«Ir svarīgi laikus pieņemt pareizos lēmumus. Es laikam jau būtu pakāries, ja būtu palicis Rīgā, kad sākās pandēmija. Bet tieši dienu iepriekš mēs ar ģimeni pārcēlāmies uz dzīvi laukos un tagad jūtamies kā vinnētāji, jo tas, kas notiek pasaulē, mūs nav skāris nevienu sekundi. Mana dzīve ir skaisti sakārtojusies, un es esmu ļoti laimīgs,» saka modes mākslinieks un TV raidījumu vadītājs Dāvids.
Viņš ir atgriezies TV ekrānos - jaunā modes šovā «Modes skrējiens», kas skatāms kanālā TV3. Šovā sacenšas trīs atraktīvi, spilgti un stilīgi dalībnieki, kuriem pāris stundu laikā jāsapošas kādam saviesīgam pasākumam, izmantojot kopīgu budžetu - 1000 eiro, kas jāsadala saviem spēkiem. Turklāt ne vien atrodot īsto tērpu, bet arī parūpējoties par frizūru un grimu. Ja kāds dalībnieks jau paspējis visu summu iztērēt, tad cits paliek bešā, tādēļ šovā valda azarts un sacensības gars.
Noslēgumā dalībnieki dodas uz mēles, prezentējot savu tēlu modes ekspertiem Anitai Altmanei un Dāvidam. Anita dalībniekus vērtē kopsakarībās ar pasākuma tēmu, neaizmirstot par aktualitātēm, laikmetīgo modes tēla traktējumu un «veselo saprātu». Savukārt Dāvids dalībniekus vērtē ļoti individuāli, ņemot vērā gan to, cik veiksmīgi piemeklēts tērps konkrētajam pasākumam, gan to, kā dalībnieks spēj to iznest.
«Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Dāvidu, spilgtu un talantīgu modes mākslinieku, kurš radījis vairāk nekā 50 tērpu kolekcijas, ieguvis starptautiskus apbalvojumus, veidojis individuālu stilu gan privātpersonām, gan uzņēmumiem, un savulaik piedalījies arī vairākos TV projektos, kas izpelnījušies plašu sabiedrības rezonansi.
Tie, kuri seko tavām radošajām aktivitātēm, zina, ka, pārceļoties uz dzīvi laukos, esi iekopis iespaidīga izmēra saimniecību, kur nodarbojies ar lauku labumu audzēšanu. Atgriezties TV ekrānā piekriti nedomājot?
Kopš dzīvoju laukos, esmu laimīgs un nekur vairs netiecos, man darba ir vairāk nekā vajag. Pēkšņi izrādās, ka esmu vajadzīgs un pieprasīts. Sākumā domāju, ka tas ir joks, jo piedāvājums vadīt šovu izskanēja pirms gada. Es neuztvēru to nopietni, jo projekti mainās, nāk un iet, līdz pēkšņi atkal bija zvans un jau konkrēts datums, kad sākas filmēšana. Nu, labi!
Kā veidojas sadarbība ar Anitu Altmani?
Esam piedalījušies žūrijas darbā, bet šādi kopā strādājuši gan nebijām. Mūsu sadarbība veidojas tiešām patīkama - mums ir tik vienkārši un viegli, it kā sen jau būtu sastrādājušies. Man ļoti patīk! Mēs sarunājām, ka es būšu labs un mīļš, ļauns vairs negribu būt, taču, protams, sev neko nevaru padarīt - jau no otrā raidījuma atkal esmu es pats, tas pats «vecā maita», pamazām manas riebīgās rakstura šķautnes nāk ārā. Sākumā es vēl turējos, bet vēlāk paliku jau diezgan tiešs. Es nevaru būt labs pret visiem, šova dalībnieces brīžiem pašas ir vainīgas - viņas ar saviem izteikumiem mani izprovocē. Bet vispār raidījums ir interesants.
Kas tevi pašu tajā aizrauj?
