“Kalni, pašķirieties! Ļaujiet, kalni, man iet meklēt savu mīļoto! Sveši ļaudis viņu aizveda. Ļaujiet man viņu vest mājās!” savulaik dziedāja armēņu dižais Norairs Mnacakanjans. Dziesmas vārdi un melodija ir dziļa dramatisma un neremdināmu alku pilni – gluži kā par tiem notikumiem, kas pašlaik risinās Kaukāzā visas pasaules acu priekšā.
No 2024. gada 1. janvāra Kalnu Karabahas (Arcahas) starptautiski neatzītā republika beigs savu pastāvēšanu arī de facto, jo tās militārie spēki ir padevušies Azerbaidžānai.
Armēnijā no Kalnu Karabahas, kurā bija aptuveni 120 000 iedzīvotāju, nupat jau ir ieradušies vairāk nekā 100 000 cilvēku. Tie ir etniskie armēņi, kuriem bail, ka pret viņiem var tikt vērstas Azerbaidžānas varas iestāžu represijas, vai kuri vienkārši nevēlas dzīvot zem kaimiņvalsts likumiem un kārtības.
Cilvēki ir izmisumā un nesaprašanā par savu nākotni, ir paņēmuši līdzi sev tikai pašu nepieciešamāko, ko novietojuši auto bagāžniekā un uz jumta. Kam nav savas automašīnas, ir vēl plikāki.
Kopš pagājušās nedēļas Hakari tiltu, kas savieno Armēniju ar Kalnu Karabahu, kopumā bija šķērsojuši 21 043 transportlīdzekļi, televīzijas kanālam “Al Jazeera” sacīja Armēnijas prezidenta preses sekretārs Nazeli Bagdasarjans. Daži stāvēja rindā vairākas dienas, jo līkumotajā kalnu ceļā, kas ir vienīgais ceļš uz Armēniju, radās sastrēgums.
Taču šiem cilvēkiem šis ir tikai pats ciešanu sākums - nonākot Armēnijā, viņiem nav māju, nav saprašanas, kur palikt, kurp tālāk doties.
Tikmēr Azerbaidžānas mediji ne bez neslēpta prieka ziņo par gadījumiem, kad Armēnijas iedzīvotāji atnācējus no Kalnu Karabahas sagaida ar pamācībām, lai viņi vācas vienalga kurp. Tomēr Armēnijas varas iestādes rūpēsies, lai iespēju robežās sniegtu atnācējiem palīdzību. Palīdz arī brīvprātīgie, kas pabaro un izguldina ļaudis no Karabahas. Cilvēkus izvieto kādās kopmītnēs, pagaidu barakās. Bet zināms, ka tas, kas ir pagaidu, bieži vien mēdz būt uz ļoti ilgu laiku...
Lai vai kā, pasaule ir iedzīvojusies vēl vienā humānā krīzē.
120 vai 140 tūkstošu bībeliskais “exodus” varbūt nav salīdzināms ar citiem līdzīgiem vēstures gadījumiem, kad vairāki miljoni vāciešu bija spiesti pamest Austrumprūsiju, Čehoslovākijas Sudetiju un Poliju pēc 2. pasaules kara, vai ar to pašu armēņu padzīšanu no brūkošās Osmaņu impērijas 1915. gadā, ko Armēnija ir definējusi par genocīdu, bet ko Turcija neparko negrib atzīt. Toreiz miljons armēņu bijuši izdzīti pustuksnesī nomiršanai.
Pašlaik nav tik ļoti ļauni, tomēr notikums ir šausminošs - 120 tūkstoši pusbadā, slāpēs, bez mantas un naudas dodas nezin kurp, ir spiesti pamest savus iekoptos vīnogulājus, mājas, ganāmpulkus, ierasto dzīvesveidu un ainavu.
Azerbaidžāna te var norādīt, ka līdzīgā veidā savas mājas Karabahā bija spiesti pamest etniskie azerbaidžāņi pirms 30 gadiem, kad Armēnijai izdevās gūt militāru virsroku. Tagad militāra virsroka ir Azerbaidžānai, kura laika gaitā ir kļuvusi nesalīdzināmi spēcīgāka un virknē iepriekšēju ofensīvu pret Karabahas un Armēnijas spēkiem parādīja, ka var sasist tos bez kādām problēmām. Tas, kas notiek tagad, ir noslēgums - Karabahas militārie spēki ir nolikuši ieročus, un turpmāk tur tiks iedibināta Azerbaidžānas vara.
