Lai Vladimirs Majakovskis, Aleksandrs Čaks, Valdis Luks un Arvīds Grigulis atgādina par tādiem laikiem, kad Latvijas iedzīvotājiem bija obligāti zināt, saprast un būt gataviem arī pašiem kaut ko noskaitīt par godu Parīzes Komūnai.
Vladimirs Majakovskis (1893-1930)
Parīzes Komūna
Sargājiet
atmiņas
rūpīgāk.
Ieklausies
vēsturi savu,
Ieliec
dienās, kas tagad nāk,
bijušo
nemieru
slavu.
(...)
Kara mākoņi
samācas,
riņķo
Čemberlenmaitas,
bet redzīgos
vēsture māca -
atkārtojas
tās
gaitas.
Kad karš
pāries
pāri te -
pēc kariem
tuvumā
būs otrā
Komūna Parīzē
un Londonā,
un Berlīnē
un Romā.
Uzrakstīts krievu valodā publicēšanai Parīzes Komūnas kārtējā gadadienā 1928. gada 18. martā
Valdis Lukss (1905-1985)
Parīzes Komūna
(...)
Trauksmes zvani.
Soļi. Balsis.
Katra iela glābjas pati,
barikādes katrā ielā,
katrā namā,
katrā logā —
Svinā samērcētu naidu
šautenes spļauj pretī Tjēram,
pretī Tjēram pagriež krūtis
visa Parīze.
Vēl sešas dienas
plosās ugunskurs un aprij tautu...
Žurnālā “Karogs” 1941. gada marta numurā, 296.-302. lpp. (lappušu numerācija pa visu gadu)
Aleksandrs Čaks (1901-1950)
18. marts
(...)
Dun Parīze kā zvans,
Iet jaunam blakus vecs;
Tavs tagad arī mans,
Ar plecu saaug plecs,
Kur nāvi nākot redz.
Grauj lielgabalu dārds,
Un ložu krusas birst. —
Kam komunāra vārds,
Vai viņu rindas irst?
Tie stāv un labāk mirst.
Viss gurdais elpā gaist,
Kad atkal prātā nāk
Ikbrīdi varenāk,
Ar slavu apvītais
Marts astoņpadsmitais.
Iepriekš norādītais avots, 302.-303. lpp.
Arvīds Grigulis (1906-1989)
1919
Parīzes Komūna,
Proletariāta kalendāra pirmā lapa,
Cilvēces kuģim pilnīgi jauna bura:
Proletariāta diktatūra...
Žurnālā “Karogs” 1979. gada 1. numura 3. lpp.
Padomju laikā obligātā jūsmošana par Parīzes Komūnu nenozīmēja, ka cilvēkiem par to nācās domāt un runāt tikai vai galvenokārt dzejā. Lielākā daļa veltījumu Parīzes Komūnai tika izteikti parastajā avīžu un pseidovēstures zinātnes valodā. Tās atsaukšanai atmiņā šeit izvēlēts gabaliņš no anonīma raksta žurnālā “Atpūta” 1941. gada 14. marta numurā.
Šis gads atzīmējams ar intensitāti, ar kādu stāsti par Parīzes Komūnu tika izmantoti neseno Latvijas Republikas iedzīvotāju smadzeņu skalošanai, lai rezultātā iegūtu jaunradītajai Latvijas PSR vajadzīgos iedzīvotājus. Latvijas Nacionālās bibliotēkas uzturētā datu bāze rāda, ka šis gads pārspēj visus citus gadus pēc Parīzes Komūnas piesaukšanas reižu skaita Latvijā izdotajās avīzēs un žurnālos. Proti, tās esot piesaukta 490 reizes par spīti diviem apstākļiem. Pirmais, ka Parīzes Komūna taču bija padomju propagandas rīks, kas jau 1941. gada vidū bija aizvākts no Latvijas teritorijas kopā ar padomju propagandistiem.
Otrais, ka 1941. gadā svinētā 70 gadu jubileja Parīzes Komūnai bija solīds, bet tomēr ne tik iespaidīgs iemesls pieminēt Parīzes Komūnu kā tās simtgadu jubileja 1971. gadā. Pie tā vēl var piebilst, ka preses izdevumu Latvijā pagājušā gadsimta 70. gados bija vairāk, nekā 1941. gadā. Tomēr Parīzes Komūnas simtgade Latvijā pagājusi ar 345 tās piesaukšanas reizēm; tai skaitā Komūna pieminēšana pastiprināta ne ar dzeju, bet ar karikatūru žurnālā “Dadzis” (attēlā).
