«Vēsturiski operete, kas ir absolūti pozitīvs skatuves mākslas žanrs, vienmēr ir attīstījusies laikā, kad vajadzīgs pretspars kam ļoti negatīvam. To redzam arī šobrīd, kad notiek vērtību noārdīšanās, ir milzīga destrukcija un cilvēki tiek spiesti pie zemes. Ir tāds teiciens: aizliedziet kultūru, un jūs ieņemsiet valsti bez kaujas. Tas šobrīd notiek. Nevar cilvēkus ilgstoši barot tikai ar bailēm un negācijām! Cilvēkam ir nepieciešamas pozitīvas emocijas, satikšanās, apskāvieni, mīlestība un prieks. Un laba mūzika dziedē,» saka Operetes teātra valdes priekšsēdētāja un radošā direktore Agija Ozoliņa-Kozlovska.
Otrdien, 8. februārī, pulksten 19 VEF Kultūras pilī Operetes teātris aicina uz teatralizētu Valentīndienas koncertprogrammu «Mīlestības mūzika» («Musique d'amour»), kurā skanēs skaistākās operešu melodijas.
Koncertā piedalīsies Sonora Vaice (soprāns), Anta Jankovska (soprāns/Itālija), Laura Purena-Kancāne (soprāns), Dainis Skutelis (tenors), Kārlis Rūtentāls (tenors), Nauris Indzeris (baritons) un Raimonds Ozols (vijole), kā arī Operetes teātra simfoniskais orķestris diriģenta Atvara Lakstīgalas vadībā. Programmā: Žana Žaka Ofenbaha Olimpijas ārija, fragmenti no Franča Lehāra operetes «Jautrā atraitne» (slavenais visu lielo pasaules operdziedoņu repertuārā esošais duets «Lūpas klusē» un «Viljas dziesma»), ārija «Tev pieder mana sirds» no Franča Lehāra operetes «Smaidu zeme» u.c.
«Mīlestība ir skaista kā mūzika. Un mūzika nevar rasties bez mīlestības. Gan mīlestība, gan mūzika ir mums blakus no mūsu piedzimšanas brīža līdz pat mūsu dzīves pēdējam elpas vilcienam. Mīlestība tāpat kā mūzika var mūs gan iepriecināt, gan saraudināt. Mīlestību un mūziku var sajust, var dzirdēt, bet nevar pataustīt. Mīlestība un mūzika ir skaistākais, ko Dievs ir radījis,» saka koncerta diriģents Atvars Lakstīgala.
«Man gribētos citēt Paulu Koelju, kurš teicis, ka «mīlestība ir pietiekams attaisnojums jebkurai eksistencei»,» saka operdziedātāja Anta Jankovska, uzsverot, ka viņa tā patiešām domā. «Nav svarīgi, cik ilgu laiku tu savā dzīvē esi pieredzējis patiesu mīlestību, jo fakts, ka tā ir piedzīvota, jau ir dzīves vērts. Es esmu absolūti iracionāla visdedzīgākā mīlestības aizstāve, jo tas viennozīmīgi ir visskaistākais, kas ar cilvēku var notikt,» viņa piebilst.
Gaidot Svētā Valentīna dienas koncertprogrammu, «Neatkarīgā» uz sarunu aicinājusi Operetes teātra izveidotāju un vadītāju Agiju Ozoliņu-Kozlovsku.
Ar ko īpaša būs Operetes teātra šā gada Valentīndienas koncertprogramma?
Ar Vīnes šarmu. Šī koncertprogramma, kurā iekļautas skaistākās operešu ārijas un dueti no publikas iemīļotākajām operetēm un mūsu koncertprogrammām, vienlaikus būs atskats uz Operetes teātra deviņos darba gados iestudētajām programmām, jo tā veidota, ņemot vērā publikas vēlmes un Operetes teātra skatītāju lūgumus. Mēs tik ļoti esam noilgojušies pēc saviem skatītājiem, ka gribam viņiem dāvāt tieši to, ko viņi šajā laikā vēlas redzēt un dzirdēt. Un tā būs mūzika par mīlestību. Mūzika, kuru mīlam un pazīstam.
