2.lapa
Statistika rāda, ka pašlaik Zviedrijā jaunu inficēšanās gadījumu ar Covid-19 vidējais septiņu dienu rādītājs ir 580. Tikmēr Latvijā šis skaitlis ir 2423.
Zviedrijas kovidsaslimstības rādītāju līkne pēc diviem “kamieļa kupriem” janvārī un aprīlī, kad inficēšanās gadījumu skaits bija palielinājies, jau kopš maija rāpo gar zemi - nulle gluži nav, taču attiecībā pret valsts iedzīvotāju skaitu (10,4 miljoni) tas nav pārmēru satraucošs.
Tikmēr Latvijā ar piecas reizes mazāku iedzīvotāju skaitu ir sabrukums un apokalipse. Saslimstības līkne skrien stāvus debesīs, šodien ir vairāk nekā vakar un vakar ir vairāk nekā aizvakar. Protams, mājsēde un vakcinēšanās aptveres pieaugums, kas vērojams pēdējās nedēļās, dos augļus, un līknei vajadzētu apstāties un pēc tam sākt krist lejup. Uz to jācer. Uz to cer. Uz to cer valdība, ārsti un ikviens. Būs kaut kā stulbi, ja visas neērtības un ciešanas, kas jāpiedzīvo pašlaik cilvēkiem, 15. novembrī būs izrādījušās veltas.
Taču kāpēc Zviedrijā ir tā, bet pie mums citādi? Vai tad kovids vairāk mīl zviedrus, bet, tiklīdz sadzird latviešu valodu, tā brūk virsū?
Te nekādas mistikas nav. Ir zinātne.
Ir visa pārējā pasaule, kas uzticas (vai neuzticas) zinātnei, un ir Zviedrija kā atsevišķa zeme, kas arī uzticas zinātnei. Taču Zviedrija ir izrādījusies progresīvāka zeme zinātnes ziņā, un tajā ir zinātniskāki zinātnieki ar valsts galveno ārstu Anderšu Tēgnelu priekšgalā. Kamēr visur citur valdības un ārsti krita panikā (ja neskaita ūsainu diktatoru zemes, kurās sākumā kovida eksistenci pat vispār noliedza), Zviedrijas varas iestādes nebāzās iekšā mediķu darbā un uzticējās viņiem. Visu rakstu var izlasīt šeit:
Zviedrijas valdība uzticējās īstiem zinātniekiem, nevis labi piebarotiem politpropagandistiem
