Advokāti kritizē likuma grozījumus – tie puķes un bučas pielīdzinās kukulim

© Depositphotos

Saeima ar 49 balsīm par, 19 pret un 14 atturoties ceturtdien otrajā lasījumā pieņēma likumprojektu, kas paredz, ka turpmāk kriminālsodāma būs ne tikai kukuļa ņemšana un došana, iepriekš par to vienojoties, bet arī pateicība, ko kāds cilvēks izsaka amatpersonai par to, ko tā kaut kad agrāk viņa labā izdarījusi. 

No Saeimas deputātu mutēm jau ir izskanējis, ka grozījumu Krimināllikumā ir iniciējis ģenerālprokurors Juris Stukāns. Oficiāli tas tagad skaitās kā Saeimas Juridiskās komisijas priekšlikums. Priekšlikumam nebūtu ne vainas, jo korupcija ir nešķīsts noziegums visās tā izpausmēs, taču te saredzami riski. Var gadīties, ka ne vienmēr pie atbildības tiks saukti īsti korumpanti, var gadīties, ka jauno Krimināllikuma pantu izmantos ļaudis, kas grib “norakt” politiskus vai ekonomiskus konkurentus, un “pasūtījuma galdam” tiesībsargājošajās un tiesu varas iestādēs tiek radītas jaunas iespējas.

Likuma grozījumu tapšanai uzmanīgi seko līdzi advokāti. Protams, jaunā Krimināllikuma 323. panta redakcija, ja tā tiks pieņemta trešajā lasījumā un taps par īstu likumu, advokātiem savā ziņā ir izdevīga. Palielināsies viņu klientu skaits, būs vairāk kandidātu sēdēšanai jaunceļamajā Liepājas cietumā. Iespējams pat, ka cietuma klientu skaitā iekļausies arī virkne Saeimas deputātu, kas ceturtdien nobalsoja, īsti nesaprotot, par ko.

Zvērināts advokāts Dmitrijs Skačkovs topošās izmaiņas likumā skaidroja šādi: “Saistībā ar šādiem likumprojektiem vispirms ir jāvērtē to patiesie mērķi, kuri krasi atšķiras no skaistām frāzēm par sabiedrības interesēm, ar ko tie parasti tiek pamatoti. Šajā gadījumā ir acīmredzami, ka, nespējot uzvarēt ar godīgiem un tiesiskiem līdzekļiem tiesas zālē - vienlīdzīgajā sacīkstes procesā ar pierādījumiem un juridiskiem argumentiem, prokuratūra ar kāju atver Saeimas durvis un pieprasa grozīt Krimināllikumu atbilstoši savām vajadzībām. Domājams, ka ļoti konkrētām vajadzībām konkrētā krimināllietā. Ja vajag, tad ļoti bieži tiek grozīts vai izstrādāts vēlamais likuma pants. Tā bija ar debašu ilguma ierobežošanu kriminālprocesā, tā šobrīd ir ar “seksuālās uzmākšanās’’ kriminalizēšanu, un sarakstu varētu vēl paturpināt. Saskaņā ar pašreizējo Krimināllikuma 323. panta redakciju ir sodāma kukuļa došana, piedāvāšana vai apsolīšana pēc tā pieprasīšanas par vēl neizdarītu valsts amatpersonas darbību vai par vēl nepieļautu valsts amatpersonas bezdarbību, kas interpretējama kā „kukuļa - uzpirkšanas“ došana, piedāvāšana vai apsolīšana pēc tā pieprasīšanas. Tas ir, kā darbība, kas vērsta uz valsts amatpersonas gribas ietekmēšanu, lai tā izdarītu noziedzīgu nodarījumu, proti, kukuļņemšanu. Tādējādi, “kukulis - pateicība’’ nav sodāma, jo amatpersonas gribu nekādā veidā neietekmē.

