Oskars Petrauskis: Jāturpina būt cilvēkiem

SAKSOFONISTS Oskars Petrauskis ir aktīvs kamermūzikas izpildītājs, daudzu starptautisku konkursu laureāts, orķestra «Rīga» saksofonu grupas koncertmeistars un pasniedzējs Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas akadēmiskā saksofona un džeza un populārās mūzikas nodaļā © Ģirts Ozoliņš/F64

«Kā redzam šodien, Ukrainas kara apstākļos, nauda zaudē jebkādu nozīmi. Nozīme ir tikai cilvēcībai, un tā ir vērtība, ko māca un palīdz attīstīt māksla un mūzika. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, ka man šodien ir ko teikt, ka mūzikā notiek īpaši notikumi,» saka mūziķis un pedagogs, orķestra «Rīga» saksofonu grupas koncertmeistars, starptautisko konkursu laureāts, Lielās mūzikas balvas «Publikas simpātija» (2013) un pasaulē prestižās saksofonu ražotājfirmas «Selmer» vēstnieks Oskars Petrauskis.

Pirms divām dienām pasaules pirmatskaņojumu piedzīvojis komponista Alvila Altmaņa «Koncerts saksofonam ar orķestri», kas rakstīts īpaši Oskaram Petrauskim, bet ceturtdien, 14. aprīlī, pulksten 19 talantīgais saksofonists būs uz Mūzikas nama «Daile» skatuves - koncertā «Čiks Korea. Spānija».

Koncertprogramma tapusi kā veltījums pērn mūžībā aizgājušajam māksliniekam, amerikāņu džeza komponistam, pianistam un taustiņinstrumentālistam Čikam Koream (1941-2021). Viņa devums mūzikā ir daudzpusīgs un neordinārs. Caur viņa daiļradi jaunas vēsmas ienākušas gan akadēmiskajā, gan džeza mūzikā - daudzi Čika Koreas darbi atzīti par džeza standartiem. Savukārt neizdzēšamu iespaidu uz pašu mākslinieku atstājuši galvenokārt akadēmiskās mūzikas komponisti - no Domeniko Skarlati un Johana Sebastiana Baha līdz pat Bēlam Bartokam.

Koncertā piedalīsies: Sandis Šteinbergs (vijole), Raimonds Melderis (vijole), Arigo Štrāls (alts), Ainārs Paukšēns (čells), Oskars Petrauskis (saksofons) un Raimonds Petrauskis (klavieres).

Programmā: Bēla Bartoks, Čiks Korea, Teloniuss Monks, Raimonds Petrauskis (jaundarbs) un Domeniko Skarlati.

Marta pirmajā nedēļā tev bija skaists koncerts Latvijas Radio 1. studijā kopā ar pianisti Elīnu Bērtiņu, aprīlī - divi lieli un muzikāli atšķirīgi koncerti. Izskatās, ka tev šis pavasaris ir radošu notikumu piepildīts.

Jā, tā ir. Tikko izskanējušais Alvila Altmaņa «Koncerts saksofonam ar orķestri» bija unikāls ar to, ka tā ir pilnīgi jauna mūzika, lielas formas darbs, kas veltīts īpaši man. Tas, protams, ir liels notikums manā šā gada radošajā dzīvē. Tā bija Alvila Altmaņa ideja. Viņš ir viens no manā dzīvē nozīmīgākajiem skolotājiem, kurš savulaik mani kā mazu puiku ņēma uz privātstundām. Tolaik vēl dzīvoju Aucē, aktīvi braukāju uz Jelgavas Mūzikas vidusskolu, un viņš deva ļoti lielus un nozīmīgus impulsus manā profesionālajā attīstībā. Ir pagājuši daudzi gadi - mēs, protams, visu šo laiku esam kontaktējušies arī ikdienā -, un viņš velta mūziku tieši man. Tā ir īpaša dāvana, ko mūziķis var saņemt, turklāt to atskaņot «dzīvajā» kopā ar Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri.

