Šonakt jāgroza pulkstenis. Jau atkal

© Ilustrācija

Tā kā Eiropas Savienības līmenī vienots redzējums par jauniem nosacījumiem attiecībā uz laika maiņu divas reizes gadā vēl nav panākts, šobrīd joprojām ir spēkā iepriekš apstiprinātā kārtība – pulkstenis tiek grozīts divas reizes gadā. Latvijā pāreja no vasaras laika uz ziemas laiku notiks šonakt plkst. 4.00, pulksteņa rādītājus pagriežot vienu stundu atpakaļ, bet pāreja uz vasaras laiku ‒ 2021. gada 28. martā

Eiropas Komisijas (EK) 2018. gadā veiktajā aptaujā par ikgadējo pāreju no vasaras uz ziemas laiku 84 procenti no Eiropas Savienības dalībvalstu aptaujātajiem iedzīvotājiem pauda viedokli, ka pastāvošā kārtība būtu atceļama. Tiešsaistes apspriešanā tika saņemti 4,6 miljoni atbilžu no visām 28 dalībvalstīm, un tas ir visu laiku vislielākais Eiropas Komisijas sabiedriskajās apspriešanās saņemto atbilžu skaits. 84 procenti no aptaujātajiem atbalstīja sezonālās laika maiņas atcelšanu. Tiesa, aptaujāto domas par to, kuru laika joslu saglabāt kā pastāvīgo, dalījās ‒ 56 procenti atbalstīja vasaras laiku, 32 procenti ‒ ziemas laiku. Gan šī aptauja, gan arī EK pētījuma dati par pulksteņa laika maiņas ietekmi uz tautsaimniecību un cilvēku veselību pamudināja EK izstrādāt jaunu direktīvas projektu, rosinot pārtraukt sezonālo laika maiņu visā ES teritorijā. EK ar šīs direktīvas projektu nāca klajā 2018. gada 12. septembrī, ierosinot atcelt ziemas un vasaras laika maiņu visā Eiropas Savienībā. Citiem vārdiem sakot, dalībvalstis vairs nevarēs saglabāt ziemas un vasaras laika maiņas kārtību. Tas tiek darīts tādēļ, lai saglabātu pienācīgu iekšējā tirgus darbību un izvairītos no traucējumiem, ko varētu radīt nekoordinēta dalībvalstu darbība. Runa ir, piemēram, par iespējamiem traucējumiem pārvadājumu grafikos un informācijas un komunikācijas sistēmu darbībā, kā arī lielākām izmaksām pārrobežu tirdzniecībā vai zemāku produktivitāti attiecībā uz precēm un pakalpojumiem. Tādēļ ir svarīgi piemērot saskaņotu sistēmu, kurā visas dalībvalstis atceļ divreiz gadā notiekošo laika maiņu.

Latvija atbalstīja atteikšanos no sezonālās laika maiņas, saglabājot vasaras laiku (GMT+3).

Toreiz pulksteņa bīdīšanas pretinieki ES gavilēja cerībā, ka 2019. gads būs pēdējais gads, kad pulksteņa grozīšanas dēļ būs jāmokās ar miega ritma izjaukšanu. Pienāca 2019. gads, bet nekas nemainījās ‒ laika bīdīšana divas reizes gadā joprojām turpinājās. Tobrīd Ekonomikas ministrija viesa cerību, ka 2021. gads būs pēdējais gads, kad Latvija pāries uz vasaras laiku un tajā arī paliks. Diemžēl cerības izrādījās pāragras.

Nākamgad vēl noteikti notiks pāreja uz vasaras laiku un arī atpakaļ - ja arī nākamgad kāds lēmums tiks pieņemts, tad noteikti būs pārejas laiks, jo tas skar visu ES un visus iedzīvotājus, uzņēmējus utt., lai visi var sagatavoties.

Šobrīd ES līmenī aktīvas sarunas par šo jautājumu nenotiek, arī tur ir citas prioritātes. Dalībvalstīm nav vienota viedokļa, līdz ar to iepriekš tika diskutēts gan par būtību, kā turpmāk darīt, gan par termiņu. Līdz ar to mēs no savas puses šobrīd nevaram minēt nekādu prognozējamo gadu, kad tas varētu tikt pārtraukts,” Neatkarīgajai uzsvēra Ekonomikas ministrijas sabiedrisko attiecību nodaļas vadītāja Evita Urpena.

Taupīgums pret miega badu

Vasaras laiks Latvijā tika ieviests 1981. gada 1. aprīlī. Tobrīd Latvija atradās PSRS sastāvā, un tas bija Maskavas rīkojums - saistošs visām padomju republikām. Kopš 2002. gada šī periodiskā pulksteņa laika grozīšana tika ieviesta kā vispārēja norma visā ES teritorijā. Taču ziemas un vasaras laika mija nebūt nav mūsdienu izgudrojums. Ideja par vasaras laiku pirmo reizi radās 18. gadsimta beigās. 1784. gadā Bendžamins Frenklins, toreizējais ASV sūtnis Francijā, kurš dzīvoja Parīzē, uzrakstīja eseju “Par pāreju uz vasaras laiku”, ko pēc tam nosūtīja savam draugam, kas strādāja par redaktoru “Journal of Paris” laikrakstā. Esejā izklāstītā ideja par pāreju uz vasaras laiku B. Frenklinam rādās, kad nejaušs troksnis iztraucēja viņa miegu aptuveni sešos no rīta. Pamostoties B. Frenklins bija pārsteigts par spilgto gaismu, kas apgaismoja istabu, un viņam radās šī ideja par pāreju uz vasaras laiku. Veicot vienkāršus matemātiskus aprēķinus, B. Frenklins izrēķināja, cik daudz līdzekļu Parīzes iedzīvotāji iztērē, ejot gulēt pēc pusnakts un mostoties tikai pusdienas laikā, laikā no 20. marta līdz 20. septembrim nelietderīgi dedzinot sveces un petrolejas lampas.

