Pēdējos gados cilvēki arvien biežāk izvēlas dzīvot laukos vai privātmājās mazpilsētās. Nekustamo īpašumu tirgus šajā segmentā ir kļuvis ļoti aktīvs – pērk novārtā pamestus īpašumus laukos, kur gadiem neviens nav dzīvojis, jaunā paaudze atgriežas vecvecāku mājās, ģimenes izvēlas privātmājas gan Rīgā, gan Pierīgā, gan mazpilsētās un ciematos. Ar ko sākt teritorijas iekopšanu, lai savs stūrītis zemes būtu ne tikai acij pievilcīgs, bet arī ērts dzīvošanai un sniegtu to labsajūtu, ko jaunais iemītnieks ir gaidījis?
„Neatkarīgā” vaicā Mariannai Smonai - daiļdārzniecei, puķkopības un dārzu dizaina kursu vadītājai, Bulduru Dārzkopības vidusskolas pasniedzējai.
Pieņemsim, ka esmu iegādājusies vecas lauku mājas - krūmi, nezāles līdz padusēm, veci augļu koki, seni šķūņi un citas ēkas. Ar ko sākt, lai to visu sakārtotu?
Pirmais padoms - nevajag steigties! Pats negudrākais būtu sākt kaut ko zāģēt un stādīt. Nav svarīgi, vai tas ir lauku īpašums vai privātmāja apdzīvotā vietā, svarīgi ir saprast, kas patīk, kas nepatīk, kā var izmantot reljefu, kāda ir augsne, ko gribam panākt un tamlīdzīgi. Taču to var izdarīt tikai tad, ja konkrētajā vietā ir nodzīvots gads, piedzīvojot visus gadalaikus, no pavasara atkušņiem, jūlija svelmes līdz rudens lietavām un sniegotajam periodam. Iesaku sistemātiski veikt fotofiksāciju visa gada garumā. Turklāt fotografēt ne tikai ziedus un skaistākos dārza stūrīšus, bet visu ainavu - arī neglītākās vietas. Jāfotografē arī kaimiņu teritorijas, kas redzamas no jūsu pagalma, piemēram, kaimiņmājas šķūnis vai grabažas aiz žoga, kas skatu nepriecē. Mēs nevaram piespiest kaimiņus rīkoties pēc sava prāta, bet varam rast risinājumus, lai kaimiņu pagalms jums nerada nepatīkamas sajūtas - tam ir daudz variantu, no žogiem līdz augiem un kokiem. Lauku teritorijās ainavu var bojāt vecas fermas, bet arī tā nav problēma, ja izvēlēsieties interesantus risinājumus - tie var būt gan fermu piesedzoši, gan arī acu skatienu novērsoši akcenti pašu dārzā.
Ir vērts iepazīties ar senajiem teritorijas plāniem, ko var atrast vietējās pašvaldībās vai arhīvos, jo iespējams, ka acīm neredzami ir seni pamati, lielu koku celmi vai kas cits.
Kādas ir populārākās kļūdas?
Daudziem dārzs galvenokārt saistās ar augiem, tāpēc, sākot darboties mājas pieguļošajā teritorijā, akcents tiek likts uz krāšņumaugiem un puķēm. Pēdējos gados aktuāls ir arī ēdamlietu dārzs, kas nebūt nav peļama doma un noteikti atbalstāma lieta. Runājot par kartupeļu vagām un citām viengadīgajām dārzeņu kultūrām, īpaši nav jāuztraucas, jo, ja izrādīsies, ka dārzam sākotnēji izvēlētā vieta nav piemērota, tad šo kļūdu var viegli labot. Citādi ir ar daudzgadīgo krāšņumaugu, tajā skaitā koku un krūmu, stādīšanu - tai ir jābūt ļoti pārdomātai, jo katru reizi, kad augs tiks pārstādīts, tā attīstības temps nebūs tik straujš, kā gribētos. Nepārdomāti iestādīts koks vai krūms vēlāk var būt šķērslis komfortabla un skaista dārza izveidošanai.
Ļoti bieži cilvēki vēlas attīrīt teritoriju no visa, kas tur audzis, lai izveidotu savu sapņu dārzu. Te jau atkal atgādinu - kamēr neesat nodzīvojis pilnu gadu, nevarat zināt, kas no esošā jūs uzrunā. Manā pieredzē bija gadījums, kad jaunie saimnieki iztīrīja visu dārzu no kokiem un krūmiem, bet vēlāk izrādījās, ka kopā ar mazāk vērtīgiem kokiem zem zāģa ir tikusi arī gadu desmitiem augusi magnolija. Tikai tad, kad kaimiņi jaunajiem saimniekiem vaicāja, kāpēc šogad neredz magnolijas ziedus, viņi uzzināja, ka ugunskurā nonācis ļoti vērtīgs augs. Arī tad, ja konkrētajam krūmam vai kokam nav īpaši lielas vērtības, ir vērts pagaidīt, kā jūtaties tā klātbūtnē - iespējams, ka tieši tas dod pavēni karstajās dienās vai krāšņi zied pavasarī un priecē ar savu smaržu un krāsu. Es neesmu no tiem daiļdārzniekiem, kuri iesaka visu nošķūrēt un sākt visu no jauna, jo manā pieredzē ir daudz gadījumu, kad cilvēki ir vīlušies jaunizveidotajā dārzā.
