Satversmes 93. pants skan: “Ikviena tiesības uz dzīvību aizsargā likums.” Valsts ir apņēmusies darīt visu iespējamo, lai aizsargātu savu pilsoņu dzīvības. Šī iemesla dēļ tiek uzturēti bruņotie spēki, iekšlietu struktūras, drošības iestādes, prokuratūra, tiesa, dažādi dienesti. Tomēr, izrādās, valsts gadiem nespēj tikt galā ar vienu varmāku un pat pēc izdarītās īpaši nežēlīgās slepkavības nevar viņu notvert. Tajā pašā laikā valsts augstākās amatpersonas apgalvo, ka mēs esot gatavi potenciālam Krievijas uzbrukumam.
Jēkabpils traģēdiju, kurā varmāka pēc gadiem ilgušiem draudiem un vajāšanas nogalināja savu dzīvesbiedri, var traktēt kā atsevišķu gadījumu, kā nelaimīgu notikumu sakritību. Visā garajā policijas un tiesu sistēmas ķēdē viens nedaudz nokļūdījās, otrs, trešais - un tā sanāca. Līdzīgi kā aviokatastrofas parasti izraisa nevis kāda viena smaga kļūda, bet daudzu sīku kļūdiņu plus nelabvēlīgu apstākļu sakritību kombinācija.
Valsts policijas priekšnieks Armands Ruks noraida, ka Jēkabpils traģēdijā esot vainojama policijas neizdarība, vainīga esot “sistēma”. Taču - vai tiešām tas tā ir? Vai arī mums ir jāuzdod nopietni jautājumi gan par mūsu valsts institūciju spēju nodrošināt viselementārākās cilvēktiesības, gan arī par mums pašiem - kādi mēs, Latvijas pilsoņi, esam kā cilvēki?
26. aprīļa raidījums “Kas notiek Latvijā?” jeb tā sauktais Domburšovs šokēja. No sapulcinātajiem valsts pārstāvjiem - Valsts policijas priekšnieka vietnieka Andreja Grišina, Valsts policijas Zemgales reģiona pārvaldes priekšnieka Māra Arāja, Zemgales rajona tiesas priekšsēdētājas Līgas Ašmanes un Zemgales tiesu apgabala virsprokurora Aigara Bičuša - tikai pēdējais spēja izmocīt kaut ko līdzīgu atvainošanās vārdiem. Varbūt tāpēc, ka ne tikai televīzijas skatītājus, bet, šķiet, arī raidījuma dalībniekus kaut nedaudz satrieca nogalinātās sievietes advokātes stāsts par to, kā viņa gandrīz uz ceļiem vairākkārt lūgusies Jēkabpils prokuroru Jāni Butleru, lai tas pievērš īpašu uzmanību Leona Rusiņa nemitīgajiem, simtiem reižu atkārtotajiem draudiem noslepkavot, izvarot utt. gan savu kādreizējo dzīvesbiedri, gan viņas bērnus, gan kolēģus.
Kāda ir bijusi Jēkabpils prokurora Butlera atbilde? “Tās ir mīlnieku lietas, tādi nenogalina.” Savukārt visu pārējo tiesu un tiesībaizsargājošo (!) institūciju pārstāvju attieksmi raidījumā varētu raksturot ar citātu: “Darījām visu mūsu kompetences ietvaros.”
Tādējādi Jēkabpils varmāka vairāk nekā gadu brīvi un mierīgi terorizēja gan nabaga sievieti un viņas bērnus, gan veselu darba kolektīvu. Savukārt gan Valsts policija, gan prokuratūra šajā ilgstošajā periodā, šķiet, bija piemirsušas gan Krimināllikuma 132. pantu “Draudi izdarīt slepkavību un nodarīt smagu miesas bojājumu”, gan elementāru amata pienākumu veikšanu.
Bet atbildīgo nav. Lai gan nogalinātā sieviete, varētu teikt, gadiem ilgi (pirmais tiesas lēmums par pagaidu aizsardzību pret vardarbību tika pieņemts 2021. gada augustā, sievieti noslepkavoja šī gada 16. aprīlī) vērsās visās iespējamajās institūcijās, izmisīgi cīnījās par savu un savu bērnu dzīvību, rezultāta nebija. Varmāka turpināja būt uz brīvām kājām, turpināja savu teroru, bet gan policija, gan tiesa, gan prokuratūra izrādījās bezspēcīgas.
Ko no tā varam secināt? Pirmkārt, to, ka valsts ir izgāzusies. To atzinis pat parasti “politkorektais” Valsts prezidents Egils Levits: “Visa vaina par sievietes slepkavību Jēkabpilī ir valsts pusē.” Tas ir labi, ka prezidenta kungam beidzot ienācis prātā, ka valstī viss laikam nav kārtībā un pastāv lielākas problēmas par lībisku uzrakstu izvietošanu Talsu novadā vai Sēlijas kā kultūrvēsturiska novada statusu. Jācer, ka secinājumam sekos arī konkrēti darbi, meklējot, kur tad ir tās “sistēmiskās” vai likumiskās nepilnības, kas, iespējams, veicinājušas elementāras lietas novešanu līdz vājprātam.
Taču, pat atmetot valstiskos un amata pienākumus, elementāru darba līgumā rakstīto pienākumu pildīšanu, kriminālprocesa nianses un tamlīdzīgi, paliek būtisks jautājums - kā var būt tā, ka prokurors Jānis Butlers kā cilvēks, Zemgales rajona tiesas priekšsēdētāja Līga Ašmane kā cilvēks, šobrīd vēl nezināmie Jēkabpils policijas atbildīgie darbinieki kā cilvēki spēja uzspļaut sievietes izmisīgajiem lūgumiem pēc palīdzības? Kā varēja notikt tā, ka visā “sistēmā” neatradās pat viens “varonis”, kurš būtu iedziļinājies, aptvēris situāciju un centies palīdzēt nelaimīgajai sievietei?
Mums, latviešiem, dažkārt patīk lielīties - ar tikumību, tautas dziesmu mantojumu, dziesmu svētkiem, tradīcijām un tā tālāk. Bet Jēkabpils traģēdija rāda, ka mēs kā tauta diemžēl neattaisnojam pašu uzstādītās augstās ētikas latiņas.
Ko darīt? Bērt pelnus uz galvas? Jā, arī to. Bet varbūt šī traģēdija beidzot liks Latvijas politiskajai elitei, visam tam ļaužu kopumam, ko tautā visnotaļ pamatoti vēl aizvien vienā vārdā sauc par “mentiem”, kā arī varbūt mums ikvienam atjēgties. Caur visiem formāli juridiskajiem ieganstiem, cilvēciskajiem šķēršļiem - pieradumu, slinkumu, cinismu - atrast dzīves kompasu. Un pēc tā ātri rīkoties, kad ir nepieciešams.