Kopš tā laika pagāja vesels gadsimts, kad 1907. gadā anglis Viljams Vilets atgādināja par pāreju uz vasaras laiku. V. Vilets ierosināja pagriezt pulksteni uz priekšu pa 20 minūtēm četras svētdienas pēc kārtas aprīlī un septembrī darīt tāpat, tikai griežot pulksteņa rādītājus atpakaļ. Toreiz V. Vileta ideju noraidīja, jo tas šķita par sarežģītu. Tomēr 1916. gadā Anglijas parlaments pieņēma likumu, ka vasaras mēnešos pulkstenis jāpagriež par stundu uz priekšu Griničas laikam. V. Vilets gan to nepieredzēja - viņš nomira 1915. gadā.

Vasaras laiku, pabīdot pulksteņa rādītājus stundu uz priekšu, pirmoreiz Pirmā pasaules kara sākumā sāka lietot Vācija, Lielbritānija, Īrija un Francija. Jau toreizējais mērķis bija taupīt enerģiju. Kā liecina Latvijas Nacionālā arhīva rīcībā esošā informācija, arī Latvijā pāreja uz vasaras laiku norisinājās jau tālajā 1919. un 1920. gadā.

Otrā pasaules karā laikā Anglijā tika ieviests tā sauktais dubultais vasaras laiks (Double Summer Time), kas atšķīrās no Anglijas joslas laika (Griničas laika) pat par divām stundām.

Arī ASV 1918. gadā pieņēma likumu par pāreju uz vasaras laiku, lai taupītu resursus dalībai Pirmajā pasaules karā. Šis likums pastāvēja tikai septiņus mēnešus starp 1918. un 1919. gadu, jo tas izrādījās nepopulārs amerikāņu vidū.

Regulāra pāreja uz vasaras laiku lielākajā daļā Eiropas valstu tika ieviesta 20. gadsimta 60. un 70. gados, taču šī pārejas laika grafiks varēja atšķirties.

Mūsdienās pāreju uz vasaras laiku realizē 76 valstis, bet ne visās tas notiek vienlaikus, izņemot PSRS pagājušajā gadsimtā un Eiropas Savienību mūsdienās.

Pirmā direktīva, kas saskaņoja vasaras laika sākuma un beigu datumus, stājā spēkā 1981. gadā. Tikai septītajai direktīvai (Eiropas Parlamenta un Padomes 1994. gada 30. maija direktīva 1994/2EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku) izdevās no 1996. gada Eiropas Savienības dalībvalstīs noteikt vienotu vasaras laika skaitīšanu bez jebkādiem izņēmumiem ‒ no marta pēdējās svētdienas līdz oktobra pēdējai svētdienai. Devītā direktīva pēc skaita (Eiropas Parlamenta un Padomes 2001. gada 19. janvāra direktīva 2000/84/EK par noteikumiem attiecībā uz vasaras laiku), kuru Eiropas Savienības Padome pieņēma 2001. gada janvārī, jau balstījās uz daudziem apjomīgiem pētījumiem. Turklāt kopējais Eiropas Savienības tirgus, transporta tīkli un telekomunikācijas vairs neļauj kaut vienai dalībvalstij skaitīt savu laiku atšķirīgi no pārējām. Pamatojoties uz to, no 2002. gada vasaras laiks sākās pilnīgi visās dalībvalstīs vienlaikus ‒ marta pēdējā svētdienā pulksten 1.00 pēc Griničas laika.

Taču Arvien vairāk ES kaimiņvalstu un tirdzniecības partneru - piemēram, Islande, Ķīna (no 1991. gada), Krievija (no 2011. gada), Baltkrievija (no 2011. gada) un Turcija (no 2016. gada) - ir izvēlējušies nepiemērot vai atcelt laika maiņu.

Kādas priekšrocības radītu pulksteņu negrozīšana?

Iedzīvotājiem vairs nebūs jāuztraucas par pulksteņu pārregulēšanu. Pulksteņlaika mainīšana radīja neskaidrību, jo nav pašsaprotams, kad un kurā virzienā pulksteņa rādītāji būtu jāgriež. Sabiedriskajā aptaujā piedalījušies respondenti kā faktorus, kas viņus motivē atteikties no pulksteņa rādītāju pagriešanas, norādīja arī negatīvu ietekmi uz veselību, paaugstinātu ceļu satiksmes negadījumu skaitu un enerģijas ietaupījuma trūkumu. Līdz ar atteikšanos no šīs sistēmas cilvēka ķermenim vairs nebūs jāpielāgojas laika maiņai.

Uzņēmumi gūs labumu, jo tiem nevajadzēs pielāgoties pulksteņa rādītāju pagriešanai. Jaunā kārtība atvieglos plānošanu enerģētikas un transporta nozarē (piemēram, nakts vilcieniem) un vienkāršos laikatkarīgās lietotnes. Neraugoties uz to, ka pulksteņa rādītāju pagriešanas radītie kopējie enerģijas ietaupījumi ir viens no galvenajiem pašreizējās prakses virzītājspēkiem, pierādījumi liecina, ka mūsdienās šie ietaupījumi nav lieli.








Svarīgākais