«2020. gads mums iemācīja neko uz priekšu neplānot, bet tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam sevi teleportēt uz sapņu spārniem un iztēloties iespējas, kas šogad nāks un kā tās tiks izmantotas. Pasapņot, nekam nepiešķirot konkrētību, mums taču nav aizliegts,» saka pazīstamā psihoterapeite Aina Poiša.
Sarunā ar Neatkarīgo viņa atskatās uz aizgājušo gadu, izvērtējot zaudēto un akcentējot iegūto, vienlaikus paužot cerību: viss labi būs!
«Apkopojot sava pagājušā gada bilanci, kā galveno izvēlos kritēriju, vai esmu satikusi tādus cilvēkus, kuri manī izraisījuši kādu aicinošu pārdzīvojumu. Un to arī uzreiz gribu novēlēt sev turpmāk - nepalaist garām tās epizodes, kad tu pēkšņi satiec kādu cilvēku, kurš līdz šim nav bijis tavā draugu un paziņu lokā, bet ar kuru esi uz vienas frekvences. Tāda dvēseles saskare ir dāvana. Un šīs nejaušās tikšanās, kas, iespējams, mums katram jau ir sagatavotas, ja paši tām atveramies un ļaujamies, ir svarīgi nepalaist garām,» uzskata Aina Poiša.
Atskatoties uz aizvadīto gadu un to, kas tajā bijis labs, viņa secina: «Bija daudz ierobežojumu, plāni mainījās, un arī mēs paši nomainījām kādu ieradumu - vairāk esot dabā, staigājot pa mežu vai gar jūru, «uz vienas taciņas» satiekot nepazīstamus cilvēkus, nevis skatījāmies zemē, kas latviešiem ir raksturīgi, bet pacēlām acis uz augšu, paskatījāmies viens uz otru, pasveicinājām un pasmaidījām. Līdz šim to biju piedzīvojusi tikai ārpus Latvijas, kur, piemēram, kāpjot kalnos, ceļā satiktie cilvēki viens otram uzsauc «Hello!», pasmaida un novēl labu ceļavēju. Pagājušogad es to piedzīvoju arī tepat, Latvijā - katra nejauša satikšanās ar mazu «labrīt», «labdien» vai tikai smaidu mums ļāva apvienoties, nevis baidīties vienam no otra. Jā, mums tagad ir «oficiāls iemesls» vienam no otra baidīties, bet noturēt mazu acu kontaktu un savilkt vaibstus smaidā mums nevar aizliegt. Šis ir pagājušā gada ieguvums, ko gribētos paturēt arī turpmāk,» saka Aina Poiša.
Ko 2020. gadā esam pazaudējuši? Psihoterapeite uzskata, ka viens no lielākajiem zaudējumiem ir iespēja ārpus savas mājas baudīt mākslas skaistumu un gūt iedvesmu no tā, ko sniedz koncerti un teātra izrādes.
«Tas ir reāls zaudējums, jo, lai uzturētu radošu garu, cilvēks nevar visu laiku baroties tikai pats no sevis. Tas ir līdzīgi kā izkaltušai zemei vajag lietu. Mūsu iekšējā pasaule, pārtiekot tikai no mākslas tiešsaistē, pamazām sāk izkalst. Mums ir vajadzīgs tas lietus, tā enerģijas apmaiņa, kas rodas tikai tiešā kontaktā, kad esi saslēdzies ar aktieriem teātra zālē vai izpildītājiem mūzikā. Vienotības sajūta mākslas un kultūras pasaulē ir tas zaudējums, par ko ir grūti nekrist rezignācijā un nedusmoties par pandēmijas izraisītiem aizliegumiem,» saka Aina Poiša.
Viņa pati ir «šīs frontes abās pusēs», jo viņas pirmā profesija ir režisore, bet viņas radošajā CV ir jau četras lomas, visas uz teātra kluba «Austrumu robeža» skatuves. Jaunākā no tām - režisora Kārļa Anitena iestudējumā «Sātans stikla brunčos», kas savu pirmizrādi piedzīvoja pirms gada, 24. janvārī.
