Mēs zinām, kur jūs gribēja paraut pagājušajā nedēļā

© Neatkarīgā

Patiesībā nedēļa aizritēja gaužām mierīgi: 666 reizes dienā izskanēja aicinājums vakcinēties, vēl tikpat reižu – atgādinājums, ka izskanējis aicinājums vakcinēties, un vēl tikpat reižu – atgādinājums par atgādinājumu. Pie tā visi sen jau bija pieraduši, un pošmīži vienalga nelokāmi turējās pie savas pārliecības, ka zeme ir plakana un tā turas uz četriem āpšiem.

Ieraugot mirstības un saslimstības līknes, Veselības ministrija sadomāja iesniegt pieprasījumu valdībai izsludināt vispārējo mediķu mobilizāciju un privātklīniku aparatūras ekspropriāciju. Atšķirībā no padomju laikiem, kad šādi varēja “paraut krievos”, šobrīd mediķus bija plānots “paraut pavļutos” un bez sēdēšanas “obezjaņņikā”, iepriekšējās sagatavošanās kursiem un civilās aizsardzības mācības stundu saņemšanas nosūtīt uz karstajām koviddarbības zonām. Mediķi jau sāka kārtot mugursomas, pucēt kirzas zābakus, tīt kājautus un tīrīt gāzmaskas, kā arī atvadīties no tuviniekiem, jo jebkurā brīdī pēc viņiem varēja atnākt pavļutieši, lai no siltās stomatoloģiskās vai ginekoloģiskās prakses nosūtītu uz kovidzonu kaut kur Ipiķos, Mazpisānos, Zabļedovkā vai Muhosranskā.

Tas viss piegriezās Latvijas Ārstu biedrībai, kas pieprasīja veselīgā pianista Pavļuta demisiju un aicināja Kariņpapu nekavējoties pārskatīt krīzes vadību valstī un lēmumu pieņemšanā iesaistīt veselības nozares ekspertus. “Es zinu - tuvāku man neviena nav, es zinu - labāku man neviena nav. Kāpēc jūs mani nemīlat, nemīlat, nemīlat, mani mīļie? Jo man nav sarkans mersedess?” piesēdies pie prezidentīgā Levita vecā un sagrabējušā flīģeļa, nodziedāja Pavļuts un atsauca savu priekšlikumu par mobilizāciju. Arī bez tā gan viņš varēja justies savā krēslā itin droši, jo neviens cits kļūt par veselības ministru tāpat negribēja. Pagaidām par labākajām kandidatūrām ministra amatam tika atzīti abi Smiltenes pusē klīstošie lāči - tos tāpat nebija kur likt, arī viņi bija dzīvē redzējuši šļirci, turklāt pastāvēja pamatotas cerības, ka viņiem izdotos cilvēkus pierunāt nošpricēties veiksmīgāk par Pavļutu ar visu viņa aplam dārgo vaksācijas biroju.

Ik pa laikam uzvirmoja arī pārdomas par to, kas latvju zemē notiks pēc stingrā lokdauna 15. novembrī. Kariņpaps pieļāva, ka pēc tam mājpirde un dirnsēde “vienā vai otrā formā” varētu turpināties tikai pošmīžiem, jo “nevaram mūžīgi sēdēt ierobežojumos”. To padzirdot, vakcinētie šausmās saķēra galvas, jo saprata, ka pārvietošanās ielās kļūs vēl murgaināka, bet apsviedīgākajos prātos atkal dzima jaunas biznesa idejas. Piemēram, tetovētāji piedāvāja pa kluso uztetovēt visiem nošpricētajiem QR kodu uz pieres vai zem astes kaula, lai pēc pulksten astoņiem vakarā nenāktos visu laiku virināt mētelīti, rakņāties pa kabatām un meklēt mobilos telefonus, lai pošmīžu tvarstītājiem pierādītu, ka viņiem ir tiesības atrasties uz ielas un staidzināt jūrascūciņu vai kāmīti, un, lai to darītu, pat nemuldēt par došanos uz tuvāko diennakts aptieku.

Toties jau bija skaidrs, kas notiks no 1. novembra - iekļūšanai ārstniecības iestādēs ikvienam nāksies veikt ātro kovidtestu, iespļaujot kolbā un drošības labad arī iečurājot trīslitrenē.

Taču pastāvēja risks, ka pa poliklīniku un slimnīcu gaiteņiem klīstošie arī pēc iespļaušanas un pačurāšanas vienalga var pamanīties aplipināties un aplaist arī pārējos, tāpēc tika prātots ieviest ātros kovidtestus arī pie lifta, starp stāviem, pirms kabinetu durvju atvēršanas, guļoties uz kušetes un pārbaudoties rektāli. VM plānoja, ka izmeklējumu uz kovidu nepieciešams veikt arī ātrās palīdzības izsaukuma laikā, un, ja pacients pa to laiku “ātro” mašīnā atmet pakavus, tas nav attaisnojums tam, lai viņu nenosūtītu pašizolācijā, karantīnā un mājpirdē pozitīva testa gadījumā.

Pie visas šīs garlaicības kā viens no lielākajiem izklaides pasākumiem aiz Rīgas “Dinamo” sīvajām kaujām hokeja plačos un latvju futbolzelteņu panākuma, tikai ar 0:10 pakāšot anglietēm, bija nedēļas nogalē paredzētā pulksteņu ļurkāšana. Pirms tās latvju bāleliņi pulcējās tiešsaistes prāta spēlēs, brainstormos un viktorīnās, lai atbildētu uz āķīgiem jautājumiem, vai laikrāži griežami par stundu uz priekšu vai atpakaļ, vai tas jādara naktī vai to var atstāt arī uz rītu, vai tā rezultātā no rīta kļūs tumšāks un vakarā gaišāks, vai Saule pēc tam joprojām lēks austrumos un rietēs rietumos un tamlīdzīgi. Diemžēl nevienā no aptaujām tā arī netika gūta atbilde uz pašu svarīgāko šīs akcijas jautājumu: “Kāda mārrutka pēc tas viss vajadzīgs, un kad tas beidzot beigsies?”