Pilsoņu kara izcelšanās saistībā ar Amerikas Savienoto Valstu prezidentu nomaiņu 1860./1861. gadā ir viens no iemesliem cerībām vai bailēm, tas pats notiks saistībā ar ASV prezidentu nomaiņu 2020./2021. gadā.
Šonedēļ aprit 160 gadi kopš tā pilsoņu kara sākuma, par kuru zināms, ka jā - reāli kaut kas tāds ir noticis, lai gan netrūkst cilvēku, kuri drīzāk viens otru nokaus, nekā vienosies, kas īsti ir noticis. Vēl citi cilvēki izmisīgi cer vai tikpat izmisīgi baidās, ka tagadējo amerikāņu nespēja vienoties par savu vēsturi kļūs par degli pulvera mucai, uz kura šie amerikāņi sēž.
Ne amerikāņiem vienīgajiem jādzīvo lielās briesmās. Tieši tāpēc nemitīgi tiek atkārtots, ka pilsoņu karš tikai kļūdas pēc nesākās jau vakar, bet noteikti izcelsies ja ne rīt, tad parīt, ka arī citi sēž tikpat bīstamās vietās. No vienas puses, tas palielina kopējo risku, ka vienas pulvera mucas uziešana gaisā piešķils uguni vēl citām līdzīgām mucām. No otras puses, reālās briesmas varbūt ir mazākas, nekā par tām klaigā. Proti, katrs baidās pats par sevi un mierina sevi ar to, ka citiem klājas vēl sliktāk. Diemžēl arī šai otrai pusei ir sava otrā puse, ka kaut kādi iemesli bailēm ir visur. Briesmas laikam taču lielas, ja klaigāšanu no nervoziem ļautiņiem pārņēmuši dažādu valstu propagandas aparāti.
Dzīvojot Latvijā, iespējams gan noticēt, gan nenoticēt tam, kā gandrīz katru dienu pilsoņu karu ASV paredz Krievijas propagandisti. Jā, viņi var atsaukties uz reālijām, kuras Latvijā zina un saprot vismaz tas vairākums, kas prot krievu valodu. Tikpat labi šo propagandu var uzņemt kā apliecinājumu pašas Krievijas nonākšanai tik grūtā situācijā, no kuras tā vairs saviem spēkiem izķepuroties nespēj. Tad nu atliek cerēt uz ārēju spēku iejaukšanos. Ja citplanētieši tomēr neatbrauks, tad lai ASV kļūst vēl sliktāk nekā Krievijā.
Gribētos jau nu ļoti, lai Amerikā, nevis Krievijā “konfrontācija no tiesas zālēm tik tiešām pāriet uz ielām un varu sagrābj ne tas, kas veiklāk izšauj kompromatus sociālajos tīklos, bet kuru piekritēji ir trāpīgāki šāvēji”. Šādas atklāsmes ir Krievijas propagandas kanālā “Sputnik” datētas ar 2019. gada 9. oktobri, atsaucoties uz ASV likumdevēju instancēs ierosināto valsts prezidenta Donalda Trampa atstādināšanas procedūru. Tagad jau zināms, ka šī procedūra ASV nenoveda ne līdz D. Trampa atstādināšanai, ne līdz bruņotām sadursmēm, lai gan tik tiešām izvērsās daudz kas tāds, ka šķita - nu jau gan iet vaļā vai tūlīt, tūlīt ies vaļā par pilsoņu karu saucamas sadursmes. Proti, demonstrācijas ar un bez grautiņiem 2020. gada vasarā ASV bija daudz varenākas nekā Krievijā 2021. gada ziemā sakarā ar to, ka Krievijas varas iestādes caur tiesu izdabūja cietumā pasaulē un pašā Krievijā pazīstamāko Krievijas varas kritiķi Alekseju Navaļņiju. Pēc plašuma un nopietnības, kādu protestiem piešķir to dalībnieku nogalināšana, salīdzināmi pagājušā gada notikumi ASV un Baltkrievijā, ko pēc divdomīgiem un visbiežāk ignorētiem formulējumiem dažos dokumentos var dēvēt par vienu valsti ar Krieviju. Uz šo gadu attiecas amatā nepārvēlētā D. Trampa piekritēju 6. janvāra ielaušanās (vai iemānīšana, vai vēl kāda vienā vārdā nemaz nenosaucama afēra) ASV kongresa ēkā, pēc kuriem Krievijas ziņu aģentūra TASS sagādāja un “Sputņik” atbilstoši noformēja Venecuālas prezidenta Nikolasa Maduro sacīto, ka “ASV atrodas uz pilsoņu kara sliekšņa” utt. Tikpat labi viņa teikto var pieņemt kā sevišķi ticamu tāpēc, ka viņš ir pilsoņu kara speciālists, kas šādā karā savā valstī noturas pie varas jau nez cik gadus, bet tikpat labi teikto var atvairīt ar skaidrojumu, ka viņš tikai vēlas uzņemt jaunus biedrus kara pārņemto valstu klubiņā.
