TOP 5 lasītākie Neatkarīgās raksti

© Neatkarīgā

2.lapa

Paklusējiet par Latviju

... Marija izslējās, mazliet pacēla zodu, viņas acīs nozibsnīja izaicinājums, un viņa sāka dziedāt: „Nevis slinkojot un pūstot...” Tas bija senos laikos: pagājušā gadsimta septiņdesmitajos gados, Jūrmalā, svinot vārda dienu Aleksandram, kam šis godamirklis ierakstīts kalendārā 18. novembrī. Marija bija liela dziedātāja, balss skanēja vareni, bet es toreiz vēl īsti nesapratu, kāpēc tikpat lielie dziedātāji - Arturs, Dainis, Andrejs un viņu sievas, - nesteidzās pievienoties Marijas balsij...

Marija ir mana mamma. Bija. Nu viņa ir Debesu dārzos kopā ar papiņu Viktoru, kopā ar visām omītēm, babiņām, vecpapiem, māsām un brāļiem... Papiņš manī ielika interesi par vēsturi, jo tajā ieaustās sakarības ir mūsdienu pasaules notikumu pamati. Mamma ielika lepnumu par latviskumu un mīlestību uz savu zemi. No tēva uzzināju faktus par 18. novembri, par valsts piedzimšanu 1918. gadā, par 1940. gada sarkano okupāciju, sekojošo pasaules karu un atkārtoto okupāciju 1944. gadā, mamma iesēja pārliecību, ka esmu konkrētas nācijas pārstāve un ka mana latviskuma apziņa turpmāk būs atkarīga tikai no manis vien. Toreiz viņa vēl nebilda neko par nacionālismu. Tas bija tikpat aizliegts vai vismaz nevēlams jēdziens kā viena otra dziesma - „Nevis slinkojot un pūstot” vai „Zilais laktiņš”...

Jau vēlāk, astoņdesmitajos gados, iedziļinājos jēdzienos patriotisms un nacionālisms. Par patriotismu viss bija skaidrs - savas dzimtenes mīlestība, strādāšana tās labā, tās aizstāvēšana vārdos un darbos. Visu rakstu var izlasīt šeit:

Paklusējiet par Latviju

Turpinājumu lasi nākamajā lapā

Lasāmgabali

Kultūrvietā “Hanzas perons” pagājušās nedēļas nogalē norisinājās “Austras balvas 2024” pasniegšanas ceremonija, kas beidzās ar nelielu (daudziem pat lielu) pārsteigumu – par prestižās balvas ieguvējiem kļuva jau daudzus gadus nepastāvošā grupa “kuba”, kura šovasar izdeva pirms diviem gadu desmitiem radītus ierakstus. Kā tā? Pavērsim priekškaru.

Svarīgākais