Kopš pagājušā gadsimta 90. gadiem par Parīzes Komūnu sacīts tik maz, ka sacītais pēc sava apmēra tuvojas nullei. Tāpēc atgādināsim ar “Atpūtas" vārdiem un bildi, kas Latvijas iedzīvotājiem bija jāzina par Parīzes Komūnu laikā no 1940. līdz 1990. gadam: “Parīzes komūna radās brīdī, kad Francija bija nokļuvusi ļoti grūtā iekš- un ārpolitiskā stāvoklī. (...) Franču un prūšu karš 1870. gadā parādīja, cik Otrā impērija bija satrunējusi. Pēc septiņām nedēļām no kara sākuma Sedanā padevās galvenā franču armija kopā ar imperatoru. To uzzinājuši, Parīzes strādnieki izsludināja impēriju par gāztu un proklamēja republiku. Taču šajā mirklī strādnieku šķira nebija pietiekami organizēta un varu sagrāba buržuāziskie republikāņi; nodibinājās „Nacionālās aizsardzības valdība",ko tauta dēvēja par „nacionālās nodevības valdību". Tūliņ pēc impērijas gāšanas Parīzes darba ļaudis pieprasīja ieročus un noorganizēja ap 200 Nacionālās gvardes bataljonu. (...) Šajā laikā Parīzi ielenca prūši.
Pēc pieciem mēnešiem, 1871. gada 28. janvārī, “nacionālās aizstāvēšanās valdība" padevās, pieņemdama visus prūšu diktētos miera noteikumus - atdot Elzasu-Lotringu, maksāt 5 miljardu franku kontribūciju un t. t. Nodibinājās jauna valdība ar reakcionāro Tjeru priekšgalā. Lai aizstāvētu republiku un darba tautas intereses, sacēlās Parīzes strādnieki. Nacionālā gvarde, ko vadīja Centrālā Komiteja, nocietināja Monmartru un citus Parīzes strādnieku kvartālus. 18. martā Tjera kara spēks saņēma pavēli šos kvartālus ieņemt, bet kareivji sāka brāļoties ar Nacionālo gvardi un strādniekiem. Tjers ar karaspēka atliekām aizbēga uz Versaļu. 18. martā visa Parīze bija strādnieku rokās. Rātsnamu, kur agrāk rezidēja valdība, greznoja sarkanais karogs. Valdības funkcijas pārņēma Nacionālās gvardes Centrālā Komiteja.
Centrālā Komiteja izdarīja divas kļūdas. Vispirms, tā neuzbruka Versaļai, kurā atradās Tjera reakcionārā valdība un tikai 30.000 liels dezorganizēts karaspēks (Centrālās Komitejas rīcībā bija ap 250.000 kareivju). Otrkārt, Centrālā Komiteja pasteidzās nolikt pilnvaras, izvēlēdama komūnu. (...)
Bet komūna arī kļūdījās. Tā vilcinājās izvest plašākas atsavināšanas; nepārņēma arī Francijas banku, neslēdza kontrrevolucionāros laikrakstus, neprata saistīties ar zemniecību.
Parīzes komūna eksistēja 72 dienas. Jau aprīlī Tjers atjaunoja kara darbību pret Parīzi. (...) 21. maijā Versaļas karaspēks pēc nodevības ielauzās Parīzē. 7 dienas turpinājās ielu cīņas, kurās piedalījās pat sievietes un bērni. Guvusi uzvaru, Tjera valdība nikni izrēķinājās ar strādniecību. Ap 30.000 cilvēku apšāva un 50.000 apcietināja. (...) Ļeņins un Staļins, balstīdamies uz Parīzes komūnas piedzīvojumiem, nodibināja un realizēja darba tautas valsti un proletariāta diktatūru. “Parīzes komūna bija šīs formas dīglis, padomju vara ir tās attīstība un piepildījums,” saka biedrs Staļins.” Tikai Staļina vārds pazuda no šī stāsta drīz pēc Staļina (1878-1953) nāves, bet visi citi vārdi palika savās vietās, lai to zinātāji līdz pat 1990. gadam spētu nopelnīt skolās atestātus un diplomus kā caurlaides uz pievilcīgu amatu valstību.
