Ekspremjerministrs un fiziķis Einars Repše Latvijas Bankas prezidenta amatu ieņēma no 1991. līdz 2001. gadam. 1992. gada 7. maijā Latvijas Banka laida apgrozībā Latvijas rubļus, tautā sauktus par repšikiem, bet, solīdāk runājot, tika ieviesta Latvijas nacionālā valūta - Latvijas rublis. 1993. gadā to nomainīja lats. Einara Repšes drosmīgā ideja par Latvijas rubļa ieviešanu rezultējās ar Latvijas nacionālās valūtas panākumiem. Atmiņās par to laiku viņš dalās ar “Vakara Ziņām”.
“Kad Latvijas Banka pārņēma Krievijas bankas republikānisko filiāli savā tiešā valdījumā un rīcībā, tas notika dažas nedēļas pēc Latvijas Republikas faktiskās neatkarības. Latvijas Bankai nebija tieša nodoma atkārtot pirmās brīvvalsts laikā īstenoto pakāpenisko pāreju uz latu. Krievijas rubļi vispirms tika nomainīti uz Latvijas rubļiem, tikai pēc tam uz latiem. Šādu scenāriju mums uzspieda dzīve. Ir ļoti interesanti, ka arī Latvijas Bankas ēka, kas atrodas Rīgā, Krišjāņa Valdemāra ielā 2a, ir piedzīvojusi ciklisku attīstību.”
“Man toreiz bija ļoti lielisks kolēģis, mans vietnieks Alfrēds Bergs-Bergmanis, kurš pirms Latvijas neatkarības atgūšanas bija PSRS Valsts bankas Latvijas republikāniskā kantora vadītājs. Viņš nevēlējās uzņemties bankas vadītāja lomu, lai gan tas tika pieklājīgi piedāvāts. Viņš bija gatavs sadarboties tandēmā ar mani. Tā kopā pārņēmām šo Krievijas bankas republikānisko kantori, sākot pārveidot par neatkarīgu centrālo banku. Alfrēdam Bergam-Bergmanim bija ļoti liela pieredze. Viņš kā gudrs cilvēks ļoti taupīgi izturējās pret Krievijas rubļu skaidrās naudas krājumiem. Mēs nezinājām, kad Krievijas banka piegādās nākamās rubļu banknotes. Turklāt Krievijas bankai sāka aptrūkt banknošu savā teritorijā, tādēļ tā nespēja mūs apgādāt ar skaidru naudu. Nauda nolietojas. Ejot apgrozījumā, tā nodilst, tiek saplēsta, saburzīta un nosmērēta. Tad tā atgriežas caur inkasāciju centrālajā bankā. Tur to laiž cauri speciāliem aparātiem, kuri sliktās naudas zīmes atsijā un nomaina ar jaunām. Pretējā gadījumā naudas kvalitāte apgrozījumā kļūst radikāli slikta, līdz beidzot naudas sāk pietrūkt. Mēs ļoti taupīgi izturējāmies pret naudu. Naudas zīmes mainījām retāk nekā bija nepieciešams, laidām atkārtoti apgrozībā pat mazliet saburzītas, nosmērētas un ieplēstas banknotes, bet tik un tā jutām, ka krājumi izsīkst. Taupīgās saimniekošanas dēļ bijām spējīgi aizdot naudu Lietuvai. Pēc tam no viņiem saņēmām atpakaļ aizdevumu. Bet ilgi tā vilkt nevarējām.”
“Tas bija viens faktors, kas lika steidzami meklēt risinājumu. Otrkārt, tajā laikā mūsu izlūkdienests piedāvāja slepenus dokumentus no Krievijas par Krievijas it kā gatavotiem naudas reformas plāniem. Mēs jau bijām pieredzējuši, ka Krievija izdara ar savu naudu visādas interesantas lietas, un nemaz nebrīnījāmies. Tāda varbūtība, ka Krievijā notiek nesaskaņota naudas reforma, bija pilnīgi iespējama. Īsi pirms tam Pavlovs [PSRS finanšu ministrs Valentīns Pavlovs] bija īstenojis savu leģendāro naudas reformu ar 100 un 50 rubļu naudas zīmēm, tās pasludinot par nederīgām vienā naktī. Cilvēki nākamajā rītā ar tām banknotēm neko nevarēja darīt. Tā bija naudas konfiskācijas reforma.
Mūsu izlūkdienesti piegādāja dokumentus, kas varēja liecināt par jaunu naudas reformu Krievijā, kad atkal vienā naktī tiktu nomainītas visas apgrozībā esošās banknotes. Krievija būtu apmainījusi tikai mazu daļiņu no apgrozībā esošajiem rubļiem, bet nekādā gadījumā tos rubļus, kas tika apgrozīti neatkarību pasludinājušās teritorijās. Cilvēkiem uz rokām paliktu daudz vecās naudas. Ko cilvēki darītu ar šo veco naudu? Viņi brauktu pāri robežām uz teritorijām, kur tā nauda strādā, un izpirktu veikalus sausus. Brauktu uz Latviju, jo tolaik mēs lietojām Krievijas rubli.