Arī programma, ko atskaņojām kopā ar Elīnu Bērtiņu un kas tika pārraidīta Latvijas Radio 3 «Klasika», ir ļoti tuva gan man, gan Elīnai. Mēs esam precējušies, bet kopā spēlējuši tikai studiju laikā - mūsu abu saspēle aizsākās, iestudējot Edisona Deņisova Sonāti altsaksofonam un klavierēm. Jau ilgāku laiku domājām par kopīgu programmu saksofonam un klavierēm, un laikā, kad pandēmijas dēļ visa pasaule tika apstādināta, kas, protams, mūziķiem bija liels izaicinājums, mēs atradām kopīgu mērķi, kas deva garīgu spēku to izturēt un iedvesmu neapstāties. Un - notika brīnums! Mēs izveidojām programmu, kuras mērķis bija klausītājiem parādīt, cik daudzveidīga un muzikāli saistoša ir kamermūzika saksofonam, to iemācījāmies un pat nokļuvām līdz iespējai to nospēlēt klausītājiem. Par to liels paldies Latvijas Radio, kas mūs uzņēma savā studijā un deva šo iespēju. Sākotnēji koncerts tika plānots jau janvārī, bet mūs skāra kovids un to nācās pārcelt. Bet, paldies dievam, epidemioloģiskā situācija strauji mainījās, un mūsu koncerts varēja notikt jau ar skatītājiem. Tas bija ļoti iepriecinošs faktors. Šajā koncertā skanēja 20. gadsimta amerikāņu komponista, pianista un ērģelnieka Viljama Olbraita Sonāte, Brazīlijas komponista Eitora Vilas-Lobuša trīsdaļīgā Fantāzija, franču komponista Fransisa Pulenka Obojas sonātes pārlikums soprānsaksofonam, kas ir tehniski sarežģīts, skaudri smeldzīgs darbs, veltīts Sergeja Prokofjeva piemiņai. Pirmatskaņojām arī franču saksofonista un komponista Filipa Geisa japāņu kultūras iedvesmoto skaņdarbu «Akashia».

KĀ SOLISTS uzstājies ar visiem Latvijas vadošajiem orķestriem: Latvijas Nacionālo simfonisko orķestri, Liepājas simfonisko orķestri, valsts kamerorķestri «Sinfonietta Rīga», JVLMA simfonisko orķestri, orķestri «Rīga», kā arī Slovāku Radio simfonisko orķestri / Ģirts Ozoliņš/F64

Savukārt ceturtdien, 14. aprīlī, Mūzikas namā «Daile» gaidāmais koncerts, kas top sadarbībā ar Latvijas Nacionālā simfoniskā orķestra stīgu grupu un manu brāli Raimondu Petrauski, kurš šajā programmā iesaistīts kā aranžētājs un izpildītājs, būs veltījums Čikam Korea, kurš pērn devies mūžībā. Šī leģenda atstājusi ļoti lielu muzikālu iespaidu gan manā radošajā attīstībā, gan Raimonda muzikālajā izaugsmē, līdz ar to šī programma mums abiem ir ļoti īpaša. Un tas arī ir brīnums, ka mūzika, ko radījis Čiks Korea un kas mūs iedvesmojusi jau no bērnības, transformēsies caur mums. Starp citu, būs arī viens jaundarbs, ko Raimonds uzrakstījis kā veltījumu Čikam Korea - saksofonam, sitaminstrumentiem un stīgu kvartetam.

Vai šīs trīs programmas būs iespēja redzēt/dzirdēt vēl?

Pagaidām nav plānots, bet es pieļauju, ka Alvila Altmaņa «Koncerts saksofonam ar orķestri» tiks spēlēts arī citās koncertzālēs un vests ārpus Latvijas. Tāpat plānojam spēlēt arī programmu, ko izveidojām kopā ar Elīnu. Skatīsimies, kā tas attīstīsies. Bet tas ir unikāli, ka mums atkal ir iespēja satikties ar saviem klausītājiem «dzīvajā»! Mēs nedrīkstam pazaudēt šo unikalitāti, ka varam būt radoši brīvi.