Nav tā, ka latviešu valodā par Parīzes Komūnu tiktu atkārtots tikai un vienīgi tas tas, ko teikuši vispirms Kārlis Marks (1818-1883) ar Frīdrihu Engelsu (1820-1895) un pēc tam Ļeņins (1870-1924) ar Staļinu, kurš īstenībā veikli pakampa un apdarināja to, ko bija teikuši Ļeņins ar Ļevu Trocki (1879-1940). Ja īpaši meklē, tad kaut ko pavisam citu atrast ir iespējams, taču ievērības cienīgu pretsparu komunistu propagandai savādāki Parīzes Komūnas traktējumi latviešu valodā nerada vispirms jau sava niecīgā skaita dēl.
Viena no pirmajām reizēm, kas Parīzes Komūna vispār rakstiski pieminēta latviešu valodā, atrodama tik eksotiskā vietā kā 1915. gadā Liepājā izdotā kristīgās reliģijas propagandas žurnālā “Auseklis”. Tā aprīļa numurā tulkotā materiālā “Katoļu Baznīca īstās kultūras svarīgākā veicinātāja” (virsraksts ir tieši tāds) ietverts zemsvītras paskaidrojums rakstā pieminētajai Parīzes komūnai ar divām tēzēm: “Komūna - sabiedrību, personu pulciņš, kam kopējs īpašums. Parīzes komūna, revolucionārā muļķība.”
Pēc Latvijas padomju pirmās okupācijas beigām vācu okupanti pamēģināja izmantot ap Parīzes Komūnu 1940./1941. gadā sacelto ažiotāžu tās diskreditācijai. 1943. gada 20. augustā “Daugavas Vēstnesis” piesauca Parīzes Komūnu, lai pamatoti raksta virsrakstu “Komunisms žīdu hegemonijas sekmētājs”. 1944. gada pavasarī nacistu propagandas iestādes sagatavoja un izsniedza avīzēm drukāšanai tekstu “Verdzināšanas triki” ar apgalvojumu, ka “neskaitāmās fabrikās un uzņēmumos, kas nosaukti “Parīzes komūnas” vārdā, tūkstošiem strādnieku jāstrādā garās darba stundas par brīvu sakarā ar šo lielo “goda dienu””, ar ko domāts A. Čaka apdzejotais un “Atpūtā” izskaidrotais 18. marts.
No Padomju Savienībā un tās satelītvalstīs tiešām “neskaitāmiem” uzņēmumiem u.c. organizācijām ar Parīzes Komūnas nosaukumu Latvijas PSR laikā pamanāmi bija četri. Pirmkārt, par “Parīzes Komūnu” jau 1940. gadā pārsauca kādu nacionalizētu tekstilfabriku, kas savu nākamo vārdu “Ritms” ieguva 1990. gadā. Tā nodrošināja lauvas tiesu no Parīzes Komūnas vārda atkārtošanas kaut vai tādējādi, ka regulāri tika kaunināta par brāķa audumu ražošanu un pieļaušanu, ka darbinieki zog dziju. Toreiz ar labāko dziju valsts apgādāja tikai savus uzņēmumus, nevis mazumtirdzniecību, tāpēc cilvēki par zagto mantu bija gatavi maksāt dārgi, kas radīja uzņēmuma darbiniekiem nepārvaramu kārdinājumu zagt par spīti reālu sodu draudiem. Ar 1990. gadu datēta ziņa no Liepājas, ka tur cilvēki pieķerti zagtu zivju pārkrāmēšanā kādā Parīzes Komūnas ielas adresē.
“Parīzes komūnas” vārdu bija saņēmuši divi kolhozi Daugavpils un Valmieras rajonos (apriņķos tajā laikā, kad tie tika dibināti). Lai fotoattēls apliecina Daugavpils “parīziešu” darbu un 1949. gada rudenī ievākto cukurbiešu ražu.
Pagājušā gadsimta 50. un 60. gados pastāvējusī futbola komanda “Parīzes Komūna” tālāk par Rīgas čempionātu netika, bet arī šāds čempionāts sagādāja komandas nosaukumam vietu avīzēs.
Latviešu pirmā iepazīstināšana ar Parīzes Komūnu ir notikusi neitrāli reālistiskā stilā. 1906. gadu “Baltijas Vēstnesis“ iesāka ar brāļu Viktora (1866-1942) un Pola (1860-1918) Margeritu (Margueritte) romāna “Komūna” (“La Commune”) drukāšanu savā literārajā pielikumā. Romāns nācis klajā 1904. gadā un zibenīgi pārtulkots krievu valodā, jo atbilstības starp 1871. gadu Francijā un 1904. gadu Krievijā nebija ar uguni jāmeklē. Abās valstīs valdnieki bija iekūlušies nepatikšanās un centās no tām izkļūt ar uzvarām karā. To jau varēja nojaust, ar ko beigsies 1904. gada 8. februārī sāktais karš starp Krievijas un Japānu. “Baltijas Vēstnesis” nenorādīja, kas un no kādas valodas romānu tulkojis, bet toties romāna virsrakstu paplašināja līdz paskaidrojumam “Komūna Parīzē 1871. gadā”.
