Kad, staigājot pa Rīgas centru, pacēlāt acis uz augšu, lai ievērotu, ka pilsētā netrūkst robežpārkāpēju un uz namu fasādēm mājvietu atraduši gan ierastāki, gan eksotiskāki dzīvnieki? Īpaši raksturīgi tas ir jūgendstila ēkām, un koncentrētā veidā faunas pārstāvji sastopami Alberta, Antonijas, Elizabetes un Strēlnieku ielā, taču, tā kā Rīgā kopumā esot vairāk nekā astoņi simti jūgendstila namu, tad noteikti kādā brīvā brīdī ikviens var sameklēt sev tīkamāko dzīvnieku vai arī mēģināt saskaitīt, cik pūču, vāveru, ērgļu, lauvu, sfinksu, pāvu un citu dzīvo radību par savu mājvietu izvēlējušies Rīgas fasādes. Turklāt ne tikai Rīgas centrā vien.
Jūgendstila rajonā ir mierīgi un klusi, šeit nemana tik ierastos tūristu bariņus, taču tas netraucē Rīgas Jūgendstila centra gides Ērikas Bergas vadībā izstaigāt apmēram stundu garo ļoti aizraujošo un ar informāciju bagāto ekskursiju. Pastaigu sākam pie Konstantīna Pēkšēna projektētā krāšņā nama Strēlnieku un Alberta ielas stūrī, pētot, kur īsti fasādē starp čiekuriem paslēpusies ne viena vien vāvere. Uzzinām gan to, ka sākums jūgenda Rīgai meklējams 1857. gadā, kad tiek nojaukti nocietinājumi apkārt Vecrīgai, un koka ēku vietā, kas atradās ārpus mūriem, sākās mūra māju celtniecība, gan faktu, ka 1900. gadā tika oficiāli paziņots, ka kādreizējo Timma dārzu vietā šeit būs Alberta iela, un visas šīs mājas ir uzceltas apmēram 10-12 gadu laikā.
Tiesa, to stāstot, mūsu gide norāda: nebūtu pareizi teikt, ka visas jūgendstila mājas būtu sakoncentrētas tikai šeit, jo pirmās šā stila ēkas tika uzceltas Vecrīgā; jūgendstila ēkas redzamas arī Rūpniecības ielā un centrā līdz pat Tallinas ielai var atrast ļoti daudz jūgendstila namu.
«Jūgendstila ienākšana Eiropā sākās 19. gadsimta vidū, precīzāk, pēc 1859. gada, kad Čārlzs Darvins publicēja savu grāmatu «Sugu attīstība», un viss, kas saistījās ar dabu un evolūciju, tika uzskatīts par modernu un progresīvu. Tāpēc tā laika ēkās un citās jomās dabas elementu ir ļoti daudz, un visi jūgendstila ziedi un dzīvnieki ir arī simboli. Turklāt tā ir mūsu interpretācija, ko mēs ar šo simbolu saprotam.»
Par jūgendstila dzimteni varot dēvēt Angliju un Apvienoto Karalisti, taču tur šā stila paraugi esot atrodami vienīgi Skotijas pilsētā Glāzgovā. «Katrā valstī jūgendstilā atrodams kaut kas raksturīgs tieši konkrētajai valstij, un mūsu arhitekti ietekmējušies no somu arhitektiem. Tiesa, Rīgā vairāki nami celti nacionālā romantisma stilā, kam raksturīga vienkāršība un trīs galvenie elementi: dabiskie materiāli, mūsu nacionālajai kultūrai raksturīgie elementi un vertikāli jumti,» gide īsi raksturo to, kas mūs sagaida pastaigas laikā - Pēkšēna, Eizenšteina, Hiblinga, Eižena Laubes, Jāņa Alkšņa, Aleksandra Vanaga un citu arhitektu - kopskaitā teju 70 - celtie nami. Turklāt ir vērts atgādināt, ka gan jūgendstila namu, gan saglabājušās koka apbūves dēļ t.s. Rīgas bulvāru loks līdz Tallinas ielai ir iekļauts UNESCO mantojuma sarakstā.
Tiesa, staigājot pa šo rajonu, galvenokārt tiekot runāts tieši par Mihaila Eizenšteina [slavenā krievu kinorežisora Sergeja Eizenšteina tēvs] projektētajiem namiem, kas esot uzskatāmi par «ekstrēmi dekoratīvā jūgendstila» paraugiem: «Ne velti savulaik Eizenšteins pat dēvēts par trako kulināru, ņemot vērā to, ko viņš atļāvās darīt.» Kā stāsta mūsu gide, Eizenšteins ir bijusi ļoti interesanta personība, turklāt «patiesībā viņš nebija nekāds arhitekts, bet gan būvinženieris, kurš kopā ar savu bagāto sievu 1893. gadā no Pēterburgas ieradās Rīgā». Eizenšteins bijis atbildīgs par ceļu būvi un uzturēšanu, un, kā par viņu vēlāk rakstījis dēls Sergejs, tēvs ikdienas dzīvē bijis pedants un despots.