Ne tā, ka aizrauj, bet - man patīk būt sabiedrībā. Es ilgu laiku tik ļoti no tā visa stāvēju malā, mani vispār neinteresēja, bet tagad, kamēr meitenes skrien pa veikaliem un iepērkas, man arī ir laiks iziet pa veikaliem. Tīri profesionāli ir interesanti, ko veikali šodien piedāvā, jo tie jau arī gandrīz gadu bija ciet. Esmu atradis dažus brendus, kas nekur citur Latvijā nav, tikai «Akropolē». Tur, piemēram, ir lielisks sieviešu apģērbu veikals, kurā es nekad iekšā neietu, jo izskatās ļoti dārgs, taču tajā ir ļoti skaista veļa sievietēm, kurām ir mazas krūtis. Tiešām skaista, kvalitatīva un par normālu naudu. Arī savu garderobi šova laikā esmu nedaudz atsvaidzinājis, bet, ja godīgi, man jau drēbes vairs nevajag - esmu tik vecs, ka ar to, kas man ir, manam mūžam pietiks. Divas dzīves jau nedzīvošu. Tāpēc vairāk tikai staigāju pa veikaliem, uz cilvēkiem paskatos un esmu pārsteigts, ka attieksme pret mani ir mainījusies. Mani uztver savādāk, labāk, pozitīvāk, un tas ir dīvaini. Patīkami, protams, bet man nepierasti. Un jaunieši mani nepazīst. Bet droši vien jārēķinās, ka, parādoties TV ekrānā, atkal būs zināma sabiedrības uzmanība…
…un kritika, jo, iespējams, kādam nepatiks arī tavs tiešums.
Bet es taču nevaru teikt, ka ir skaisti, ja tā nav. Skatītāji taču redzēs to pašu un domās, ka, laukos dzīvodams, esmu izkūkojis prātu vai atmiekšķējis smadzenes - jo vai tad man acu nav pierē?! Dažas šova dalībnieces būs tādas «pērles» saģērbušas sev mugurā… Iespējams, kāds domās, ko es piesienos, bet nu es nevaru pateikt, ka ir okei, ja tur ir - pūt un pavelc… Es tiešām gribēju būt balts un pūkains, taču ar katru raidījumu palieku arvien tiešāks. Bet tur nav nekā personīga, jo deviņdesmit deviņi procenti dalībnieču ir fantastiskas meitenes, kas gan arī ir pārsteigums, jo nereti tāda veida šovos piesakās tādi, kuriem ir kāda vaina, bet šeit tiešām visi ir jauki cilvēki. Palasījos, kā Laurim Dzelzītim iet ar to šovu, kā tās dāmas tur tagad izpildās, tās aizvainotās sejas… Nu, smieklīgi. Viņas tiešām domāja, ka dabūs Dzelzīti?! Kur viņām ir smadzenes? Dzelzītis ir lielisks džeks, viņam tur ir sava loma, bet ko viņas domāja, piesakoties šovam? Ka tas būs pa īstam? Viņas tiešām nesaprata, ka šis nav tas gadījums? «Maisiņš vaig» viņas ir, bet iedomājas, ka ir princeses…
Bet, kas attiecas uz mūsu šovu, visi ir ļoti jauki un sirsnīgi, saskarsme ir ļoti patīkama. Es esmu atvērts un to pašu saņemu pretī. Un, ja kāda dalībniece iznāk uz mēles, briesmīgi saģērbusies, uzskatu, ka man tas ir jāpasaka. Es taču nevaru teikt: «Cik jums ir laba gaume!» Ir jau arī meitenes, kurām tiešām ir laba gaume un viss ir kārtībā, nav jau tā, ka es nolieku visas. Nolikšana nav pašmērķis. Bet, ja nav smuki, nav jāapvainojas, ja es to pasaku. Tādā veidā arī skatītājs, iespējams, kaut ko uzzina priekš sevis.