Latvijas atrašanās līdzās Krievijai nav tikai lielisks skatlaukums, ko izmantot vai neizmantot pēc vēlēšanās. Arī to Krievija mums atgādināja saistībā ar prezidenta vēlēšanām ASV. Vēl viens Krievijas ziņu kanāls “Baltnews” pagājuša gada gada 10. novembrī tobrīd tradicionālo frāzi, ka “vēlēšanas ASV riskē beigties ar pilsoņu karu” palika zem nosaukuma “pilsoņu karš visvairāk atsauksies Baltijā un Ukrainā”.
Paldies par šādu brīdinājumu Timam Kirbijam, kurš pārcēlies no ASV uz Krieviju, kur viņam dod tribīni izteikties maksimāli izsmeļoši: “Galvenais nosacījums ir tāds, ka bez pilsoņu kara ASV viss būs tā, kā tagad, - slikti. Ja būs pilsoņu konflikts, tad ASV ne tikai ar Krieviju attiecības kļūs citādas, bet arī ar visām apkārtējām valstīm. Piemēram, Ukraina un Baltija, visticamāk, izzudīs.”
Nedrīkst radīt iespaidu, ka par ASV Otro pilsoņu karu runā tie, kas valsti jau pametuši. Uzziņu portāls “Vikipedia” uzskaita vairāk nekā desmit dažādos valsts amatos vai citās labi redzamās pozīcijās palikušus cilvēkus, kas dēvējuši par Otro pilsoņu karu notikumus no D. Trampa impīčmenta ievadīšanas līdz Džo Baidena inaugurācijai tādā ceremonijā, kas ļoti atgādināja darbošanos aplenktā cietoksnī, uz kuru šāviņi var atlidot jebkurā brīdī no jebkuras puses. Turpat norādes uz vēl trijiem apstākļiem, ka amerikāņi par savu otro, tas par otro pilsoņu karu runā ar tādu dedzību, ka šķiet - tik ilgi runā, ka pierunās.
Viens, ka viņi pat Pirmo pilsoņu karu iemanījušies pārdēvēt par Otro, ja par pirmo uzskata Neatkarības karu, jo patiešām tas bija karš starp pārceļotājiem, no kuriem vieni gribēja dibināt un arī nodibināja ASV, bet otri gribēja palikt Anglijas pavalstnieki. Šāds notikumu traktējums mīļš Pilsoņu kara zaudētājiem ar to, ka tādā gadījumā viņi līdzinās Neatkarības kara uzvarētājiem, jo Pilsoņu karā zaudēja tie, kuri cīnījās par atdalīšanos no ASV.
Otrs, ka Otrā pilsoņu kara vārda cienīgi esot notikumi starp 1865. un 1877. gadu, kad bez atklātām kaujām, bet ne bez spēka lietošanas karā zaudējušie štati tika iedabūti atpakaļ savienībā.
Trešais esot “kultūras karš”, kas risinās apmēram tāpat kā 1865.-1877. gadā, bet atšķiras ar to, ka notiek vairākās frontēs jeb dimensijās, kuras mainās kā kaleidoskopā. Piemēram, cīņas starp abortu aizliegšanu vai atļaušanu arī tiek paceltas līdz kultūras kara līmenim. Daudz saprotamāki bija notikumi pagājušā gadsimta 60. un 70. gados, kad ASV sabiedrība sašķēlās par un pret valsts piedalīšanos Vjetnamas karā.
Ilgākā laika distancē skatāmi literātu un uz viņu doto materiālu pamata uzņemto filmu autoru mēģinājumi uztaustīt, kas varētu mobilizēt un organizēt amerikāņus uz cīņu vienam pret otru vismaz daiļdarba sižeta izvēršanai nepieciešamā laika ilgumā. “Vikipedia” nosauc 11 romānus un 7 filmas, kuru sižeti pilnīgi vai daļēji veltīti šādiem hipotētiskiem notikumiem. Jaunākais šo sižetu atvasinājums ir to iekļaušana datorspēlēs. Ja ASV autori vismaz cerējuši, ka publika viņu varoņus sapratīs, tad noteikti kaut kāds pamats tam bija vai ir, taču ārzemniekiem gan nekļūst skaidrs, kas tie par niekiem, kuru dēļ amerikāņi it kā esot gatavi iznīcināt vai vismaz jūtami sabojāt savu valsti kā mehānismu, no kura viņi visi gūst labumu.