Bēdīgā armēņu sakāve skaidrojama ar to, ka 30 gadu laikā Armēnijā nemitīgi mainījās prezidenti un valdības; katra nākamā vara centās kaut ko nokorumpēt, aizmirstot par savas valsts drošību. Tā kā Armēnijai pietrūka atbalsta no Rietumu valstīm, tā bija spiesta draudzēties ar Krieviju, paļaujoties, ka grūtā brīdī krievi nāks palīgā, ja Azerbaidžāna nāks virsū. Armēņu ļoti lielā un šķietami ietekmīgā diaspora Amerikā un Francijā vairāk nodarbojās ar kultūras un sīkas “uzvārīšanās” lietām, bet par apdraudējumu no Azerbaidžānas piemirsa, neko nopietni nelobējot.
Tikmēr Azerbaidžāna autoritatīvā Alijevu klana pārstāvja, prezidenta Ilhama Alijeva vadībā palēnām bruņojās, iepirka modernus ieročus no Turcijas, līdz sabruņojās tik pietiekamā apmērā, lai būtu pārliecība, ka Armēniju varēs sagraut.
Līdz ar kara sākšanu pret Ukrainu Krievijai nav pietiekamu resursu palīdzēt Armēnijai. Un Krievija jau arī negrib neko nekam palīdzēt, jo vienmēr ir spļāvusi virsū visām agrākajām norunām un līgumiem. Krievija ir gan pārdevusi, gan devusi ieročus gan Armēnijai, gan Azerbaidžānai.
Paļaušanās uz Krieviju Armēnijā tagad jau ir noiets etaps, ko varas līmeņos ir sapratuši, taču nerimstas vienkāršo Armēnijas ļaužu dusmas par notiekošo - prezidents Nikols Pašinjans tiek gānīts pēdējiem vārdiem par to, ka viņš nav pietiekami patriotisks, ka ir nodevējs, ka ir atdevis Arcahu azerbaidžāņiem. Pret pastāvošo varu ik dienu notiek demonstrācijas - diezgan niknas, ar dažbrīd izdauzītiem zobiem, kur cieš gan demonstranti, gan policija.
Tikmēr Krievijas propagandas kanālos Pašinjans tāpat tiek gānīts, un tikpat nešķīsti - par “nodevēju” un vēl citos nelabos vārdos. Tikai šajā gadījumā vēršanās pret Pašinjanu ir ar citu motīvu - tikai tam, lai reaģētu uz viņa izteikumiem, kuros konstatēts acīmredzams fakts, ka uz Krieviju nevar paļauties.
Bet tas ir tikai tā - Krievijas iekšējam televizora lietotājam. Ja vajadzēs, tas pats televizors stāstīs, cik Pašinjans ir labs, un tauta tam ticēs.
Krievijai ir izdevīgas maksimāli lielas politiskas jukas Armēnijā pašlaik, bet nākotnē Pašinjans tai nav zemē metams kā prognozējams vadītājs. Krievija Armēnijā ir “iedējusi” visādas olas - it īpaši enerģētikā, kur tai pieder liela daļa uzņēmumu vai lielu uzņēmumu daļas. Demonstranti, kas kliedz, neiedomājas, starp kādiem dzirnakmeņiem fatālā kārtā ir spiests atrasties viņu prezidents.
Azerbaidžānai ir savas intereses. Šī valsts nekādā gadījumā nevēlas ierakstīties pie tādiem cilvēkēdājiem kā Krievija. Armēņu izdzīšanu no Karabahas tā cenšas pasniegt nevis kā etnisku tīrīšanu, bet kā azerbaidžāņu vēsturisko zemju atgūšanu. Azerbaidžānas interesēs ir izmantot savu ģeogrāfisko atrašanos starp Āziju un Eiropu un lai viss turpmāk risinās tā mierīgi. Nav domājams, ka Azerbaidžāna tagad ies un okupēs Armēnijas galvaspilsētu Erevānu. Azerbaidžānai vajag drošu saziņu un satiksmi ar savu Nahičevānas eksklāvu. Lai to panāktu, Azerbaidžāna varētu lietot militāru spēku, taču pašlaik no tā atturas.