Izstaigājis veikalus, droši vien vari vienā teikumā noformulēt, kas tagad ir modē.
Jā, varu pateikt vienā teikumā - jūs nevarat šodien veikalā nopirkt to, kas nav modē. Viss, kas ir veikalos, ir modē. Turklāt mana vecuma cilvēki, kas ir piecdesmit plus, var atkal justies kā vidusskolas laikā, jo visas drēbes ir tādas kā tolaik, kad es mācījos vidusskolā. Un tajā pašā laikā veikalos var atrast arī tādas drēbes, kas ir vienkārši skaistas. Nav jāskrien pakaļ modei, ir muļķīgi katru gadu mainīt drēbes. Galvenais ir vilkt tādas, kas der. Un nepirkt tādas, ko nevarat atļauties, kas nav jūsu dzīvesveids. Ja jums ir «Dolce & Gabbana» jostiņa un «Louis Vuitton» somiņa, ko jūs darāt 15. trolejbusā?! Tas tik ļoti krīt acīs, tas ir tik lēti, tā ir «hruščovka». Tu saprati, ko es ar to domāju. Vajag apzināties savu vietu sabiedrībā, jo pašapziņu un sociālo statusu ar drēbēm nevar nopirkt. Tāpēc mans ieteikums: netērējiet naudu, kuras jums nav, jūs nevarat cerēt uz citu sabiedrības slāni, ja tajā neatrodaties. Ir mums Latvijā dažas «sabiedrības dāmas», kuras nekad dzīvē nav strādājušas, kurām nav sava biznesa, bet viņas iziet sabiedrībā un lielās ar savām drēbēm un somiņām, kas maksā tūkstošus. Man par tādām «sabiedrības dāmām» uzreiz viss ir skaidrs, nav pat jautājumu.
Tavs bizness tagad ir dārzniecība.
Es visu mūžu esmu strādājis. Agrāk savu lauku saimniecību turēju lielā slepenībā, jo zinu, ka nevienu neinteresē mākslinieks ar melnzemi zem nagiem. Divdesmit gadu garumā man no visiem izdevās noslēpt, ka man ir lauki un sava saimniecība. Es taču biju «skandalozi slavenais», kurš pats neko nemāk, tikai visus kritizē… Tas, ka es daudz strādāju, nevienu neinteresēja. Pati zini, kas sabiedrību interesē.
Nu jau interesē, kas aug tavā saimniecībā.
Man ir divas siltumnīcas, dārzs un tīrums. Man ir pilnīgi viss, ko vien var iedomāties, kas varētu augt dārzā. Šogad pat baklažāni izauga, rīt pirmoreiz taisīšu baklažānu ikrus. Ja es sāktu uzskaitīt, kas man aug, visi traki paliktu. Inga Gorbunova [žurnāliste, «I’mperfekt» galvenā redaktore] bija atbraukusi pie manis, gandrīz apraudājās, redzot, ar kādu pašapziņu var dzīvot laukos. Jo man jau te nav lauki, manā saimniecībā izskatās tāpat kā parciņā pie Operas.
Nu mākslinieks taču.
Neglīti dzīvot maksā tikpat, cik skaisti dzīvot. Vai nu tu izber savus sūdus aiz mājas stūra, vai aizej līdz konteineram un izber tur. Tā ir tikai attieksme. Tu vari Rīgā būt sušķis, un tu vari laukos būt sušķis. Un pēc «vilkaču mantinieka» arī es neizskatos, eju pie friziera un izskatos labi.
Nevaru nepiekrist, esi ļoti labā formā.
