Pēc “Astra Zenekas” reabilitācijas, oficiālas atvainošanās tai un represētās statusa piešķiršanas, valstī atkal pilnā sparā varēja atsākties sabiedrības novakcinēšana.
Tā risinājās tik straujos tempos, ka zīmīgajā 25. martā zīmīgais NVD varēja ziņot, ka novakcinēšanās pret Covid-19 procesu, saņemot abas devas, noslēdzis vesels 1% Latvijas iedzīvotāju. “Cik, cik?” neticībā pārjautāja Izraēla. “Tik, tik,” atbildēja pārējās Eiropas, Amerikas, Āzijas, Āfrikas, Austrālijas un it īpaši Antarktīdas valstis. Veselīgais pianists Pavļuts teica, ka šonedēļ vakcīnu netrūkst, savukārt kareivīgais aizsardzības Pabrīķis mierināja, ka Latvijā šobrīd nav tādas situācijas, lai bruņotie spēki pilnībā pārņemtu vakcinācijas procesu. “Ja kas nobrūk, tad vakcīnas var izvadāt bolti un volti,” piebilda valdība.
Pa to laiku Štatos Sandjego zoodārzs kļuva par pirmo, kas sapotējis savus pērtiķus. Gorillām bija piemeties klepus, ierastā sociālās distancēšanas politika un aizliegums apmeklēt operu nelīdzēja, tāpēc tika sapotētas gan gorillas, gan orangutāni, gan bonobo, gan mandrili, gan Kingkongs, gan pārējie mērkaķi. “Klau, ja Eiropa mums neļauj ņemt “sputņikus”, varbūt piezvani savējiem uz Ameriku, lai atsūta mums to Ņūdžersijas “Zoetis”?” prezidentīgais Levits apvaicājās premjerīgajam Kariņpapam. “Zvanīju,” drūmi atbildēja krietnais Kariņpaps. “Viņi tās vakcīnas eksperimentālā kārtā ievadījuši 13 pērtiķiem, vēl diviem nepietiks.”
Savukārt Veselības ministrija gatavojās piedalīties vasaras festivālos, tāpēc noslēdza līgumu par 66 666 eiro, lai vasarā notiekošajos festivālos uzbūvētu un labiekārtotu teltis, kurās jaunieši diskutētu ar speciālistiem un skatīties viģikus par psihisko veselību. “Vasaras festivāli? Ja? Kur, kad? Mēs kaut ko būtu palaiduši garām?” satraucās Pozitīvais Majors, Sammersounda Pabērzis un Kartupeļpalmas Rudaks. “Piedalīsimies tad, kad festivāli notiks, piemēram, 2041. gadā, bet piķi vajag notriekt jau tūlīt, jo tā mums ir tik daudz, cik vēl nekad agrāk,” skaidroja VM. Patiesībā ideja tiešām likās apsveicama, tāpēc veselīgajam Pavļutam jau savlaicīgi tika rezervēta “hedlainera” loma, lai viņš ar Andreja Osokina programmu klavierēm septiņos festivālos varētu uzstāties uzreiz pēc “Iron Maiden” un pirms “U2”.
Uz Saeimu tika bīdīts likumprojekts, kas ļautu atcelt ārkārtējo situāciju, līdz ar to tā beigtos 6. aprīlī. “Mēs šajā ārkārtas situācijā dzīvojam jau gadu, bet, situācijai nedaudz uzlabojoties, vairs nav vajadzīgs lietot šo juridisko terminu, taču noteiktie ierobežojumi paliek spēkā, distancēšanās paliek spēkā, dīkstāves un mājsēdes paliek spēkā, aizliegums koncertiem un teātru izrādēm paliek spēkā, pusdienošana parkos uz soliņiem paliek spēkā, un vispār viss paliek spēkā,” mīlīgi smaidot, sacīja Kariņpaps. “Kas tādā gadījumā būs ar dīkstāves pabalstiem? Kādiem pabalstiem? Nesapratu jautājumu,” viņš raustīja plecus.
Lai mierinātu un apmierinātu tautu, valdība laida klajā videorullīti ar trīs pārlaimīgiem ballētiesgriboņiem, kuri, sēžot lepnos dzīvokļos ar stilīgiem laptopiem un aifoniem, mudināja cilvēkus vēl mazliet paciesties. Pati valdība pa to laiku solījās kaut kad kaut kāda gada kaut kādā aprīlī sākt ieviest kaut kādus ierobežojumu mīkstinājumus, kuri sperami četros soļos ar četriem atsoļiem un vēl četrpadsmit sānsoļiem. Varbūt viņi tos pat pieņēma, taču nepateicīgā tauta tāpat tam neticēja. “Ja? Pēc Lieldienām varēs darboties visi tirgotāji? Ja kaut kāds tur kumulatīvais štrunts 14 dienās nesasniegs kaut kādu citu štruntu, nopietni? Ejiet tak, tāpat neticam!” Toties nepateicīgā tauta labprāt ticēja citam Krīzes vadības padomes izstrādātajam izstrādājumam, proti, par kritērijiem lokdauna ieviešanai, kas valdības gaiteņos tika nošifrēts par “Operāciju I” jeb “D+ konceptu”. “Ā, būs jāsēž vienam pašam mājās, bet no tās iziet varēs tikai vienu stundu divas reizes diennaktī līdz trīs kilometru attālumam no dzīves vietas, turot rokas aiz galvas un pārvietojoties sīkiem solīšiem? Jā, tas tā varētu būt, to valdība tiešām varētu nolemt,” prātoja nepateicīgā latvju tauta.
Nogranda pērkons, nošķīda zibens, mazliet nosmirdēja pēc sēra un no putekļainas, putekļainas politiskās pažobeles izlīda zirnekļu tīkliem klāts Šlosers, kurš nopietni paziņoja par nopietnu iespējamību nopietni atsākt nopietnu politisko darbību.
Viņš vēl nebija paguvis savam paziņojuma tekstam piespiest taustiņu “send”, kā prokuratūra viņam un drošības labad arī Šķēlem uzrādīja apsūdzības putekļiem un zirnekļu tīkliem klātajā digitālās televīzijas lietā. Šlosers sajuta no savām iekšām atdzimstam buldozeru un pirms ieiešanas Ģenerālprokuratūras ēkā sasauca preses konferenci pie Raiņa pieminekļa, lai dzejā nodeklamētu, ko ar viņu tajā ēkā darījuši. “Kā - pie Raiņa pieminekļa? Tā ir mana vieta, slikts Šlosers, slikts, fu!” satraucās Govjuzemis, kurš nupat bija atšūts no sanitāra vietas Stradiņu kovidnodaļā. “Viņš laikam kļūdījās ar adresi, ar viņa dotībām un piemērotību mūsu iestādei mēs viņu labprāt būtu pieņēmuši,” ar nožēlu nopūtās stacionārs Tvaika ielā.