Tika sasaukta sēde, kurā piedalījos arī es un Alfrēds Bergs-Bergmanis. Bija galvenais jautājums, kā reaģēt uz draudošajām Krievijas naudas reformas briesmām. Bija risks, ja mēs neko nedarām, tad ar nederīgiem Krievijas rubļiem masveidā no aizrobežas visas mūsu preces izpērk par bezvērtīgiem papīrīšiem.”
“Ministru kabinets mēģināja kā risinājumu piedāvāt čekus. Nodrukā čeku grāmatiņas, cilvēkiem algā izdala nevis rubļus, bet čeku grāmatiņas. Valdības sēdē figurēja tāds arguments, ka, atkal jau pēc izlūkdienesta ziņām, igauņi esot sadrukājuši lielu daudzumu čeku grāmatiņu, bet čeku par jebkuru summu varēja izrakstīt arī cilvēks, kuram bankā nav naudas. Tajā laikā to nevarēja pārbaudīt. Visbeidzot, piemēram, ja izraksta čeku par desmit rubļiem, bet prece maksā tikai piecus rubļus, kā izdot atlikumu? Pilnīgi neiespējami. Ko darīt tālāk ar tādiem čekiem?”
“Mēs no Latvijas Bankas izteicām aizdomas, ka varbūt igauņi šobrīd nezina, ko dara. Tā arī bija. Tā arī tās čeku grāmatiņas Igaunijas Bankas pagrabos palika. Tas nebija risinājums. Tieši šajā Ministru kabineta sēdē, kas tika sasaukta, lai apspriestu, iespējams, draudošo naudas reformu, izteicu vienkāršu argumentāciju: čeku seguma problēmu varētu risināt, ja čekus drukātu pēc ceļojumu čeka parauga. Proti, katram čekam jau ir savs nomināls. Tad es teicu: “Spersim soli tālāk. Ja varam nodrukāt labas kvalitātes, pret viltojumiem aizsargātus vienreizlietojamus čekus, tad droši vien varam nodrukāt arī labas kvalitātes daudzkārtlietojamus čekus.” Citiem vārdiem sakot, savu naudu. Tajā brīdī valdības sēdē iestājās klusums. Ivars Godmanis un vēl kāds no ministriem apjautājās, vai tā tiešām varot darīt. Es teicu, ka tā var darīt. Citas valstis, saskaroties ar līdzīgu situāciju, bieži vien vajadzības spiestas naudu bija drukājušas uz ļoti primitīva papīra.”
“Pavisam vienkāršs iemesls. Mēs vēl nebijām paspējuši mākslinieciski augstvērtīgā līmenī latu nodrukāt, lai gan pie tā tika strādāts. Tas bija nopietns darbs. Tomēr nebijām ne tikai gatavi drukāt, bet arī nebijām organizējuši drukāšanu. Līdz ar to latu ieviest nevarējām. Ideju par savu naudu mans vietnieks Bergs-Bergmanis sākotnēji neatbalstīja. Viņam tā šķita pārāk drosmīga. Tas bija gandrīz vienīgais, kur mēs neatradām uzreiz kopīgu valodu. Pēc tam viņš smiedamies atzina, ka man bija taisnība.”
“Man izdevās pārliecināt ministrus, ka vajadzētu dabūt papīru ar ūdenszīmēm. Tādu, ko vietējais viltotājs nevar viegli atdarināt. To, ko var nodrukāt paraugtipogrāfijā, var nodrukāt jebkur. Līdz ar to bija pilnīgi skaidrs, ka ir vajadzīgs speciāls papīrs ar ūdenszīmēm un krāsainiem diedziņiem, kas būtu galvenais nepieciešamais elements šai naudai.
Papīru nopirkām no Somijas. Godmanis, kā tas ir viņam raksturīgi, iedegās enerģijā un nekavējoties zvanīja Somijas papīrpabrikai. Mēģināja pierunāt viņus nedoties Ziemassvētku brīvdienās. Brīvdienās gan somi aizgāja, bet vērtspapīru ar ūdenszīmēm mums piegādāja diezgan drīz. Dabūjām māksliniekus. Kirils Šmeļkovs ātri uztaisīja Latvijas rubļa sižetisko risinājumu.