Un tā es arī jūtos. 26 gadus es nezināju, ka var dzīvot arī bez kreņķiem un stresa. Kad bērni bija mazi, naudas nekad nebija, mani raustīja uz visām pusēm, apsaukāja un gānīja. Visu laiku dzīvoju stresā, bet tagad jau otro gadu man vairs nav stresa. Un tā ir tik laba sajūta, es jūtos tik ļoti labi! Bērni ir pieauguši, jau patstāvīgi, man nav kredītu, nav parādu, es ne no viena neesmu materiāli atkarīgs, es varu strādāt ar tiem cilvēkiem, ar kuriem gribu strādāt, bet ar kuriem negribu - nestrādāju. Tā ir iepriekš neizjusta brīvība… Es beidzot varu atļauties dzīvot. Un dzīvot tieši tā, kā es to vēlos! Ja gribu, varu nopirkt tādas drēbes, kādas gribu, bet es nepērku, jo man nevajag drēbes. Priekš kam?! Kur es iešu? Un katru nedēļu mums mājās ir viesi - vai mūsu draugi, vai meitai, vai dēlam draugi atbrauc. Tas ir tik jauki! Rīgā mēs to nevarējām atļauties, jo mums bija maziņš dzīvoklītis, nelaidām mājās vispār nevienu. Un es neredzu tos cilvēkus, kurus es negribu redzēt. Tā ir tāda bauda, ka, izejot pa mājas durvīm, man nav jādzird: «Vaņa!... Vaļera!...» Nav jāredz tie drausmīgie viepļi, uzbrūkošie un mūžam neapmierinātie «homo sovieticus». Šeit, savos laukos, es tādus neredzu, un tas ir fantastiski!
Laukos, strādājot savā saimniecībā, arī pandēmiju ar visu no tā izrietošo, iespējams, neesi tik asi izjutis?
Es nevienu sekundi neesmu jutis, ka tas mani kaut kā skartu. Es tiešām jūtos fantastiski labi! Turklāt man tagad nav jākautrējas par to, ko kādreiz esmu teicis par mūsu valsts vadošajiem cilvēkiem, kuri lemj latviešu likteni, - ka viņi ir idioti. Es tiešām nekautrējos, to sakot, jo šis laiks ir kā lakmusa papīrs, kas to ļoti spilgti parāda. Un es runāju par visaugstākajām valsts amatpersonām. Mēs visi beidzot redzam, kas ir aiz šīm tukšajām frāzēm - tas ir tukšums galvā, nav mērķa, ir tikai politika kā veids, lai nopelnītu sev. Nekam citam viņi nav derīgi, jo neko nespēj, neprot. Un tas ir briesmīgi, tas ir ļoti bēdīgi.
Bet es priecājos par sevi un savu ģimeni. Mēs pārcēlāmies uz laukiem tieši dienu iepriekš, kad visu aizvēra ciet - pagājušā gada 11. martā. Mēs nezinājām, ka tā būs, mēs jau laikus bijām gatavojušies pārvākties, mašīna, ar ko pārvest mantas, bija pasūtīta, un, kad atbraucām uz laukiem un visu izkrāmējām, nākamajā dienā internetā izlasījām, ka visu ver ciet. Daudzi radošie pa šo laiku ir bankrotējuši, bet mums jau no pirmās dienas te bija tik daudz darba, ka neko no tā visa neizjutām. Mēs būvējām, iekārtojām, vilkām iekšā komunikācijas, kas, protams, bija «vājprātīga trakomāja», bet es tik un tā jūtos kā vinnētājs. Mana dzīve kaut kā tik skaisti sakārtojās, ka es tiešām šodien esmu laimīgs. Laikam otrreiz jau to pateicu.
Uz galvaspilsētu atpakaļ nevelk nemaz?