«Tur jau tā lieta, ka esmu abās pusēs, un man ļoti pietrūkst gan tās mobilitātes, ko prasa teātris, gan vienotības ar publiku. Mums bija dažādas idejas šai teātra sezonai, un, lai arī tika prognozēts, ka rudenī būs otrs kovida vilnis, mēs bijām pilni cerības, ka varbūt nebūs tik traki… Daudz kas palika uz pauzes un nerealizēts,» nosaka Aina Poiša. Tieši tāpēc viņa šodien īpaši aizdomājas par radošajiem cilvēkiem - kā viņi jūtas?... Jo viņiem jau šis tiešais kontakts ir vajadzīgs dubultā. Ne tikai alga vai pabalsts, bet arī skatītāji, kuriem to visu dot.
«Un tad es domāju: ko es te cepos, es jau varu strādāt arī attālināti. Protams, viss ir mazāk un mierīgāk, bet es priecājos par katru iespēju, jo mentālā veselība cilvēkam ir tikpat svarīga kā fiziskā,» uzsver psihoterapeite, aicinot mūs turēt īkšķus, lai mūsu radošie cilvēki nezaudē ticību, ka nāks labāki laiki. Lai iztur šo pauzīti.
Taujāta, ko viņa sagaida no 2021. gada, viņa atteic, ka 2020. gads iemācīja neko uz priekšu neplānot, bet tas nenozīmē, ka mēs nedrīkstam sevi teleportēt uz sapņu spārniem un iztēloties iespējas, kas šogad nāks un kā tās tiks izmantotas.
«Nekādu plānu man nav, jo tik nereālā situācijā, kur nekam nav robežu - neviens nezina, kad šis viss beigsies -, kaut ko plānot ir lieka enerģijas tērēšana. Turklāt ir iespējams, ka var nākties vilties. Bet pasapņot, nekam nepiešķirot konkrētību, mums nav aizliegts,» optimistiski nosaka Aina Poiša, aicinot ikvienu pabarot savu cerību - parunāties ar saviem tuvajiem, par ko katrs sapņo. Jo mūžīgi jau tā nebūs. Kā ar visām lietām dzīvē.
«Visi kari ir kaut kad sākušies un kaut kad beigušies. Protams, karš nepaliek bez sāpīgām sekām, bet, skatoties vecās pēckara filmas, mēs arī zinām, ka cilvēki, izgājuši cauri kara šausmām, ir ne tikai priecīgi, ka izdzīvojuši, bet arī izslāpuši pēc mīlestības un radošas būvniecības, optimistiski un entuziasma pilni kaut ko veidot, radīt no jauna un turpināt dzīvot. Tagad ir prieks satikt veselu cilvēku, cik nu vispār ir iespējams kādu satikt. Prieks, ka esi vesels - tas šodien ir modernākais sauklis. Varbūt to mēs varētu paturēt arī uz priekšdienām - priecāties par katru mazumiņu un just sirdī pateicību. Vairāk orientēties uz pateicību, nevis kritiku,» iesaka psihoterapeite. Viņa nenoliedz, ka tas prasa ļoti lielu koncentrēšanos, jo neapmierinātības vilnis gāžas pāri automātiski. «Bet vienalga katram mākonim ir zelta maliņa, un ir jāmēģina ieelpot dzīvi, katrā situācijā saskatot arī to, par ko varam būt pateicīgi. Tā ir ieelpa un dziļa izelpa, ko kovids tagad māca arī tiem, kuri iet tam cauri. Mums visiem tas ir jāmācās - ieelpot prieka mirkļus, bet garajā izelpā ielikt visu neapmierinātību un kritiku.»