Tālāk bija jāsāk domāt par to, kā mūsu rubļus laist apgrozībā. Krievijā tajā brīdī naudas reforma tā arī neīstenojās. Šie draudi mums gāja secen. Bet skaidras naudas trūkums bija aizvien izteiktāks. Līdz ar to lēmums par Latvijas rubļa ieviešanu faktiski bija pieņemts. Sākām gatavot naudas reformas koncepciju un tapa naudas komisijas lēmums uz pāris lapām. Papildus tam tapa manu kolēģu, kas strādāja bankā, lieliski sagatavota instrukcija inkasācijas iestādēm, kā rīkoties ar paralēlām naudas plūsmām. Bija arī instrukcijas banku iestādēm, ko iesākt ar šo naudu.”
“Toreiz prese bija ļoti negatīva pret Latvijas rubļa ideju. Avīzēs tika rakstīts, ka tas novedīs pie strauja kraha. Lai pie šīs negatīvās publicitātes Latvijas rubli jau pašā sākumā pieņemtu kā pilnvērtīgu naudu, es izdomāju ļoti vienkāršu stratēģisku gājienu. Proti, mēs nevis piemaksāsim daļu no algas Latvijas rubļos, bet gan uzreiz algas izmaksāsim tikai un vienīgi Latvijas rubļos. Līdz ar to nevienam tirgotājam, nevienam, kas būs salasījies avīžu rakstus un domās, ka tā nauda nav neko vērta, nebūs iespējas to ignorēt un nepieņemt. Savukārt bankām tika paziņots un dokumentāri apstiprināts, ka jebkuros apjomos jebkurā laikā visus Latvijas rubļus mainīsim pret Krievijas rubļiem. Savukārt visus Krievijas rubļus mēs likām stabilizācijas fondā, lai varētu izmaksāt bankām pēc pirmā pieprasījuma. Kad saprata, ka Latvijas Bankas teiktais ir uztverams nopietni un viss ir kārtībā, interese noplaka.”
“Pirmajā dienā pēc Latvijas rubļa ieviešanas un izmaksāšanas algā aizgāju uz veikalu. Stāvot rindā skatījos, kā norit process, vai ir izlasītas instrukcijas. Tās bija ļoti īsas, saprotamas un vienkāršas. Viss, kas strādā ir, vienkāršs. Viss, kas nestrādā, ir sarežģīts. Stāvot rindā redzēju, ka cilvēks ļoti nedroši izvelk 500 Latvijas rubļu banknoti, kas ir izmaksāti algā, un sniedz kasierei. Kasiere bez mazākajām emocijām pieņem šo naudas zīmi, ieliek kasē, izdod atlikumu Krievijas rubļos. Es redzēju, ka tas cilvēks vienkārši atplaukst. Viņš saprot, ka viss kārtībā, viņš ne tikai var nopirkt preci veikalā par to pašu cenu, bet saņem atpakaļ “īstu naudu”.
Dažas dienas vēlāk aizgāju uz krāmu tirgu krastmalā. Nolēmu pārbaudīt, vai krāmu tirgū pazīst Latvijas rubli. Pazina bez grūtībām! Bet, kad viens mēģināja dot jaunāka izlaiduma Krievijas rubli, to nepazina. Tā bija mūzika manām ausīm un acīm.”
“Faktiski visu inflācijas apkarošanas un valūtas kursa stabilizācijas smagumu iznesa Latvijas rublis. Latvijas rublis bija brīvi konvertējama valūta arī pret ārzemju valūtām. Šī reforma palīdzēja atrisināt jautājumu par skaidrās naudas nodrošināšanu apritē. Bijam faktiski pārveduši visu skaidrās naudas apriti uz Latvijas rubļiem, līdz ar to atdalīties no Krievijas rubļiem varējām jebkurā brīdī. Krievijas rublis ļoti strauji sāka zaudēt savu vērtību. [1992. gadā inflācija Latvijā sasniedza gandrīz 1000%.] Lai glābtos no inflācijas, bijām spiesti atdalīties no Krievijas rubļa, ko mēs arī īstenojām. [1992. gada 20. jūlijā Latvijas rublis tika pasludināts par vienīgo oficiālo maksāšanas līdzekli Latvijā.] Krievijas rubli pasludinājām par ārvalstu valūtu. Ievērojām saprātīgu monetāro politiku. Neaizdevām pārāk daudz naudas. Sākām lēnām samazināt inflāciju no 1000 procentiem pirmajā gadā līdz padsmit procentiem tuvākajos gados un līdz pat viencipara procentu inflācijai gadā.
Lata ieviešana bija tikai tehniska nianse, vienkārši nomainot vienas banknotes pret citām,” stāsta noslēgumā Einars Repše atklāj, ka cilvēki joprojām viņam apjautājas par šo Latvijai tik nozīmīgo vēstures posmu. Viņš pozitīvi izturas pret to, ka Latvijas rublis tautā tiek dēvēts par repšiku vai repsīti. Viņš joprojām ir saglabājis arī leģendārās naudaszīmes banknotes, kas nākamajā gadā svinētu 30 gadu jubileju.