Drausmīgs sprādziens notika pie Stepanakertas 25. septembrī laikā, kad iedzīvotāji stāvēja rindā pie noliktavas, lai iegādātos degvielu savām automašīnām pirms aizbēgšanas uz Armēniju. Bojā gāja 68 cilvēki, bet ievainoto bija ap 200. Nav zināms, kas izraisīja šo sprādzienu, bet nav izslēgts, ka piestrādāja Krievijas specdienesti, nevis Azerbaidžāna.
Azerbaidžānai rūp, lai tās tēls paliktu pēc iespējas neaptraipītāks, tāpēc tā uzsver, ka etniskos armēņus nepadzen, ka tie, kas aizbēguši, var atgriezties, ka viņiem netikšot darīts pāri. Azerbaidžāna taču vienmēr ir bijusi daudznacionāla valsts, kurā dzīvo arī daudz armēņu, pauž Azerbaidžāna.
Realitātē tik skaisti nav - armēņiem, kas atgriezīsies, nāksies rēķināties, ka Karabahā būs spēkā Azerbaidžānas konstitūcija un likumi, skolās mācības būs azerbaidžāņu valodā. Un vissmagākais jautājums ir īpašumattiecības - vai armēņi varēs atgriezties savās mājās, ja tajās jau iemitinājušies azerbaidžāņi, kuri tās uzskata par savām? Tas būs līdzīgi kā Kiprā, kur 1974. gadā juku laikos Turcija okupēja trešdaļu salas ziemeļu. Tagad senie naidi ir it kā pierimuši, un turku un grieķu kopienas gribētu pat tuvināties, taču, tiklīdz runa aiziet līdz īpašumiem, tā naids ir atpakaļ.
“Kolektīvajiem Rietumiem” Karabahas jautājums nav bijis interesants un aktuāls. Pēc starptautisko tiesību kanoniem Kalnu Karabaha ir Azerbaidžānas teritorija un šīs valsts iekšējā lieta. Ja skatās uz senvēsturi, tad, protams, armēņi tur dzīvoja daudz agrāk, bet azerbaidžāņi ir vēlāki atnācēji.
Ja skatās uz reliģijām, tad armēņi ir pareizticīgie kristieši, bet azerbaidžāņi - musulmaņi. Taču viņu islāmticība nav tik ekstrēma kā, piemēram, Irānā. Valsts vara ir sekulāra līdzīgi kā Turcijā. Kamēr Turcijā šis sekulārisms (laicīgās varas dominance) ir cēlies no tā, ka savulaik Nācijas līderis Mustafa Kemals (Ataturks) to ieviesa, bet Azerbaidžānā tam ir citi cēloņi - padomju laiks pamazām apslāpēja karstu reliģiju.
Ja skatās uz valodu, tad armēņi runā indoeiropiešu saimes valodā, bet azerbaidžāņi ir tjurki, kuru valoda ir ļoti tuva turku valodai. Starp turkiem un azerbaidžāņiem vēsturē ir bijušas arī sadursmes, tomēr turki jūt simpātijas pret azerbaidžāņiem, un Turcija tāpēc Azerbaidžānu visādi atbalsta.
Lai vai kā, Francija ir stingri apņēmusies atbalstīt Armēniju un armēņu tautu, kā arī bēgļus no Kalnu Karabahas. Pēc Francijas ārlietu ministres Ketrīnas Kolonas lēmuma Francija sniegs papildu septiņu miljonu eiro finansiālu palīdzību nevalstiskajām organizācijām, ANO aģentūrām un Armēnijas Sarkanā Krusta biedrībai, lai uzņemtu šos cilvēkus un segtu viņu sociālās labklājības, medicīnas un finanšu izdevumus. Šī finansiālā palīdzība papildus 5,5 miljoniem eiro, ko Francija jau bija piešķīrusi kopš 2023. gada sākuma, tiek palielināta līdz 12,5 miljoniem eiro. Šī nav maza nauda, taču, salīdzinot ar problēmas apmēriem, tā ir sīknauda. Francija bija arī palīdzējusi Armēnijai militārā jomā, taču tas bija par maz un par vēlu.
Viss jau ir noticis un atpakaļ vairs nav griežams - pārskatāmā nākotnē armēņiem nebūs iespējas tikt pie savas mīļotās Arcahas un kalni nepašķirsies.