Nedēļa latvju zemē iesākās ar šausminošām un sirdī trīsas uzdzenošām ziņām – premjers Kariņpaps paziņoja, ka valdībai nav paredzēts pieņemt nekādus lēmumus par turpmākajiem kovidierobežojumiem. Optimisti uzskatīja, ka tas nozīmē, ka nav paredzēts pieņemt sliktus lēmumus, pesimisti bija pārliecināti, ka tas nozīmē, ka nav paredzēts pieņemt labus lēmumus, taču visi kopā vienojās, ka tas nozīmē, ka nu gan būs pilnīgā ūkstī, tāpēc steidzami iepirka sāli, griķus un tualetes papīru, kā arī visiem gadījumiem sērkociņus, zivju konservus un tūristu brokastis.
Izrādījās, ka taisnība vien bija - Kariņpaps noturējās tikai dienu. Jau otrās dienas vakarpusē, uzreiz pēc launaga, īsi pirms brokastīm, bet nekādā gadījumā ne pusdienlaikā, viņš ieminējās par to, ka valdībai jāsāk domāt par valsts atbalsta izbeigšanu kovidkrīzes skartajiem. “Citādi ir dažādi anekdotiski gadījumi, kad uzņēmumi ar valsts atbalstu ne tikai atļāvušies neatstiept kājas, bet pat vēl strādā!” sodījās lāga Kariņpaps.
Valdība aptvēra, ka beigām tuvojas pašu pasludinātais trīs nedēļu cikls, pēc kura vajadzētu diskutēt par atsevišķu kovidierobežojumu mīkstināšanu, tāpēc veselīgais pianists Pavļuts jau savlaicīgi rosināja noteikt moratoriju ierobežojumu atvieglojumiem, aktīvāk piesaukt nevienam nesaprotamos kumulatīvi akumulatīvos rādītājus un izlikties, ka valdībā visi sirgst ar daltonismu un nekādus luksoforus neatpazīst. Tam bija gatavi piekrist visi, pat no pussprāgušajiem KāPēElVē pie nacionāļiem aizmukušais Vitenbergs.
Praktiski visu nedēļu veselīgais Pavļuts un biroja Eva tīksminājās par lielpotnīcu panāktajiem vakcinēšanās rekordiem, it īpaši uzsverot Cēsīs sasniegto, kur potes beidzās jau krietni pirms potnīcas atvēršanas. Lai tiktu pie vakcīnas, ļaudis gulēja razkladuškās pie lielpotnīcu durvīm un pēc tam stāvēja septiņas stundas ilgās rindās, kur lasīja avīzes un minēja krustvārdu mīklas, pārsprieda futbola superlīgas izveidi un jaunākās modes tendences, diskutēja par Navaļnija likteni un kaislībām Dundagas pašvaldībā, daži turpat uz vietas iepazinās un apprecējās, bet vēl kādi rindā paguva ne tikai ieņemt, bet arī dzemdēt bērnus.
Daugavpilieši gan joprojām gaidīja krievu sputņikus, tāpēc rindās pēc astrazenekām stājās negribīgi, tad nu viņiem tika piedraudēts atslēgt PBK un nerādīt “Vakaru ar Ivanu Urgantu”, kā arī uzsūtīt sniegu.
Pret krievvalodīgajiem tika plānots veikt vēl kādu diskriminējošu akciju - oficiāli tika apstiprināts, ka neganti dārgā vakcinācijas avīze tiks izplatīta tikai latviešu valodā. “Divās valodās mēs šo izdevumu nedrīkstam taisīt. Varam izplatīt tikai latviski, norādot interneta saiti, kur to var izlasīt krieviski,” teica Vakcinācijas biroja Evas preses Stūre. “Pag, pag, kādu vēl saiti?!” sašuta krievvalodīgie. “Pieprasām, lai arī mums, tāpat kā latviešiem, piesūtītu šo vakcinācijas avīzi uz mīksta papīra un rullīšos! Kā, nemaz nebūs rullīšos? Kāda mārrutka pēc tad tā vispār vajadzīga?!” Kā mierinājums kalpoja ziņa, ka informācija šajā avīzē tiks pasniegta ierēdņu valodā, tāpēc to tāpat nesapratīs ne tante Mazpisānos, ne ķoķa Zabļedovkā.
Pa to laiku tika prātots, ko īpašu piesolīt vakcinētajiem - varbūt biļetes uz hokeja čempi, varbūt iespēju papusdienot kādā terasē u.tml. Pagaidām tika prātots atbilstošā epidemioloģiskajā situācijā ļaut viņiem lielākā skaitā pulcēties brīvā dabā un paplašināt pakalpojumu pieejamību. Lai vakcinētos atšķirtu no nevakcinētajiem, bija iecerēts ieviest īpašu digitālo sertifikātu, savienot iepotēto čipu ar tuvāko 5G torni un Geitsa mājas datoru, kā arī iesist nošpricētajiem numuru ausī, savukārt nevakcinētie varēja turpināt staigāt tāpat kā līdz šim - ar folija cepurīti galvā un šķirtā Govjuzemja svētbildi pie sirds.
Protams, lielāko interesi raisīja lemšana par Skolēnu dziesmu un deju svētkiem - notikt tiem vai tomēr ne. Pagaidām tika lemts, ka tie tomēr varēs notikt, taču tikai epidemioloģiski drošajos novados un to pašos epidemioloģiski drošākajos nostūros, ievērojot distancēšanos un nekādā gadījumā nepulcējoties kopā vairāk mājsaimniecībām par vienu, bet attālināti, “zūmā” vai “tīmā” pa vienam pie spoguļa nodejojot iestudēto deju vai cukurtraukā iedziedot samēģināto dziesmu. Izglītības Šuplinska minēja, ka šoreiz akcents tiks likts uz dziesmu un deju saturisko izpratni, kas pilnīgi noteikti bērniem ir būtiskākais - ne jau kaut kādi tur svētku gājieni, koncerti un ģenerālmēģinājumi, un kopības sajūtas Mežaparka Lielajā estrādē un “Daugavas” stadionā.
Taču bija arī kāds pavisam priecīgs notikums - jūras ērgļu ligzdā Durbē izšķīlās cālis. Šim notikumam bija augstāki skatītāju reitingi nekā “Prāta vētras” jaunās dziesmas videoklipam, šovam “Balss maskā” un LTV “Kovidorāmai”. Milda un Čips kļuva populārāki par vienkāršo Mariju, bagāto raudātāju Mariannu, verdzeni Izauru un gandrīz pat par Ķesteri, savukārt Raimim pēc nāves tika rosināts piešķirt Trijzvaigžņu ordeni. Redzot sacelto ažiotāžu, sarosījās pat tiesiskais Bordertaunbordāns, kurš paziņoja, ka patiesībā Mildas vietā olu izdējis viņš, taču neviens viņam īsti neticēja.