Vai jums pašai Svētā Valentīna diena ir svētki?
Katra iespēja, kad varam viens otru apsveikt, samīļot vai kā iepriecināt, ir ļoti jauka. Svētā Valentīna diena ir mīlestības svētki, manuprāt, šī vārda visplašākajā nozīmē. Un mīlestība ir visskaistākais, ko varam piedzīvot, kā dēļ vispār dzīve ir kā vērta.
Nu jau teju divus gadus dzīvojam pandēmijas skartā pasaulē. Kā tā ir skārusi Operetes teātri, kā šo laiku esat pavadījuši?
Pirmajā brīdī, protams, bija milzīgs apmulsums - kas notiek, kas tagad būs, kas nebūs ko var, ko nevar…? Arī šobrīd par to vēl ir jādomā, un tuvākās nākotnes plānošana ir drīzāk kā tāda spēle - mēs spēlējam spēli, ka kaut ko plānojam, jo vēl joprojām viss ir ļoti nenoteikts, un šī nenoteiktība ir vismokošākā. Kad 2020. gadā viss tika slēgts, bijām neziņā, kā dzīvot tālāk, bet šai neziņai sekojošās dažādas atbalsta programmas radīja pozitīvu ticību, ka izdzīvosim. Vienmēr jau ir divas iespējas - nedarīt neko vai darīt to, kas konkrētajā situācijā ir iespējams. Es vienmēr esmu radusi darīt - tagad un tūlīt, protams, nezaudējot ilgtermiņa perspektīvas apzināšanos. Tāpēc visi Operetes teātra iesāktie projekti, kas nevarēja notikt 2020. gadā, tika realizēti 2021. gadā - tad, kad tas atkal bija iespējams. Protams, citādā veidolā, nekā sākotnēji bija iecerēts, nekā tas būtu bijis normālos apstākļos.
Atgādiniet, kādi projekti Operetes teātrī pērn tika realizēti?
Pagājušā gada maijā bija pirmizrāde bērnu programmas «Operetes radošā laboratorija» 1. epizodei «Mežonīgajos rietumos». Tā ir virtuālās realitātes programma, kas skatāma ar virtuālās realitātes 3D brillēm, skatītājam virtuāli nokļūstot Operetes iestudējuma centrā uz skatuves, zālē vai aizkulisēs VEF Kultūras pilī, piedzīvojot pārsteidzoši reālas klātbūtnes efektu un aktīvi sekojot notikumiem 360 grādu rādiusā. Mēs nodrošinām pilnu datoraparatūras un programmatūras komplektu, kas nepieciešams programmas baudīšanai, kā arī visu skatītājam nepieciešamo. Šajā programmā (tā iekļauta Kultūras ministrijas kultūrizglītības programmā «Latvijas Skolas soma») bērniem ir iespēja doties virtuālā ceļojumā kopā ar populārākajiem bērnu operešu varoņiem Karlsonu, Pauku un Šmauku, nonākot Mežonīgajos Rietumos, sastapt divu senu indiāņu cilšu pārstāvjus, kuri pēc ieilguša konflikta, pateicoties Karlsonam, Paukam un Šmaukam, atrod kopīgu valodu un atgūst mieru un saskaņu. Jau pēc pirmajām labajām atsauksmēm sapratām, ka turpināsim šo projektu un strādāsim pie 2. epizodes, kas būs «Tālajos ziemeļos».