Četrdesmit minūtes, un esmu Rīgā. Nesen biju aizbraucis, izbraucu cauri pilsētai un secināju, ka man paliek bail. Nu, tas ir briesmīgi, kā tur tagad izskatās. Kā tur vispār var dzīvot?! Kādas ir ielas?! Pārvietoties nav iespējams. Viss slēgts, viss nobankrotējis… Vajadzēja tikai gadu, lai visu iznīcinātu. Neviens gudrs cilvēks tā nebūtu rīkojies! Par ko Rīga ir pārvērsta?! Tas nav normāli! Lai es dzīvotu tādā tukšumā?! Man pirmoreiz bija sajūta, ka būtu bail vakarā centrā iziet uz ielas… Ne tāpēc, ka melnādainie, pret viņiem man nav nekādu iebildumu, man pat patīk, ka mēs beidzot izskatāmies pēc normālas Eiropas pilsētas, un Latvijai tas tikai piedod asumiņu. Bet tāpēc, ka viss ir miris, ka cilvēki ir depresīvi un nelaimīgi, tas izskatās nomācoši un atbaidoši. Nu, vispār traki. Es tāpēc nenožēloju, ka aizbraucu no Rīgas. Jūtos kā vinnētājs. Un beidzot redzu: ja tu esi talantīgs, tu tik un tā esi pieprasīts, lai kur tu dzīvotu. Es nedomāju, ka dzīve ir apstājusies Raimondam Paulam, Intaram Busulim un daudziem citiem talantīgiem cilvēkiem. Tie, kuri ir smagi strādājuši, lai dzīvē kaut ko sasniegtu, viņi arī šajā laikā ir spējuši palikt pozitīvi. Tādi cilvēki nepiedalās visādās stulbās kampaņās. Pateicoties «Facebook», es par daudziem sabiedrībā pazīstamiem cilvēkiem pēc viņu komentāriem par vakcināciju esmu uzzinājis daudz jauna. Par daudziem nebiju domājis, ka viņi ir tik stulbi. Lasu un brīnos, kādi mums ir «speciālisti», pat kļūst bail no tādiem - ka tikai viņi, ja reiz ir tik gudri, savā pagrabā nesaskrūvē atombumbu … Bet ir tik labi, ka man nav jāsatiek šie stulbie cilvēki. Es pat nezinu, kā savādāk viņus nosaukt, lai viņi neapvainojas, jo tā tas ir. Ja tu esi publiska persona, tev taču jāsaprot, ka tā ir milzīga atbildība, ja tu uz kaut ko aicini. Bet, ja tu neko no tā nesaproti, aiztaisi savu mutīti un paklusē. Kā tev var būt viedoklis, ja tu neesi virusologs vai epidemiologs? Nu, kā? Par daudziem esmu šokā. Es nekad nemetos spriedelēt par tēmām, ko pat iztēloties nespēju. Es izmantoju iespēju paklusēt.
Tāpēc šis laiks ir foršs - tas parāda, ka mūsu politiķi ir pilnīgi nespējīgi, ka viņiem nav savu domu, ka viņi domā tikai, kā nopelnīt, nevis strādā Latvijas labā. Tāpat arī daudz esmu uzzinājis par citiem cilvēkiem - par daudziem esmu patīkami pārsteigts, bet daudzos ļoti vīlies. Taču es tagad jūtos vairāk aizsargāts, jo zinu, kurš ir labais, kurš - sliktais. Tas pats mazais Eilandiņš [dziedātājs Ralfs Eilands] - tik ļoti talantīgs, drosmīgs un tiešs puika, viņam nav bail paust nepopulārus uzskatus, viņš nebaidās no pūļa viedokļa par viņu, un tas ir tik forši! Viņam klupa virsū, ka viņš aizstāvēja gejus, bet es zinu, ka viņam ar to nav nekāda sakara, viņš principā aizstāvēja, un tas ir forši! Esmu tik patīkami pārsteigts par šo puiku. Tādi cilvēki man patīk. Ar ļoti nepopulāru, bet savu viedokli. Jūs varat viņam piekrist vai nepiekrist, bet viņš domā ar galvu, un viņam ir savs viedoklis, un viņš nebaidās, ko par viņu padomās.
Es arī nekad par to neesmu baidījies, visu mūžu esmu sunīts un gānīts, tāpēc tagad esmu šokā, kā mainījusies sabiedrības attieksme pret mani. Es sajūtu pret sevi cilvēcisku cieņu, un tas tiešām ir ļoti patīkami.