Pirmais “Vikipedia” rindā ir Sinklēra Lūisa (Sinclair Lewis, 1885-1951) romāns “Pie mums tas nav iespējams” par politiķi, kurš izmanto kļūšanu par valsts prezidentu, lai sagrābtu konstitucionāli neatļautu varas apjomu, ko citi cenšas viņam atņemt. Amerikā, lūk, tā tiešām nenotika, bet Vācijā 1933. gada un Latvijā 1934. gadā notika. Šajā gadījumā prioritāte pienākas latviešu autoram Vilim Lācim (1904-1966) par jau 1933. gadā žurnālā “Domas” publicēto “20. gadu simteņa pasaku” par valsti Tarabubiju, kas kļūst “Cietumu valsts”, kāds ir šis “pasakas” nosaukums. Turpmākajos daiļdarbos seko dažādas variācijas par to, kā amerikāņus piespiež iznīcināt vienam otru dzīvei nepieciešamo resursu izsīkums, jo tie iznīcināti ar atomkaru vai vienkārši izsmelti. Šie notikumi dislocēti gan laikā, kas jau pagājis, gan kaut kad šajā gadsimtā.
Atpūsties no nākotnes nenoteiktības iespējams pagātnes noteiktībā vismaz faktu ziņā pirms atrunām, ka faktu interpretācijas visu laiku mainās un cīnās savā starpā. Par to ir vienošanās, ka Pilsoņu karš ASV sācies ar dumpinieku jeb brīvības cīnītāju uzbrukumu ASV valdības karaspēka kaut simboliski aizstāvētam Samtera fortam (Fort Sumter) Dienvidkarolīnā, Atlantijas okeāna piekrastē, kur tam bija jāsargā valsts no ārēja iebrukuma pa ūdeni. Forts bijis pielāgots aizsardzībai arī gadījumā, ja tam uzbruktu no sauszemes puses, taču ne aizpildīts ar karavīriem, kara materiāliem un pārtiku. Fortu sargājušie 75 vīri bija spiesti padoties 1861. gada 12. aprīlī. Tagadējās Latvijas teritorijā šo faktu pirmā izziņoja avīze “Rigasche Zeitung” 17. jeb 29. aprīlī attiecīgi pēc jaunā un vecā jeb Eiropas/ASV un Krievijas stila sadaļā “Telegrāfa ziņas”: “Londona, 26. (14.) aprīlis. No Vašingtonas saņemtas ziņas par 14. dienu, ka Samteras forts pēc 40 stundu ilgas cīņas padevies”. Pasaules ziņu nonākšanu līdz Rīgai šādā tempā toreiz uzturēja Volfa telegrāfa aģentūra.
Dažas dienas vēlāk, 22. aprīlī pēc jaunā stila to pašu faktu ar komentāra elementiem pasniedza “Libauische Zeitung”, ka 14. aprīlī Ņujorkā “galvenais jaunums ir Samtera forta krišana Dienvidkarolīnā. Tā ir katastrofa, kas jāuzskata par pilsoņu kara sākumu”. Vēl mazliet vēlāk, toties tēlaināk to pašu uzzināja latvieši no “Mājas Viesa” 1. maijā, ka amerikāņi “nav vis iespējuši ar labu mieru saderēt - niknais karš kājās”.
Nākamā ASV pilsoņu kara motīvu daudzveidība mudina painteresēties, par ko īsti karojuši iepriekšējā reizē. Pēc kara toreizējiem rezultātiem un tagadējām atbalsīm šķiet, ka visas lietas grozījušās ap nēģeru atbrīvošanu no vergu darba kokvilnas plantācijās un pie reizes vispār no verdzības. Laikabiedri tā gluži neuzskatīja. 1861. gada 13. aprīlī “Libauishe Zeitung” skaidroja, ka “jaunais ASV prezidents Linkolns rīkojas pavisam nepiedienīgi (ersnslich unpasslich). Jaunie, paaugstinātie muitas tarifi, kas izraisījuši lielu nemieru, stājušies spēkā mēneša 3. dienā. Federālo spēku izlikšana no Samtera forta Dienvidkarolīnā gaidāma tuvākajās dienās”.
Kaut mazliet paplašinātā skaidrojumā stāsts tāds, ka 1860. gadā par ASV prezidentu ievēlētais Abrahams Linkolns (Lincoln, 1809-1865) rūpējās par ASV Ziemeļu štatu kapitālistiem, ar kokvilnas izvedmuitu spiežot Dienvidu plantatorus pārdot savu kokvilnu amerikāņu, nevis angļu tekstilrūpniekiem. Sākotnēji runa nebija par to, ka kokvilnas audzēšanai tiek izmantots vergu darbs un būtu labi kokvilnu plantāciju darba kārtību izmainīt. Tāpēc ļoti ticama versija par vēl vienu gadadienu, kas nupat kā pagājusi. Proti, ka Ā. Linkolnu tieši piecus gadus pēc pilsoņu kara sākuma, 1865. gada 14. aprīlī nāvējoši sašāva ne nēģeru nīdējs, bet angļu kapitāla draugs.