Ja skaidri redzams, ka krūms vai koks ir bojāts, tad to zāģēt un izvākt drīkst. Tajā pašā laikā ir vērts nepļaut zāli vietās, kur redzams, ka bijusi puķu dobe - iespējams, ka saglabājusies kāda skaista ziemciete, kuru vēlāk var pārstādīt citur, ja šī vieta ir pagalam nepiemērota.
Jūs teicāt, ka iespējams vilties jaunizveidotā dārzā. Vai ir kāds piemērs no dzīves?
Jā, ļoti sāpīgs un konkrēts! Cilvēki iegādājās vecu mežsarga māju, kuras tuvumā bija daudz krūmu un koku, pagalms bija ēnains, un vīteroja putni. Tieši tas viņiem lika nosvērties par labu šim īpašumam. Taču, sākot saimniekot, viņi izzāģēja lielu daļu koku un krūmu, iekārtojot pagalmu, kas atbilst visiem priekšstatiem par ainavisku dārzu. Taču līdz ar izmaiņām putni pārcēlās uz mežu un pagalmā nebija pietiekami daudz koku, kas mestu ēnu un ļautu paslēpties no saules. Faktiski paši saimnieki bija izārdījuši to, kā dēļ viņi nopirka šo īpašumu.
Vecos īpašumos bieži vien ir pa kādam pussabrukušam šķūnim. Vai arī tos vajadzētu pasaudzēt no ugunskura?
Noteikti! Man bieži jautā: mums ir tāds vecs šķūnis, nezinām, vai remontēt vai noārdīt? Varbūt priekšā aizstādīt kādas tūjas? Lai pieņemtu gala lēmumu, ko gribat iesākt ar šķūni, vajag gadu nogaidīt. Dzīvojot uz vietas, varēsiet objektīvi izvērtēt, vai tam var atrast izmantojumu, veicot remontu, vai tas vispār nav vajadzīgs. Kaut ko aizstādīt priekšā, lai nerēgojas acīs, ir liela muļķība. Pirmkārt: jo redzamāks būs šķūnis, jo ātrāk pieņemsiet lēmumu, ko ar to darīt. Ja nolemsiet šķūni remontēt, tad priekšā tam būs tūjas, kas ierobežos ērtu piekļuvi, otrkārt, ja šķūni nolemsiet nojaukt, tad tās tūjas paliks pa vidu un liegs ērti izmantot visu esošo teritoriju.
Cik liela nozīme ir teritorijas reljefam?
Arī reljefa apzināšana un ar to saistītie plusi un mīnusi ir viens no pirmajiem darbiem. Atkal atgriežos pie sākumā teiktā - pirms kaut ko stādīt, vajag nodzīvot pilnu gadu. Vērojam visu, kas notiek! Nereti redzama augsnes erozija, un cilvēkam šķiet - piebēršu to kritumu un iesēšu zāli, un visas problēmas būs atrisinātas. Nebūs! Acīmredzot pastāv kādi faktori, kas veicina virskārtas eroziju, un to ar piebēršanu un zālīti vien nevar atrisināt. Redzot, kā pavasaros plūst sniega ūdeņi vai kā dārzs uzvedas rudens lietavās, varam secināt, kādi priekšdarbi ir jāveic - iespējams, ka vajag veidot notekas vai izveidot drenāžu - ja būs iestādīti augi un izveidotas dobes, to izdarīt būs krietni sarežģītāk - faktiski nāksies visu sākt no sākuma. Bieži vien ar jaunajiem rakšanas darbiem un smagās tehnikas pārvietošanos tiek sabojāta jau esošā meliorācijas sistēma. Par to reti kad iedomājas. Var gadīties, ka, iegādājoties īpašumu, nekas neliecina par augstiem gruntsūdeņiem, bet nākamajā gadā pēc lieliem rekonstrukcijas darbiem pēkšņi pagalmā parādās lielas peļķes - tas nozīmē, ka ir bojāta vēsturiskā drenāža un ūdens iznāk virspusē. Meliorācijas sistēmu plānus ar lielu precizitāti var atrast LAD mājaslapā, kā arī LVM uzturētajā GEO sistēmā ir augstas precizitātes esošo meliorācijas sistēmu un reljefa kartes, ko var izmantot arī GPS ietvarā.
Cik esmu novērojusi, liela daļa jauno īpašnieku jau pirmajā gadā būvē celiņus un takas. Vai arī ar to vajag nogaidīt?
Tā arī ir viena no raksturīgākajām kļūdām. Pat pieredzējuši ainavu arhitekti nevar paredzēt visas nianses. Neviens cits kā tikai jūs paši iestaigāsiet sev vēlamo trajektoriju taciņas, tikai jūs paši novietosiet automašīnu, kur jums šķiet visērtāk, tikai jūs paši zināt, kādu komfortu vēlaties. Tāpēc atkal atgriežamies pie gadu ilgas nogaidīšanas. Pa to laiku uzzināsiet savus paradumus un spēsiet novērtēt, kur un kāds taku un celiņu klājums ir nepieciešams.
Gads ir pietiekami ilgs laiks, lai izprastu teritorijas īpatnības un savus paradumus. Tikai tad, kad ir pilnīga skaidrība un uzzīmēta vīzija, varat sākt praktiskos darbus.
