Latvju zemē klāt bija kārtējā stunda X, proti, valdības un Krīzes vadības padomes kopsēde, no kuras nekad nekas labs nebija gaidāms.
Šoreiz gan no tās skursteņa pacēlās balti dūmi un tika vēstīts, ka bāleliņi no nākamās nedēļas atsevišķos veikalos pakāpeniski varēs iegādāties visas preces un pat darbosies grāmatnīcas, kurās nopirkt Freimas Paulmanes jaunākās receptes, Grega dienasgrāmatu “Pašā visdziļākajā pakaļā” un sējumus “Vīrieši tavā galvā. Stāsti par tarakāniem”. Diezgan ātri tapa skaidrs, ka atsevišķie veikali būs leišu maksimas, zviedru rimčiki un tamlīdzīgas lielbodes, turklāt arī tās vien tad, ja spēs nodrošināt katram pircējam vismaz 2,5 kvadrātkilometrus lielu platību, kā arī “Alfas” un “Omegas” kaujiniekus pie durvīm, lai garantētu, ka veikala telpās uzkavēsies ne vairāk un ne mazāk kā precīzi 1,8 pircēji. Uz veikalu vajadzēja nākt ar savu groziņu, bet pie durvīm veikt siekalu, orālos un anālos eksprestestus, pēc kuru negatīvu rezultātu saņemšanas beidzot varēja doties veikalā pēc jaunām apakšbiksēm un sēklām.
Ar šajā kopsēdē izdiskutētā pārvēršanu par konkrētiem lēmumiem Ministru kabinetam gan tik labi negāja - ceturtdienas rīta lemšana tika atlikta uz ceturtdienas vakaru, ceturtdienas vakara lemšana - uz piektdienas rītu, bet piektdienas rītā valdība padomāja, padomāja un izdomāja tikai to, ka vajag padomāt. Par šo jezgu apskaitās tieslietu Bordertaunbordāns, kurš rosināja, ka valdības sēdēm, kurās tiek lemts par kovidierobežošanas jautājumiem, vajadzētu notikt atklāti. “Tad jūs jau zinātu, kā tas viss ir noticis, nevis vilktu no ministriem ārā pa gabaliņam, jo katram droši vien būs cits stāsts, un ej nu sazini, kuru gabaliņu vai, lai dieviņš nogrābstās, kluci jūs no viņa izvilksiet,” intervijā “Rīta Pornorāmai” pauda Bordertaunbordāns. Pret šo priekšlikumu iebilda ne tikai koalīcijas partneri, bet arī komerctelevīzijas, radiostacijas, Rīgas cirks, ugunsrijēju un bārdaino dāmu asociācija, šovs “Urālu pelmeņi” un Magone Burkā kundze, jo bija skaidrs, ka šādu atklāto sēžu organizēšanas gadījumā viņiem katastrofāli kritīsies auditorija.
Ministru kabineta pieņemtais lēmums paredzēja pēc jau atsēdētajiem trīs mēnešiem pagarināt ārkārtas situāciju vēl par trīs mēnešiem, atliekot soda izpildi uz trīs mēnešiem ar iespējām pagarināt to uz vēl trīs mēnešiem un/vai līdz mūsu ēras beigām. Nu beidzot vismaz bija skaidrība, kā šie ierobežojumi tiks pārskatīti turpmāk. Veselības ministrija to nosauca par “luksofora principu”, proti, nosakot četras epidemioloģisko rādītāju grupas jeb gaismas signālus kā luksoforam - tumši sarkanu, sarkanu, oranžu un zaļu. Pēc epidemiologu domām, ārkārtas situācija valstī saglabājama tik ilgi, kamēr vien luksoforā deg tumši sarkanā gaisma, tātad uz visiem laikiem. “Tie čaiņiki vispār luksoforu savā mūžā ir redzējuši?” neizpratnē galvas grozīja nepateicīgā tauta, un 9. februārī par godu ārkārtas situācijas trīs mēnešu jubilejai grasījās sarīkot kārtīgu dropi attālinātajā versijā, vēl vairāk palielinot Latvijas atrāvienu no ēstipoisiem, žirgugalvām un visiem pārējiem pēc alkohola patēriņa uz vienu mājsaimniecību.
Pamatīgas diskusijas raisījās, vai pie drošām mācībām klātienē varētu atgriezties 1. un 2. klases skolēni, protams, ievērojot visas kombinētās, kombikormētās un kombainerizētās epidemioloģiskās drošības prasības.