Vai bija pareiza tāda tiesībpolitiskā izšķiršanās no likumdevēja puses, ir diskutējams jautājums. Iespējams, ka nē. Bet tāda bija. Un tāds šobrīd ir likums, kurš arī ir jāpiemēro. Ar iecerētajiem grozījumiem prokuratūra grib ne tikai paplašināt KL 323. panta tvērumu, bet arī piešķirt tam atpakaļejošu spēku un attiecināt uz agrākiem laika periodiem, kas ir rupjš un acīmredzams krimināltiesību principa nulla crimen sine lege (nav nozieguma, kurš nav paredzēts likumā) pārkāpums. Šāds pārkāpums, protams, pēc nacionālās tiesību sistēmas iespēju izsmelšanas ir iemesls vērsties Eiropas Cilvēktiesību tiesā. Iespējams, šāda perspektīva var nebiedēt ģenerālprokuroru, kurš publiski reiz jau ir izteicies, ka Eiropas Cilvēktiesību tiesas kompensācijas “nav dārgas, Latvija samaksās’’, bet likumdevējam ir vērts aizdomāties, vai Latvijai ir vajadzīgi šādi izdevumi un kauna traipi reputācijā.

Vērts ir aizdomāties arī par to, vai “likumdošanas caureja’’ - nepārtraukta KL un KPL grozījumu ģenerēšana pie katras politizētās vajadzības - uzlabo krimināltiesiska un kriminālprocesuālā regulējuma kvalitāti un vai ir caurspīdīga un demokrātiska prakse, kad uz otro vai trešo lasījumu pēkšņi tiek virzīti tiesiskuma un demokrātijas principus graujoši priekšlikumi. Tā bija, piemēram, ar kasācijas instances likvidēšanu procesos par noziedzīgi iegūtu mantu pēc tā laika tieslietu ministra Gaida Bērziņa priekšlikuma. Tā bija pavisam nesen ar KPL 500. panta 6. daļu, kura paredz iespēju tiesai vērtēt ne tikai krimināllietā esošos pierādījumus, bet arī nezināmās izcelsmes un ticamības operatīvās ziņas, kuras tiesas procesā netiek pārbaudītas un aizstāvībai netiek uzrādītas. Parasti šādu regulējumu mēģina attaisnot ar “nacionālo drošību’’ vai “korupcijas apkarošanu’’. Diemžēl ir jāatgādina, ka korupcija neaprobežojas ar kukuļiem un tās būtība ir jebkura varas pilnvaru ļaunprātīga izmantošana. No šī skatu punkta raugoties, prokuratūras neslēptais lobisms, cenšoties pielāgot krimināltiesības un kriminālprocesu tikai savām vajadzībām, un dažu politiķu favorītiska attieksme pret to ne ar ko nav labāki par visprastāko korupciju un to tikai veicina. Ja cilvēki neticēs demokrātiskam likumdošanas procesam un taisnīgai tiesai, tad ticēs tikai naudai un visdrīzāk nekļūdīsies.”