Uzrādīt Parīzes Komūna datējumu tiešām nav lieki, jo šis vārdu savienojums tiek attiecināts uz diviem notikumiem ar gandrīz 100 gadu nobīdi laikā. Piemēram, jābūt rūpīgam žurnāla “Aizsargs” 1925. gada 6. numura lasītājam, lai pareizi saprastu, ka tur piesauktā Parīzes Komūna nav biežāk piesauktā Parīzes Komūna: “Lielajā Francijas revolūcijā XVII gs. beigās blakus konventam (revolūcijas parlamentam) Parīzes revolucionāri organizēja “Parīzes komūnu”. Pēterpilī blakus pagaidu valdībai nostājās ”Strādnieku Zemnieku un Zaldātu deputātu padome”, kura... kļuva par faktisko Krievijas valdnieci. Komunisti, alkdami pēc tālākas revolūcijas “padziļināšanas”, blakus Padomei un valdībai nostādīja savas revolucionārās komitejas”.
Divas plašāk pamanāmās reizes, kad Parīzes pašvaldība izmantoja Komūnas vārdu pretenzijām uz valsts varu lieku reizi pastiprina ticamību V. Majakovska vārdiem, ka “redzīgos / vēsture māca - / atkārtojas / tās / gaitas”. Tomēr autors nevēlējās šo atkārtošanos akcentēt maksimāli, ja būtu sācis solīt nevis otro, bet trešo Komūnu pēc jau bijušajām divām vai vēl vairākām, cik saskaitījuši sevišķi skrupulozi Francijas vēstures speciālisti. Tā taču varētu nonākt līdz domām par vēl ļoti daudzu Komūnu izveidošanos un izputēšanu bez piepildījuma komunistu solījumiem, ka viņu komūna(s) līdzināšoties vēstures beigām. Tādi solījumi tagad guļ zem Padomju Savienības drupām, bet centieni izmantot vēsturi nākotnes paredzēšanai ir aktuāli kā vienmēr.
Vienu zibsni nākotnes ieraudzīšanai pagātnē Parīzes Komūnas veidā dod fakts, ka Parīzes 1871. gada Komūnu radīja ne tieši Francijas sakāve karā, bet jau pēc sakāves ievēlētās Nacionālās sapulces 10. marta lēmums atcelt kara dēļ noteikto maksājumu moratoriju. Parlaments uzdeva saviem vēlētājiem līdz 13. martam,. t.i., divu dienu laikā apmaksāt visus parādus, kuriem maksājumu termiņi iestājušies līdz 1870. gada 13. novembrim. Otrā pusē, protams, arī bija vēlētāji - šo maksājumu saņēmēji; un daudziem būtu bijis gan nauda jāatdod, gan jāsaņem. Tomēr bija ne vien nežēlīgs, bet praktiski neizpildāms šāds mēģinājums atdzīvināt kara dēļ apstājušos saimniecisko dzīvi ar naudas aprites uzspiešanu pilsētā, kur lielākā daļa iedzīvotāju bija bez darba un algas; pilsētā kur bija jau apēsti zooloģiskā dārza (Francija skaitījās koloniāla lielvalsts, ko zooloģiskais dārzs lieku reizi apliecināja) eksponāti un cilvēki ķēra pārtikai žurkas.
Tālu līdz šādai situācijai šobrīd Latvijā un Eiropā, bet tik un tā būtu mums jādibina komūnas un jādara citas trakas lietas, ja Latvijai atprasītu Covid-19 vārdā ņemtos parādus. Vienādi neiespējami būtu atdot naudu divās dienās, divos gados vai 20 gados.
Parādu krīze Parīzē reāli tika atrisināta, nogalinot cilvēkus (ne gluži tik daudz, cik nosaukti šeit citētajā komunisti propagandas tekstā, bet jā - daudzus) un nodedzinot vairākas ēkas, kur glabājās lielākie krājumi dokumentiem par īpašumattiecībām un tiesvedībām. Tā tas notika tieši pēdējās Parīzes Komūnas dienās, kas sauktas par Asiņaino nedēļu (La semaine sanglante) starp 21. un 28. maiju. Šīs nedēļas sākumam pieskaņotu publikāciju beidzam ar pieteikumu atgriezties pie šīs tēmas pēc nedēļas.