Izglītības Šuplinska uz to stingrāko nobrīdināja, ka bērniem vajadzēs ievērot 2 metru, 2 centimetru un 2 milimetru distanci, pirms mešanas otram ar dzēšgumiju, penāļa nosperšanas vai spļaušanas skolotājiem ar trubiņu rūpīgi un regulāri jāmazgā rokas, bet bez maskām vispār nekur un nekādi.
Lai iemācītos tās pareizi lietot, krietnā Ilga ieteica “YouTube” noklausīties superhitu “Masku dziesmu” vai vismaz kādu no Sovvaļnīka dziesmām. IZM uzsvēra, ka gadījumā, ja kāds būs aizmirsis sejautu mājās, skolai viņš ar to jānodrošina, bet, ja bērns atsakās to lietot, viņš ir jāizolē atsevišķā telpā, jānosēdina tupus uz zirņiem, jāliek izlasīt Ļeva Tolstoja “Karu un mieru” vai arī Govjuzemja partijas programmu, kā arī jāsazinās ar bērna vecākiem par turpmāko rīcību. Ja arī bērna vecāki pasūta izglītotājus ar visām maskām trīs burtiem rakstāmā virzienā, tad jāapsēžas uz skolas kāpnēm un jāsāk gauži raudāt - tā to paredzēja IZM vadlīnijas.
Pa to laiku pie ģimenes ārsta bija vērsusies kāda kaķa saimniece, kuras četrkājainais mīlulis vairs nespēja saost baldriānus, bija gatavs ēst pat Rakveres cīsiņus, kā arī izrādīja acīmredzamas noguruma pazīmes, visu laiku gulšņājot uz mūrīša. Lai gan citu slimības pazīmju kaķim nebija, viņš neklepoja un nešķaudīja, un viņam pat nebija ūdens ceļgalā, tika veikts Covid-19 tests un atklāts, ka dzīvnieks inficējies ar koronavīrusu. Lai gan kaķis jutās ļoti labi, turklāt epidemiologi atzina, ka Covid-19 nevar izplatīties no viena kaķa uz otru vai no kaķa uz cilvēku, steidzamā kārtā tika izveidota darba grupa un Vakcinācijas projekta biroja Kaķu projekta apakšnodaļa šī jautājuma risināšanai. Iesākumā kaķiem tika uzlikts par pienākumu likt purnautus, tie vairs nedrīkstēja klīst apkārt no pulksten 22 līdz 5, peles tiem nācās ķert attālināti, bet veikalā tiem vairs nepārdeva džinsu bikses un flaneļa kreklus. Pa to laiku saslimušais kaķis jau bija aizceļojis uz Igauniju un nelikās ne zinis par nepieciešamību ievērot 14 dienas ilgu pašizolāciju. Tiesa, viena lieta kaķus tomēr biedēja - iespējamais pulcēšanās aizliegums, jo aizdurvē jau ņaudēja marts un pavasaris.
Taču bija arī kāda priecīga ziņa - zobārsta Fāzeļa IIHF atdeva latviešiem arī baltkrieviem atņemtā hokeja čempja pusi, līdz ar to viss 2021. gada pasaules hokeja čempis varēja risināties Rīgā. Šo ziņu latvju bāleliņi uzņēma ar milzīgu lepnumu un prieku, jo nu bija skaidrs, ka tagad no 21. maija līdz 6. jūnijam varēs savos TV ekrānos skatīties hokeju, kuru translēs no Rīgas, nevis kaut kādas Bratislavas un Herņingas, turklāt šo pašu bildi savos ekrānos skatīs tūkstošiem hokeja līdzjutēju visā pasaulē. Pēc LHF septiņu trekno gadu Kalvīša plāniem, šis čempionāts būs gāze grīdā visai Latvijas ekonomikai, jo dos iespēju par trīs ļimoniem pārbūvēt pēc tam uzreiz nojaucamu otro halli, uz kādu laiciņu aizsist numuriņus aiz dīksēdes jau iepelējušajā viesnīcā “Latvija”, kā arī nopelnīt ar čempja simbolikas novelkamo bildīšu un suvenīrripu tirdzniecību. Protams, atkal bija neapzinīgi elementi, kuri šaubījās, vai Latvijai čempis šādā formātā un pašreizējos apstākļos vispār ir vajadzīgs, turklāt bažījās, ka uz šejieni braucošie atvedīs arī kādu līdz šim vēl neredzētu vīrusu, bet šie indivīdi tikai pavāca balsis portālā www.mananevienamnevajadzīgābalss.lv un likās mierā.
