie varas esošu augstu amatpersonu spēja teikt runas, nepasakot pilnīgi neko bez “sausā atlikuma”, ir patiesi apbrīnojamas.

Eiropā kā savulaik PSRS

Valodai ar apziņu, apziņai ar rīcību, valodai ar rīcību tomēr ir šādas tādas sakarības un attiecības.

Drūmā kārtā mūsdienu eirobirokrātijas valoda un darbības principi atgādina laikus, kad vēl bija LPSR un pat govju apsēklošanas instrukcijai vajadzēja ievadā atsaukties uz PSKP XXV kongresa materiāliem un PSKP ģenerālsekretāra Leonīda Brežņeva citātiem par kompartijas lomu lauksaimniecības attīstībā. Ja tekstu ievados nebija “darbatautas”, “komunistiskās nākotnes cēlēju” un “attīstītas sociālisma sabiedrības” pamatiezīmju, tad uz iniciatīvas autoru skatījās kā uz atpalikušu - uz tādu, kurš nesaprot partijas līniju un nevar pretendēt uz godu būt atzītam par “progresīvās cilvēces” sastāvdaļu. Ja neliekuļosi un nemuldēsi tukšu, tad tev nav vietas starp varu un naudu baudošajiem! Tā tas bija pirms 50 gadiem, un tā tas diemžēl, mazliet citādā virzienā un pagriezienā, ir arī pašlaik.

Komentāri

“Man jau trīs dienas ir slikta dūša. Vemšana, galvassāpes, bezmiegs. Katru dienu, atverot e-pastu, pirmā doma – vai būs atkal jauns paziņojums no CSDD par 350 eiro sodu vai nebūs? Kopā sods jau sakrājies pāri tūkstotim, tuvojas diviem,” asaras valdīdama, man sūdzas kāda satraukta paziņa. Viņa ir izmisumā.

Svarīgākais