«Viens piemērs: viņš pats bija dizainējis apavu skapīti, kurā bijuši 23 kurpju pāri, un viņam bija saraksts ar kurpēm pēc nolietojuma pakāpes. Katru rītu viņš savam kalpotājam teicis: šodien es vilkšu kurpes numur…» Brīvajā laikā, kad Eizenšteins sāka projektēt namus, tad, kā saka Ērika, «viņš atļāvās tādas fantāzijas, un bija tik ļoti dažāds». 1912. gadā Eizenšteins izšķīrās no sievas, kura savāca savas greznās mēbeles un aizbrauca atpakaļ uz Pēterburgu. «Faktiski tad arī viņa projektēšanas laiks beidzās, un visskumjākais Eizenšteina dzīves laiks bija mūža nogale - 1917. gads, kad dēls Sergejs bija aizbraucis pie mātes. Diemžēl pēdējos dzīves gadus viņi nesatikās, un dēls pat nezināja, ka tēvs ir miris.» Atgriežoties pie Eizenšteina projektētajiem namiem, gide aicina pievērst uzmanību tam, cik tie ir koši, un piebilst, ka arī šo ēku vestibili ir ļoti krāšņi - ar ziediem un rotājumiem, taču, tā kā lielākā daļa kāpņu telpu ir slēgtas, maz ticams, ka tos izdotos apskatīt.
Gide vēl piebilst, ka diemžēl Eizenšteins nekādus pierakstus par savām projektētajām ēkām nav atstājis, visa pieejamā informācija nākusi no dēla Sergeja, tāpēc «iespējams, mūsu stāsts par viņu ir diezgan subjektīvs, jo tas ir viena cilvēka stāsts». Viņa celts ir arī tā dēvētais skandalozais nams Elizabetes ielā 10b. «Daži apgalvo, ka tas ir greznākais un iespaidīgākais jūgendstila nams Rīgā. Fasāde ir Eizenšteina darbs, taču zināms, ka viņš bija pārkopējis Leipcigas arhitektu Georga Vinšmaņa un Hansa Kocela fasādes zīmējumu, kas bija publicēts kādā žurnālā. Tiesa, gadsimta sākumā tas netika uzskatīts par plaģiātismu - tā bija pilnīgi normāla prakse. Un mēs priecājamies par to, ko redzam, turklāt ar katru reizi atkal šeit ieraugu kaut ko jaunu.»
Atzīstot, ka tik dažādā stilā celtie jūgendstila nami būtu pelnījuši pamatīgu monogrāfiju, Ērika Berga arī piebilst: šim rajonam patiešām laimējies, ka tas nav pārāk cietis ne Pirmā, ne Otrā pasaules kara laikā, turklāt atgādina vēl kādu ievērības cienīgu faktu - šie nami tika celti ļoti pamatīgi, un atbilstoši tā laika prasībām nama celtniecība bija jāpabeidz divu gadu laikā. Ja pēc gada fasāde nebija gatavs, bija jāiesniedz jauns projekts.
Savukārt par faktu, ka Rīga varētu lepoties ar 800 jūgendstila namiem, Ērika norāda - pirmkārt, tie ir dažādā stāvoklī, turklāt vairāki nami ir nodeguši, bet visslavenākais Rīgas grausts Marijas un Elizabetes ielas stūrī savulaik bija uzskatāms par izcilu jūgendstila paraugu. Rūpniecības un Vīlandes ielā vairs saglabājušās tikai dažu jūgendstila namu sienas, tāpēc «jautājums par Rīgas jūgendstila namiem ir ļoti sāpīgs…».
Bet, atbildot uz jautājumu, vai nama arhitekts bijis tas, kurš izvēlējies dzīvnieku tēlus sava projektētā nama fasādei, Ērika teic: «Uz šo jautājumu es tiešām nevaru atbildēt, jo nezinu, ko viņi domāja. Taču, kad tūristi man saka: Eizenšteins vai Pēkšēns savu namu fasādēs lika to un to, jo viņam patika opera, - nu, tas ir ļoti strīdīgs jautājums, uz kuru nav atbildes, bet šie simboli bija raksturīgi nacionālajam romantismam un jūgendstilam.»