Nākamā Operetes teātra pirmizrāde bija jūlijā, un tas bija operdīvas Sonoras Vaices veidotais operas viencēlienu «Cilvēka balss. Telefons» jauniestudējums. Ekspresīvs stāsts par sievieti, kura nespēj būt patiesa pati pret sevi, un tikai emocionāli sāpīgi notikumi liek viņai ieraudzīt savas dzīves īstās vērtības. Sonora pati ir galvenajā lomā un ar šo darbu ļoti veiksmīgi debitējusi arī kā režisore, ko apliecina arī nominācija Lielajai mūzikas balvai kategorijā «Gada uzvedums». (Balvu ieguvēju paziņošana un pasniegšanas ceremonijas norise plānota 8. martā Latvijas Nacionālajā operā.) Šī nominācija nāca absolūti negaidīti, bet, protams, mēs par to esam ārkārtīgi priecīgi.
Savukārt pērn decembrī pirmizrādi piedzīvoja projekts, kas tika lolots piecu gadu garumā, un tā bija komponista Platona Buravicka un libreta autora Jura Hirša operete - biogrāfisks stāsts «Trīs zvaigznes. Zigfrīds». Pirmā operete - filma Latvijas vēsturē. Tā tika uzņemta reālā vidē - Madonas novada Lauteres muižā, un tas ir stāsts par Zigfrīdu Annu Meierovicu, ģeniālu diplomātu, Latvijas brīvvalsts simbolu. Operetes teātrim ir svarīgi celt lielas tēmas un runāt par nozīmīgām personībām, un šis ir mūsu pirmais latviešu komponista jaundarbs.
Jau ir padomā arī otrais?
Jā, padomā ir, bet vēl ir pāragri par to runāt. No ieceres līdz realizācijai vēl «daudz pērlītēm jāsarindojas uz diedziņa».
Pērnā gada agrā pavasarī parādījās jau pamatotas cerības, ka muzikālā teātra žanram Latvijā beidzot būs sava pastāvīgā mājvieta. To apliecināja parakstītais nodomu protokols starp Ogres novada pašvaldību un Kultūras ministriju, kas paredz Ogrē attīstīt Operetes un muzikālo teātri. Cik garš ceļš vēl ejams līdz projekta īstenošanai?
Jā, šī ziņa par savu mājvietu mums bija ārkārtīgi nozīmīga. Jo, protams, profesionālam teātrim ir vajadzīgas savas telpas, kur tikties, kaldināt idejas un radoši strādāt. Patiesībā mūsu teātris ir multižanrisks. Mēs sākām ar opereti, tai sekoja bērnu mūzikli, pērn tapa opera un operete - filma. Ja teātrim nav sava nama, savas bāzes, attīstība ir ļoti sarežģīta. Ja Operetes teātrim būtu bijis kur atsperties, mēs būtu varējuši strādāt vēl daudz efektīvāk, bet virzienus, kuros turpmāk attīstīsimies, jau esam ieskicējuši. Protams, mēs savu attīstību redzam ne tikai šajos žanros, jo muzikālam teātrim ir daudz plašākas iespējas.
Plānots, ka Operetes un muzikālais teātris atradīsies bijušā Ogres Tautas nama ēkā. Pašvaldība apņemas attīstīt infrastruktūru - tur plānota ļoti vērienīga rekonstrukcija un tuvējās apkārtnes labiekārtošana, tostarp ielas pārcelšana. Savulaik šī vieta bija Ogres pilsētas centrs, tagad šis rajons ir pamiris, un Ogres pilsētas pašvaldība - tās vadītājs Egils Helmanis ar savu komandu - ir nolēmuši tur atkal atjaunot dzīvību. Viņi šo ideju virza ar lielu iedvesmu, to atbalsta arī iedzīvotāji, un viss pamazām notiek.
Kad tiek solīts vērt durvis Operetes un muzikālajam teātrim Ogrē?
Ja darbi ritēs, kā iecerēts, tad būvniecības projektu plānots īstenot līdz 2024. gada 18. novembrim.
Vai jau tiek domāts, ar kādu jauniestudējumu atklāt Operetes teātra jauno mājvietu?