Kritiku par konkrēto Krimināllikuma grozīšanas iniciatīvu pauda arī zvērināts advokāts Māris Grudulis: “Krimināllikuma grozījumi noteikti nav precizējoši, jo viennozīmīgi paredz jaunu atbildības veidu - sodīšanu par kukuļošanu jau pēc attiecīgās darbības izdarīšanas. Tas nozīmē, ka tiks kriminalizētas jebkādas un visas pateicības par amatpersonu darbībām (arī likumīgām darbībām). Turklāt ne vien pateicību saņemšana, bet pat mēģinājums šādu pateicību piedāvāt. Tā kā normas formulējums ir ļoti plašs, tas noteikti radīs diskusijas par tādiem jautājumiem, vai kukuļošana ir arī ziedu pasniegšana aizejošajam Ministru prezidentam vai skolas direktoram izlaidumā kā pateicība par viņu darbu. Autovadītājas buča uz vaiga ceļu policistam, kurš pārkāpuma gadījumā būs aprobežojies ar brīdinājumu naudas soda vietā, turpmāk formāli būs krimināli sodāma kukuļošana. Formāli arī vienkārša “paldies” pateikšana var tikt iztulkota kā “citāda rakstura labums”, par kura pat apsolīšanu var tikt konstatētas visas noziedzīgā nodarījuma pazīmes.
Ja piedāvātie grozījumi tiks pieņemti, rezultātā kļūs noziedzīgas daudzas ikdienā ierastas rīcības, kas līdz šim bijušas lielākajai sabiedrības daļai pašsaprotamas un darītas tikai un vienīgi ar vēlmi pateikties cilvēkiem par viņu darbu (tie paši ziedi skolas direktoram). Tas, protams, radīs nesamērīgu latentās noziedzības līmeni, selektīvu kriminālatbildību, kad faktiski izmeklēšanas iestādes, nevis tiesas lems, kura persona ir jāsoda par konkrēto darbību un uz kurām ir “jāpiever acis”. Pieaugs arī papīru rakstīšana, jo lielākā daļa gadījumu pēc to “izmeklēšanas” visticamāk tiks atzīti par maznozīmīgiem saskaņā ar Krimināllikuma 58. pantu.
Kopumā tāda vieglprātīga kriminalizēšana diezin vai radīs uzticēšanos likumam un veicinās tiesiskās apziņas veidošanos.

Minētie Krimināllikuma grozījumi nav vienīgie, kas iekļauti likumprojekta paketē. Tajā ir daudzi nodarījumi, kurus ir paredzēts kriminalizēt. Drīzāk jautājums ir par to, kāpēc tas tā notiek. Varbūt tāpēc, ka līdzīgi procesi, kad tiek kriminalizētas pilnīgi absurdas darbības, šodien notiek mūsu austrumu kaimiņu valstī. Varbūt tāpēc, ka pieaug pie varas esošo agresivitāte pašiem pret savu tautu? Varbūt laiks ir tāds, kad sabiedrībā arvien vairāk pieaug naids vienam pret otru, kas savu izpausmi rod arī likumdošanā, kad jaunu noziedzīgu nodarījumu kriminalizēšanu nevar izskaidrot ar racionālu vajadzību, bet tikai ar vēlmi vienam otru sodīt arvien vairāk un vairāk? Varbūt vietā ir retorisks jautājums: ja piedāvātais likumprojekts tiktu nodots tautas nobalsošanai referendumā, sabiedrībai tiktu izskaidrotas tā piemērošanas nianses, kāds varētu referenduma balsojums? Vai tiešām Latvijas tautai šāds likums šķistu nepieciešams? Varbūt tomēr likumdevējs ir spējīgs padomāt un noformulēt likuma normas tekstu tā, lai tiktu sasniegts gan grozījumu mērķis un mūsu bērni nesodīti varētu pasniegt ziedus skolas direktoram izlaidumā?
Tāpat jānorāda arī uz piedāvātās normas teksta neskaidrību. Vai nešķiet mulsinošs formulējums “pēc tā”, jo īsti nav saprotams, “pēc kā”? Varbūt vajadzēja rakstīt “pēc tā, kad amatpersona izdarījusi kādu darbību”.

Turklāt nav saprotams, kā likums tiks piemērots laikā. Vai pie kriminālatbildības tiks sauktas personas par pateicību došanu arī par tām darbībām, kuras ir veiktas pirms šo grozījumu pieņemšanas, vai tikai pēc tiem. Piemēram, vai ziedi pamatskolas skolotājai 40 gadus pēc skolas beigšanas skolas salidojumā arī būs kukuļošana, vai arī cilvēkiem ir tiesības rēķināties ar zināma veida "noilgumu"? Lai novērstu šāda veida pārpratumus, likuma normās būtu vēlams šo jautājumu precizēt arī attiecībā uz likuma skaidrības un paredzamības principiem.”