Valsts kļūdījusies pensijas lietā

AIZRĀDA. Augstākā tiesa savā nolēmumā faktiski aizrāda valsts iestādēm, ka tās formāli pieiet lēmumam par cilvēka invaliditātes pensiju un neredz Satversmes tiesas secinājumus, kas jāņem vērā. © Vladislavs Proškins/F64

Cilvēks ar invaliditāti uzvarējis tiesā valsti par tiesībām saņemt invaliditātes pensiju. Augstākā tiesa lietā par invaliditātes pensijas saņemšanu atcēlusi šai personai nelabvēlīgo apgabaltiesas spriedumu.

Cilvēks ar invaliditāti uzvarējis tiesā valsti par tiesībām saņemt invaliditātes pensiju. Augstākā tiesa lietā par invaliditātes pensijas saņemšanu atcēlusi šai personai nelabvēlīgo apgabaltiesas spriedumu.

Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā cēlonis tam, ka par cilvēku viņa nodarbinātības laikā nebija veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, ir valsts kļūda.

Strādāja, bet sociāli neapdrošināts

Lietas faktiskie apstākļi izzināmi no Augstākās tiesas Senāta sprieduma, kas nav pārsūdzams. Lietas pieteicējs ir persona ar invaliditāti kopš bērnības. Trīs gadus šis cilvēks bija darba ņēmējs, tomēr lielākā daļa no šī darba stāža, tas ir divi gadi un deviņi mēneši, veidojās laika periodā, kad atbilstoši tolaik spēkā esošajam regulējumam darba ņēmēji, kam noteikta pirmās vai otrās grupas invaliditāte, netika sociāli apdrošināti pret invaliditātes risku.

No 2006. gada 1. janvāra šim cilvēkam piešķirts un tiek izmaksāts valsts sociālā nodrošinājuma pabalsts kā personai ar invaliditāti no bērnības. Uzskatot, ka viņam ir tiesības uz invaliditātes pensiju, jo viņš trīs gadus - no 1997. gada 3. oktobra līdz 2000. gada 6. oktobrim - bija darba ņēmējs vienā no Rīgas vidusskolām, persona vērsās Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūrā un lūdza viņam piešķirt invaliditātes pensiju. Tomēr Valsts sociālās apdrošināšanas aģentūra 2016. gada aprīlī atteica cilvēkam piešķirt invaliditātes pensiju. Lēmumā norādīts, ka personas apdrošināšanas stāžs ir mazāks par trīs gadiem, tāpēc neizpildās nepieciešamie priekšnoteikumi invaliditātes pensijas piešķiršanai. Tas ir pamatots ar to, ka

cilvēka nostrādāto laika posmu no 1998. gada janvāra līdz 2000. gada oktobrim nevar ieskaitīt viņa apdrošināšanas stāžā, jo saskaņā likumu par valsts sociālo apdrošināšanu darba ņēmēji, kuriem ir pirmā vai otrās grupas invaliditāte, netika pakļauti invaliditātes apdrošināšanai.

Faktiski sanāca tā, ka tikai tādēļ, ka gados, kad cilvēks strādāja, spēkā bija norma, kas atņēma viņam tiesības būt sociāli apdrošinātam un vēlāk izmantot iespēju pieteikties invaliditātes pensijai. Persona vērsās administratīvajā tiesā ar pieteikumu par invaliditātes pensijas piešķiršanu.

Politiķi tā var lemt

Administratīvā apgabaltiesa 2017. gadā ar savu spriedumu personas pieteikumu noraidīja. Arī šis spriedums ir interesants, jo tajā tiesa norāda, ka strīdus normas jēga ir saistīta ar to, ka persona, kura jau ir pirmās vai otrās grupas invalīds, nevar sevi apdrošināt pret invaliditātes risku, jo šis risks jau ir iestājies. “Nav pamata uzskatīt, ka šī norma aizskar pieteicēja cilvēktiesības, un nav izšķirošas nozīmes tam, ka vēlākā laika posmā personas ar invaliditāti kā darba ņēmēji tika pakļauti invaliditātes apdrošināšanai,” teikts apgabaltiesas lēmumā, ko persona vēlāk pārsūdzēja, uzskatot, ka tomēr tas aizskar cilvēka tiesības.

No apgabaltiesas sprieduma arī izriet, ka likumdevēji paredz citādu tiesisko regulējumu, ņemot vērā politiskās nostādnes un budžeta iespējas (un tas ir pieņemami), kā rezultātā līdzīgos apstākļos esoši cilvēki ar invaliditāti var nonākt nevienlīdzīgā situācijā. Visādā ziņā apgabaltiesa nesaskatīja vienlīdzības principa pārkāpumu lēmumā atteikt piešķirt invaliditātes pensiju.

Lieta būs jāpārskata

Augstākās tiesas Administratīvo lietu departaments atcēla personai ar invaliditāti nelabvēlīgo Administratīvās apgabaltiesas spriedumu. Senāts atzina, ka konkrētajā gadījumā cēlonis tam, ka par pieteicēju viņa nodarbinātības laikā nebija veiktas sociālās apdrošināšanas iemaksas invaliditātes apdrošināšanai, ir valsts kļūda valsts izveidotais Satversmei neatbilstošais tiesiskais regulējums, kas pašlaik atbilstoši Satversmes tiesas spriedumam jau ir atzīts par spēkā neesošu. Lieta nodota jaunai izskatīšanai Administratīvajā apgabaltiesā.

Ekrānšāviņš

Augstākās tiesas pārstāve Baiba Kataja atgādināja, ka Senāts šajā lietā vērsās ar pieteikumu Satversmes tiesā par lietā piemērojamo tiesību normu, kas bija liegusi personām ar invaliditāti būt apdrošinātām pret invaliditātes risku. Satversmes tiesa atzina šo normu par neatbilstošu Satversmei. Satversmes tiesa piekrita Senātam, ka personas ar jau esošu invaliditāti ir īpaši pakļautas veselības stāvokļa pasliktināšanās draudiem un tādēļ tām vēl jo vairāk ir nozīmīgs iepriekšējā ienākumu apjoma atvietojums invaliditātes riska iestāšanās gadījumā. Satversmes tiesa atzina, ka likumdevēja vēlme ar strīdus regulējumu veicināt personu ar invaliditāti nodarbinātību un atbrīvot šīs personas no nevajadzīgiem apdrošināšanas maksājumiem netika īstenota tiesiski un personām ar pirmās vai otrās grupas invaliditāti tika nepamatoti atņemtas tiesības uz tām piemērojamu sociālās apdrošināšanas pakalpojumu.

Augstākā tiesa uzskata, ka konkrētā cilvēka gadījumā taisnīguma prasībām atbilstošs risinājums būtu visa nostrādātā laika ieskaitīšana apdrošināšanas stāžā, turklāt, lai to darītu, nav nepieciešami grozījumi normatīvajos aktos, jo pietiekams pamats tam ir par strīdus normu pieņemtais Satversmes tiesas spriedums. Apstāklis, ka par pieteicēju viņa nodarbinātības laikā netika maksātas sociālās apdrošināšanas iemaksas, konkrētajā gadījumā nevar būt šķērslis, lai pieteicējam atzītu tiesības uz invaliditātes pensiju.

Svarīgākais