Šī nedēļa aizritēja pavasara kaislību un drāmu zīmē – par centrālajām kļuva ziņas, ka Mūrniece kaut ko parādījusi, ka Govjuzemis izšķīries un ka Mildai ir jauns Romeo.
Protams, šonedēļ bija arī iemesls vērienīgiem svētkiem, jo 6. aprīlī ar svinīgo karoga pacelšanu pusmastā, Ivo Fomina dziesmu “Nekas jau nebeidzas”, filmu “The Neverending Story” un veikala “Ikea” atvēršanu oficiāli varēja atzīmēt no 9. novembra ilgušās ārkārtas situācijas beigas. Lai latvju bāleliņiem šo svētku sajūtu nesabojātu, vismaz uz dažām stundām tika nolemts nelaist ekrānos krietno Ugu, lāga Perevoščikovu, pianistu Pavļutu, skarbo Kariņpapu un prezidentīgo Levitu, savukārt LTV “Kovidorāmu” šoreiz iesākt ar sporta ziņām.
Jau 7. aprīlī bāleliņi masveidā izgāja ielās, lai aplūkotu beidzot atvērtos veikalus - viltīgais kovidvīruss bija apsolījies vairs neviesoties mazajos veikaliņos, bet pārcelties uz tirdzniecības centros esošajiem Cenu klubiem, Sporta centriem un telefonbodēm, kur uzglūnēja visiem, kas nāca pakaļ savām internetā pasūtītajām precēm.
Tiesa, arī mazajiem veikaliņiem nācās nodarboties ar aritmētiku, ģeometriju, trigonometriju, kombinatoriku un kvantu fiziku, lai saprastu, kā savos 25 kvadrātmetros iebāzt pārdevēju un pie viena arī kādu pircēju. Sarežģītu aprēķinu rezultātā noskaidrojās, ka šādos veikalos vienlaikus drīkstēs atrasties puse no pārdevēja un puse no pircēja, bet pārējiem nāksies stāvdirnēt pie durvīm.
Taču tas latvju bāleliņus neatturēja no nacionālā vaļasprieka - rindās stāvēšanas. Pie Vecrīgas Ņujorkera un citām apģērbu bodēm rindā līdz pat Daugavai un pie dažām arī līdz Lielupei vai Ventai stāvēja pliki, skrandaini un noplīsušās lupatās tērpti dīkstāvē noresnējuši ļaudis, kuri piecus mēnešus bija staigājuši vienās peldbiksēs un ausainē un beidzot tikuši pie laimes apskatīties, kas jauns šajā laikā veikalos pievests un vai tajos gadījumā nav pievestas arī 69 gadus vecās Baidenas 69 gadus vecās tīkliņzeķes.
Savukārt valdība pa to laiku skaidrojās, kas nogājis greizi Lieldienās, kad uz vakcināciju ieradušies aplam maz gribošo. “Mēs atveram svaigi pēc eiroremonta smaržojošus lielvakcinācijas centrus; norīkojam darbā tajos medicīnas profesorus, maģistrus, doktorus, bakalaurus un pat vetārstus; no visām vakcinācijas prioritārajām grupām izvēlamies to, kurā ietilpst kreiļi, kas nēsā 47. numura apavus un bikšturus ar lencītēm, kā arī tie, kuriem ir hronisks celulīts un celibāts; visus apziņojam ar peidžera un faksa palīdzību pat veselas piecas minūtes pirms potēšanās; neprasām izziņu par bibliotēkās savlaicīgi nodotām grāmatām, bet tikai ģimenes ārsta nosūtījumu; noliekam par vakcinācijas dienu pašu siltāko un saulaināko dienu; sarūpējam vislabāko vakcīnu, kuru pat beigtiem un upes vidū nemaināmiem zirgiem nepotē utt., bet ko šie?! Ņem un neierodas!” sašutusi bija valdība. Beigu galā gan izrādījās, ka radusies kļūme komunikācijā - pieteikšanās vakcinēšanai pa tālruni 8989 nebija iespējama, jo šāda līnija svētdienās nemaz nestrādā un nav vēl ievilkta. Par pirmo uzdevumu nu kļuva nodrošināt, lai visu lielvakcinācijas centru apkopējas saņemtu ārdurvju atslēgu dublikātu, lai kāds vakcīngribošos varētu šajos centros ielaist un pie viena arī novakcinēt.
No veselīgā Pavļuta teiktā gan izrietēja, ka lielvakcinācijas centru atvēršana bijis tikai eksperiments, lai pārbaudītu to tehnisko gatavību, un no šī viedokļa viss esot kārtībā - centri esot labā gatavībā, nešķaudot un neklepojot, strādājot raiti, gatavi potēties paši un vakcinēt arī citus, pie tam daudz vairāk. “Diemžēl saskārāmies ar neparedzēti zemu atsaucību,” atzina ministrs. Šī iemesla dēļ viņš nolēma veikt eksperimentu ar brīvās rindas organizēšanu vai arī ieviest vakcinācijas talonus, lai pēc deficīta rindās stāvēt pieradušie latvju bāleliņi nodomātu, ka vakcīna ir baigā manta. “Lai neradītu nekontrolētu pulcēšanos un jucekli, tas ir to, ko mēs vislabāk protam, apsvērsim iespējas arī rīkot kampaņas “Nostučī nevakcinēto, saņem vakcīnu par brīvu!” vai “Ja nenāksi vakcinēties jau tagad, tavam kaimiņam tiks labāka vakcīna!” u.tml. Ja nu arī tās nedos cerēto efektu, šņabi un cigaretes turpmāk pārdosim tikai vakcinētajiem, ar to vajadzētu pietikt.”
Savukārt Kariņpaps, kā jau vienmēr, savu asredzīgo skatienu vērsa pāri parasto ļaužu nožēlojamajai esībai un realitātei, virzot to nākotnes vīziju plašumos un perspektīvās, ilgtspējas moduļos un attīstības perpendikulos, lemtgribas dziļumos un valstslēmes apjomīgumos. “Veselības ministrijai jau šobrīd jāsāk domāt par nākamo soli, kā vakcinācijas rezultātā iegūto imunitāti nodrošināt nākotnē, kā vakcinētajiem nodrošināt revakcinācijas iespējas, revakcinētajiem - nākamo vakcināciju, bet tiem - aiznākamo vakcināciju, lai visi, kuri ir vakcinējami, būtu pilnībā novakcinēti, un beigta balle!” pauda premjers. Pret šādu mērķtiecību nevienam nekas nebija iebilstams, un turpmāk Ministru kabinetu uzraksta “Viens likums, viena taisnība visiem” vietā rotāja “Labāk vakcinēts un sveiks, nekā…” -teikuma otra puse vēl nebija uzrakstīta, jo vēl nebija zināms tā rakstītāja vakcinācijas rezultāts.