Pandēmijas sākumposmā abi ar brāli sniedzāt emocionāli aizkustinošu koncertprogrammu pilnīgi tukšā zālē…

Piedāvājums no VEF Kultūras pils kamermūzikas koncertu un sarunu cikla «Come Prima» nāca pēkšņi un negaidīti, bet mums bija ko teikt. Mums bija ko vēstīt tieši tajā laikā, un mēs mēģinājām sniegt savu garīgo vēstījumu, dalīties ar to. Tas jau arī ir būtiskākais, kā mākslinieki var palīdzēt. Programmas idejas centrā bija vairāki aspekti - kā mēs varam piepildīt šo laiku, kamēr mēs gaidām, jo laiks bija apstājies… Apcere, gaidīšanas mūzika, ilgošanās, pieminēšana un būšana kopā ar visiem… Mūsu izvēlētā mūzika sasaucās ar šo - koncertprogrammā skanēja Gijas Kančeli, Komitasa un Ērika Ešenvalda mūzika, līdzās mijoties latviešu tautas melodijām un mūslaiku simbolu Maikla Džeksona un «Līvu» mūzikas krāsām un ritmiem.

Kas tev pašam palīdzēja izturēt laiku, kad viss tika apstādināts?

Daudziem radošiem cilvēkiem tā bija emocionāla krīze, arī man. Jā, bija pārdomu brīži - kā būt, kā ar to sadzīvot, ja vairs nebūs iespējas atgriezties mūzikā… Mūzika ir mans aicinājums, tā nav «shēma», kā izdzīvot. Tā ir mana sūtība - es daru to, ko mana sirds liek. Un tas ne reizi vien ir pierādījies - gan bērnībā, kad jau biju aizrāvies ar mūziku, gan vēlāk tīņu gados, vienmēr bija kāds, kurš mani mēģināja «novest no ceļa», pajautājot, vai esmu domājis, kā izdzīvošu ar mūziku… Acīmredzot mans kodols, mans iekšējais «draivs» vienmēr bijis pietiekami spēcīgs, lai neļautos šādām «prāta provokācijām», lai nenovērstu manu uzmanību no mūzikas un neliktu darīt ko citu, «kur maksā vairāk». Kā redzam šodien, Ukrainas kara apstākļos, nauda zaudē jebkādu nozīmi. Nozīme ir tikai cilvēcībai, un tā ir vērtība, ko māca un palīdz attīstīt māksla un mūzika. Tāpēc man ir ļoti liels prieks, ka man šodien ir ko teikt, ka mūzikā notiek īpaši notikumi.

MĀCĀS UN PILNVEIDOJAS. «Manuprāt, diskomforta sajūta māksliniekam ir visu laiku nepieciešama, jo, ja tu paliksi pie tā, kas tev «iet no rokas», tu apstāsies un ar laiku paliksi publikai neinteresants. Bet, tā kā esmu pasniedzējs Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas akadēmiskā saksofona un džeza un populārās mūzikas nodaļā, es nemitīgi mācos un pilnveidojos arī pats,» saka Oskars Petrauskis / Ģirts Ozoliņš/F64

Jā, bija jāiemācās dzīvot pandēmijas izraisītajos apstākļos, bet es skaidri apzinājos, ka mēs nedrīkstam apstāties. Sapratu, ka ir jāņem vērā sliktā pieredze, ātri jāizdara secinājumi un maksimāli ātri jāmēģina no tā tikt ārā. Ir jāturpina dzīvot un būt cilvēkiem. Bija laiks mācīties, pilnveidoties, izbaudīt kopā būšanu ar saviem mīļajiem, un tas bija galvenais faktors, kas ļāva dzīvot uz priekšu. Mūzika jau nedod iespēju apstāties, tā ir tavā prātā, arī darot ikdienas darbus. Bet, paņemot rokās instrumentu, vienmēr ir kādi elementi, kas jāuzlabo, jo īpaši tad, ja tu spēlē dažāda stila mūziku. Katrs pats jau apzinās savas vājās puses, bet ar neatlaidību, vienkārši «rokot», visu var iemācīties. Manuprāt, diskomforta sajūta māksliniekam ir visu laiku nepieciešama, jo, ja tu paliksi pie tā, kas tev «iet no rokas», tu apstāsies un ar laiku paliksi publikai neinteresants. Bet, tā kā esmu pasniedzējs Jāzepa Mediņa Mūzikas vidusskolas akadēmiskā saksofona un džeza un populārās mūzikas nodaļā, es nemitīgi mācos un pilnveidojos arī pats. Un priecājos par saviem audzēkņiem, kuri gūst labus panākumus. Martā divas audzēknes - Samanta Rauza un Ilva Ešenvalde - piedalījās saksofona spēles konkursā Parīzē («Concour de Saxophone Parisien 2022»), kur Samanta ieguva 1. vietu, bet Ieva - 3. vietu. Žūrijā bija izcili saksofona spēles virtuozi, un manu audzēkņu panākumi ir novērtējums arī manam darbam.