Protams, un ideju ir ļoti daudz. Līdz gala lēmuma pieņemšanai gan vēl ir daudz laika, vēl daudz citu jautājumu ir jāatrisina, bet mēs par to domājam un uz šo mērķi ejam ļoti mērķtiecīgi.
…jau devīto sezonu.
Jā, un šis ceļš nav bijis viegls. Bet šogad iegūtā Lielās mūzikas balvas nominācija operas viencēlienu «Cilvēka balss. Telefons» jauniestudējumam un Latvijas sabiedrisko mediju gada balvas kultūrā «Kilograms kultūras 2021» ziemas balsojumā (kategorijā «Pārsteigums») iekļautā operete - filma «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» nāca kā svaiga gaisa malks. Tāds prieks! Beidzot mēs esam pamanīti un novērtēti! Protams, mūsu uzticīgo skatītāju mīlestība un pilnās zāles - tieši viņi visus šos gadus ir mūs spārnojuši, stiprinājuši un devuši pārliecību, ka iesāktais ir jāturpina. Tomēr, nolaižoties uz zemes, jāsaka, ka vēl arvien nav izdevies atrisināt teātra bāzes finansējuma nodrošinājuma jautājumu.
Kādi ir Operetes teātra tuvākās nākotnes plāni?
Visā Latvijā būs skatāma operete - biogrāfisks stāsts «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» (filma), maijā Sonora Vaice ar savu monooperu «Cilvēka balss. Telefons» viesosies Cēsīs un Liepājā, un šovasar jūlijā Ikšķilē vajadzētu notikt arī 4. Starptautiskajam Operetes festivālam. Tajā plānota mūzikla «Minhauzens» pirmizrāde ar Operetes teātra solistiem, diriģentu un māksliniecisko vadītāju Atvaru Lakstīgalu, multimākslinieci Inetu Sipunovu un režisoru Mārtiņu Kagaini.
Ieminējāties, ka ceļš, ko Operetes teātris gājis bez savas mājvietas un pastāvīga finansēšanas modeļa, nepavisam nav bijis viegls. Kas jums dod spēku nepadoties, iet arvien uz priekšu un turpināt šo ietilpīgo žanru arvien attīstīt?
Dievs. Es esmu pārliecināta, ka nekas no tā, ko šo deviņu gadu laikā esam paveikuši, nebūtu bijis iespējams bez Dieva vadības. Bet… ja vien es jau pašā sākumā būtu zinājusi visus šī darba zemūdens akmeņus, iespējams, nemaz nebūtu sākusi. Taču es neesmu radusi kaut ko atstāt pusratā. Vispār darbs ar cilvēkiem ir ļoti interesants. Es uzticos saviem cilvēkiem un to pašu gaidu pretī. Šo gadu laikā esmu ļoti daudz iemācījusies un, protams, dabūjusi arī daudz punu un zilumu, un turpinu mācīties. Ikviens kolēģis un sadarbības partneris man ir liela vērtība, jo īpaši tie, ar kuriem ejam kopā ilgtermiņā, sapņojam kopīgus sapņus, pārvaram «šķēršļu joslas» un jau ne vienu vien pudu sāls esam apēduši. Novērtēju viņu pašatdevi, uzticību un spēju saredzēt patieso un būtisko.
Kāds bijis vislielākais gandarījums šo deviņu gadu laikā, ejot uz savu sapni par Operetes teātri?
Grūti pateikt, kas ir vislielākais gandarījums, bet man lielu prieku sagādā katra izrāde. Es skatos katru izrādi - stāvu kājās zāles beigās un dzīvoju līdzi. Man ļoti patīk arī mēģinājumu process, bet diemžēl ne vienmēr varu tajā piedalīties, jo jākārto arī dažādas administratīvās lietas. Man ir liels gandarījums redzēt prieku manu kolēģu acīs, redzēt, kā tās mirdz uz skatuves. Liels dopings ir mūsu skatītāju pateicības un apbrīnas vārdi, kas stiprina pārliecību, ka esam vajadzīgi, palīdz nepadoties.
