Mēs zinām, kur jūs nonācāt pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Pienāca parastas ceturtdienas miglains rīts, bet latvju bāleliņi pamodās uz pavisam citas planētas citas zemes citā valstī – Latvijas Neatkarīgajā Viss Ir Ciet republikā.

Patiesībā šī nedēļa iesākās jau pagājušajā svētdienā, kad Kariņpaps pat LTV “Kovidorāmā” nepateica, ka “draugi, nav labi” vai “draugi nav labi”, bet vienkārši tviterī ierakstīja, ka veselīgais pianists Pavļuts viņam noziņojis - nu viss ir pilnīgā un galīgā Gorkija lugā. Bija grūti saprast šī satraukuma iemeslus, jo beidzot Latvija bija atradusi savu ilgtspēju, savu veiksmes stāstu un savu Nokiju, izveidojusi spožu valsts tēlu un ieņēmusi ilgi pelnīto pirmo vietu pasaulē, apsteidzot pat Barbadosu, Bermudas, Birmu, Berimoru un Belomorkanālu - kovidslimnieku ražošanas ziņā. “Cieti!” priecīgi nodomāja partijas “Latvija vienā vietā” līderis Šlosers. “Latvija pirmajā vietā - mužiks pateica, mužiks izdarīja!” Valdība šos sasniegumus nenovērtēja, izsludinot cieto lokdaunu uz četrām nedēļām ar tiesībām to pagarināt vēl uz četriem mēnešiem un ievelkot vēl uz četriem gadiem.

Iesākumā grūtākais bija saprast, no cikiem īsti nolemts izsludināt komandantstundu. “Jēziņ, kas tur nesaprotams!” nopūtās valdība. “Lai gan tā bija paredzēta no septiņiem, mēs to nolēmām izsludināt no astoņiem, lai tā nesāktos deviņos, jo citādi tas būtu pirms desmitiem, nevis pēc sešiem, bet cilvēkiem, kuriem darbs beidzas piecos, ir jādod iespēja tikt mājās pirms vienpadsmitiem!” Nu visiem viss bija skaidrs, latvju bāleliņi pat bija vīlušies. “Nekādu dzelteno lenšu veikalos pie plauktiem? Nebūs aizliegumu pirkt apakšbikses, zobu bakstāmos un elektrības pagarinātājus? Tikai viss ciet, jāsēž mājās un nekas vairāk?” neizpratnē bija bāleliņi.

Apsviedīgākajos prātos momentā dzima kreatīvas idejas, kā apiet jaunos dīkpirdes nosacījumus. Daudzstāvu mājās kaimiņi sametās vienam īres mājdzīvniekam, kuru rindas kārtībā vazāt saitītē pastaigās dzīvesvietas tuvumā, kamēr tas, nabadziņš, ir pārkakājies un vairs nespēj pavilkt kājas. Drošākie jau pa dienu veica tālredzīgus iepazīšanās manevrus: “Vai, kāds jums jauks sunītis, atvainojiet, man šovakar vajadzētu iziet pēc astoņiem, vai aizdosiet, kāda ir jūsu adrese un tālruņa numurs, paldies!” Racionāli domājošie izdrukāja kartes ar diennakts aptieku atrašanās vietām un pie jebkuras sastapšanās ar kārtībniekiem braši raportēja, ka dodas uz kādu no tām. Taču vienkāršākais variants bija nopirkt voltu vai boltu formas tērpus ar visu ēdamkasti - jaunie MK noteikumi paredzēja, ka turpmāk ar kovida izplatīšanu režīmā 24/7 nodarbosies nevis kolēģi un krogu apmeklētāji, bet ēdienu piegādes kurjeri.

Taču bija arī labas ziņas - Kariņpaps informēja, ka būtiski ceļošanas ierobežojumi vismaz pagaidām nav gaidāmi, jo, pēc saslimstības rādītājiem, Latvijas iedzīvotāji šobrīd ir daudz bīstamāki jebkurai citai valstij nekā jebkuras citas valsts pilsoņi Latvijai. Jau no piektdienas uz Igaunijas un Lietuvas robežām veidojās garas automašīnu rindas ar tiem, kuri vēlējās nedēļas nogalē kaut papusdienot civilizētās Eiropas valstīs, savukārt nacionālie airbaltiki un citas aviokompānijas plānoja atsist savus krīzes laika zaudējumus, komplektējot reisus ar līdz 14. novembrim, 14. janvārim un 2114. gadam prom tikt gribētājiem. To padzirdot, savu gaisa telpu, jūras ceļus, apakšzemes tuneļus un robežas ar Latviju grasījās aizklapēt visas kaimiņvalstis, bet aptuveni 200 pasaules zemēs, ieskaitot Kokosa salas un Pitkērnu, paziņoja, ka jebkuram, kurš būs tajās spēris savu kāju no Latvijas, nāksies doties pašizolācijā uz 14 dienām, sākot to atskaiti no brīža, kad visā pasaulē būs oficiāli paziņots par pandēmijas beigām.

Pa to laiku valdība nepagurstoši prātoja, kā paaugstināt vakcinācijas aptveri. Radās aizdomas, ka liela daļa krievvalodīgo nemaz nezina, ka pasaulē sākusies pandēmija un pret to iespējams nošpricēties, jo nav saņēmuši informāciju par to dzimtajā valodā, tāpēc tika rosināts šos iedzīvotājus uzrunāt ar personalizētu vēstuļu palīdzību viņu dzimtajā mēlē. Lai šādiem cilvēkiem radītu maksimāli komfortablu informācijas saņemšanas veidu, tika arī prātots par iespēju nošpricēties ziņot TV programmā “Vremja”, nodrukāt to avīzēs “Komsomoļskaja pravda” un “Iskra”, kā arī translēt radio “Majak”, bet vakcinācijas punktu ierīkot pie Uzvaras pieminekļa, kur katram nošpricētajam izsniegt šņabja talonus un buhanku hļeba.

Savukārt daļa latvju bāleliņu par to neuztraucās, jo viņu galvenā rūpe bija sapirkties labi daudz aitu, kazu, zirgu un cūku attārpošanas zāļu, lai ar tām ārstētu neesošo kovidu neesošās pandēmijas apstākļos. “Šobrīd daudzi mūk no vakcinēšanās, grib atrast kaut kādu burvju līdzekli, ko nevajadzētu darīt. Var mēģināt ēst pelnus un, ja izdzīvo, pelnus ēdot, varēs prezentēt to kā zinātnisko darbu un būt populārs,” LTV raidījumā “DeFuckTo” jokoja kāds Ķeguma vetārsts. To nu viņam nevajadzēja darīt: pošmīži sāka ēst pelnus, aitu spiras, cūku mēslus, blakšu indi, pērno zāli un sauso spirtu, jo bija padzirdējuši, ka kāds kaut kur kaut kad kādam kaut kāda iemesla dēļ to ieteicis, bez tam krietnais Aldis ar atmiņūdens Pļaviņu un Gaiļezera feldšeri Marinu taču arī nebija teikuši, ka tas kaitētu imunitātei vai veselībai.