Ja būtu aizsūtījis uz konkursu vēl vienu audzēkni, iespējams, viss goda pjedestāls būtu tavējiem, Latvijai…

Ilvai un Samantai atradām finansiālu atbalstu no Kuldīgas novada pašvaldības un Smiltenes novada domes, bet vispār tā ir liela problēma - iegūt finansiālu atbalstu, lai jaunieši varētu piedalīties konkursos, festivālos, braukt uz meistarklasēm. Es kā pedagogs, kurš skolā nostrādājis 15 gadu, redzu šo problēmu. Es pats ļoti daudz mēģinu palīdzēt, meklējot naudu, bet - to vajadzētu risināt un attīstīt valsts mērogā. Ir jāpalīdz gan audzēkņiem, lai viņi vismaz reizi gadā varētu aizbraukt uz kādu konkursu vai meistarklasi, gan mums, pedagogiem, kuru atalgojumu nevar pielīdzināt pat vidējai algai, kādu saņem mūzikas pedagogi citviet Eiropā. Un tas ir jādara jau šodien, jo es redzu, cik strauji uz leju kovida ierobežojumu dēļ ir krities izglītības līmenis. Attālinātās mācības ir atstājušas daudz negatīvu seku, bet tā ir atsevišķa tēma. Es tikai vēlos pievērst uzmanību šai problēmai - kā mākslinieks, kuram bijusi iespēja mācīties pie izciliem pedagogiem pasaulē, kurš ieguvis bakalaura grādu gan Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (pie profesora Arta Sīmaņa, 2005), gan Berlīnes mākslas universitātē (pie profesora Johannesa Ernsta, 2005), maģistra grādu Jāzepa Vītola Latvijas Mūzikas akadēmijā (2007) un papildinājis spēles prasmi Parīzē (pie Vensāna Dāvida un profesora Kloda Delangla), kurš guvis lielus starptautiskus panākumus. («Grand Prix» starptautiskajā «Europe Yamaha Sax Contest» konkursā Hamburgā, (2007); «EBU/EUR» Radio konkursa «New Talent» finālists (2005); 1. vieta starptautiskajā saksofonistu konkursā «Alps - Adria - Danube Nova» Gorīcijā Slovēnijā (2005); 1. vieta «Val Tidone» konkursā Milānā; 2. vieta «Hillar Kareva» starptautiskajā saksofonistu konkursā Tallinā (2003); 3. vieta «Gustav Bumcke» konkursā Berlīnē (2004).)

Protams, daudz ko esmu iznesis uz saviem pleciem, darot individuāli, un esmu laimīgs, ka man ir bijusi tāda iespēja, par ko ļoti liels paldies jāsaka arī maniem vecākiem. Bet - uzlabojumi Latvijas izglītības sistēmā varētu atvieglot procesu, kā jaunajiem mūziķiem nokļūt pie labiem pedagogiem, meistarklasēs, apmaiņas programmās. Mums ir jāiegulda mūsu bērnos un jauniešos, mums ir jārūpējas par savu Latviju, tās nākotni. Un tas ir jādara šodien, šeit un tagad.

Svarīgākais