Man kā pianistei, skatuves māksliniecei vienmēr ir bijis svarīgi sagādāt klausītājam prieku, un, arī vadot Operetes teātri, mans lielākais prieks ir, kad redzu, ka kādam no tā ir prieks.
Vai pandēmijas sākumposma izraisītajā piespiedu dīkstāvē esat apguvusi/iemācījusies ko jaunu?
Būdama rīdziniece, šajā pandēmijas laikā kā lielu priekšrocību izjutu dzīvi laukos. Es pirmoreiz mūžā izbaudīju, ko nozīmē strādāt dārzā. Burtiski aiz matiem vilku sevi ārā svaigā gaisā, gāju dārzā un skatījos, ko mans tēvs tur savulaik ir sastādījis. Raku ārā, skatījos, kur un kas varētu izaugt. Es nepavisam neesmu dārzniece, bet man ir brīnišķīga konsultante - Sonora Vaice, kurai, kā zināms, ir zaļie pirkstiņi. Ja kaut ko nezinu, zvanu viņai, jo viņa visu zina. Sonora man arī sadeva dažādus stādus, un tagad man ap māju ir izveidotas krāšņas ziedu dobes. Cinnijas ir manas favorītes.
Pilnīgi neticami, bet tikai pagājušā gada pavasarī es pirmo reizi pamanīju, kā manā dārzā zied ābeles... Jā, kaut kā ļoti īpaši šajā laikā izjūtu dabu, tās krāsas un krāsu nianses. Pamanu, kā mainās gadalaiki. Ir tāda kā nolemtības sajūta - kamēr esi šajā pasaulē, pamani, izbaudi un esi pateicīgs par katru dienu, kas tev dota…
Protams, īpaši izbaudīju, ka varu būt mājās kopā ar ģimeni - ar vīru un bērniem. Lai arī es turpināju daudz strādāt, jo tagad daudz vairāk pūļu jāveltī, lai kaut kas izdotos, es tomēr biju mājās un varēju būt līdzās saviem bērniem. Viņi faktiski ir izauguši ar Operetes teātri, lieliski pārzina visu Operetes teātra «virtuvi». Un pagājušogad abi līdzdarbojās gan monooperas iestudējumā, gan operetē - filmā. Monooperas «Cilvēka balss. Telefons» iestudējumā Henrijam (18) ir maza lomiņa, bet Patrīcija (17) ir inspicente, viņa faktiski vada izrādi. Savukārt «Trīs zvaigznes. Zigfrīds» filmēšanā Patrīcija bija gan «klapīte», gan friziera asistente, bet Henrijs spēlēja franču žurnālistu.
Kur mācās Patrīcija un Henrijs?
Abi mācās Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolā pie lieliskiem pedagogiem - Henrijs apgūst klarnetes spēli pie Mārča Kūļa, bet Patrīcija mācās vokālajā nodaļā pie Daces Balodes. Alfrēda Kalniņa Cēsu Mūzikas vidusskolai ir izcils direktors - Vigo Račevskis, un skolā ir radoša atmosfēra. Bērniem tur ļoti patīk, un arī mums, vecākiem, patīk, ka viņi tur mācās.
Vien nepilnu mēnesi dzīvojam jaunā gadā. Ko Operetes teātrim šogad novēlēt?
Citēšu brīnišķīgo Jura Hirša dzeju, ko Zigfrīds Anna Meierovics izdzied operetē - biogrāfiskā stāstā «Trīs zvaigznes. Zigfrīds»:
«Es sapratu, ka ticība ir visa sākums,
Lai ko mēs arī negribētu veikt!
Lai simtreiz nicināts ir neticības vājums,
Kas pirmās grūtībās liek cīņu beigt…
Es sapratu, ka it nekas nav neiespējams!
Kas sapnim tic, tam vārti atvērsies,
Un ceļš, vai viegls būs vai arī grūti ejams,
Kā paklājs padevīgs zem kājām noklāsies.»