«Protams, daba mūsu noskaņojumu šobrīd īpaši nepalīdz uzlabot,» saka psihoterapeite, vienlaikus uzsverot - lai arī saulīte vēl pacietīgi jāgaida, mēs savu apziņu varam virzīt uz to, ka līdz ar ziemas saulgriežiem gada tumšākie mēneši, paldies Dievam, jau ir aiz muguras.
«Arī es pati kā bērns spēju priecāties: jau četri pēcpusdienā, bet vairs nav tik tumšs, kā bija pirms pāris nedēļām! Mēs jau esam dabūjuši klāt dažas minūtes gaismas! Tie ir mazie prieciņi, kas mums šodien jāspēj ieraudzīt - ka soli pa solītim ejam uz pavasari,» aicina Aina Poiša.
«Nav iespējams, ka cilvēki ir tikai laimīgi vai tikai nelaimīgi. Katram uznāk vājuma brīži un sažņaudz melanholijas plīvurs. Man arī tā ir, protams! Bet ir svarīgi iemācīties pieņemt visu, kas ar tevi notiek, un nekrist no tā panikā. Pieņem to, uzliec sev zīmodziņu: es pazīstu šo skumjo melanholisko sajūtu savā sirdī, jā, tas ir par mani. Padzīvojies ar to, bet tad ļauj savai iekšējai enerģijai piedzīvot izmaiņas un tikt uz priekšu. Un tā jau ir tavas izvēles brīvība. Katrs pats uzņemas atbildību gan par savu dzīvi, gan par to, kādiem līdzekļiem šajā laikā tikt no upes viena krasta uz otru. Jo šis laiks ir kā tilts, pa kuru mēs visi ejam - lai šai ceļā kaut ko dziļāk saprastu un labāk apzinātos,» domā psihoterapeite.
«Nekādu Ameriku es tagad neatklāšu, sakot, ka visam, kas tagad notiek, ir svarīgi piešķirt arī kādu garīga rakstura nozīmi. Protams, uz jautājumu, kāpēc tā notiek, nav vienas atbildes, katram ir savas domas. Man interesantāk ir runāt nevis par medicīniskiem aspektiem, bet palūkoties uz to kā uz mācību par pāridarījumu dabai - ka mūsu ir par daudz, ka ar mūsu patēriņa vajadzībām daba vairs netiek galā. Kaut kam ir jāpazūd un kaut kam jānāk tā vietā. Un, ja man jādomā par to, ko es gribētu, kas lai nāk vietā - tā ir lielāka līdzcietība un pietāte. Attiecībās gan vienam pret otru, gan pret dabu,» stāsta Aina Poiša. Viņa arī gribētu, lai tie cilvēki, kuri, lai gan ārēji jau ir nobrieduši, neapzinās situācijas nopietnību un aizraujas ar dažādām muļķībām, piesārņojot informācijas telpu ar sazvērestības teorijām, iegūtu lielāku dzīves gudrību.
«Dzīve ir kā šūpoles - vienubrīd tās mūs uzšūpo augstu gaisā, mēs esam pašapmierinātībā un eiforijā, jo ir miers, un viss ir forši, bet tajā brīdī, kad pazaudējam reālu mijiedarbību ar visu pārējo «lielo sistēmu», kuras daļa mēs esam, mēs attopamies lejā. Šī sistēma ar kaut ko vairs netiek galā, kādos konkrētos aspektos ir pārslodze. Un nepietiek ar to, ka mēs runājam tikai par cipariem, kas katru dienu parādās kā galvenā ziņa, lai sekojam līdzi realitātei, kas ar mums notiek. Ar to ir par maz. Kādā brīdī no tā arī jānorobežojas un jāpadomā dziļāk,» uzskata Aina Poiša.
Bet uz tikko iesākušos jauno gadu viņa aicina lūkoties ar saulainu cerību, ka viss plūst un mainās, ka viss reiz pāriet. «Lai mūsu iekšējā vasaras sajūta ir neuzveicama!»