«Šodien ir kardinālu nostāju laiks, neviens nedrīkst būt pelēks, ir jābūt vienā vai otrā pusē. Skaidrs, ka es esmu nostājusies gaismas pusē un tagad tik atliek sēt gaismu – dziedāt, spēlēt un darīt tieši to, ko katrs vislabāk protam,» saka daudzpusīgā skatuves māksliniece Raimonda Vazdika. Sestdien, 14. maijā, pulksten 18 kultūras pilī «Ziemeļblāzma» ar muzikālu viencēlienu «Ilgojos pēc ilgu tramvaja» un jaunu dziesmu albumu «Vēstules rokrakstā smalkā» viņa svinēs apaļu dzīves jubileju.
Vai vari jau atklāt savas svētku dienas scenāriju?
Svētki ir jāsvin, un es, nu ne gluži Pelnrušķīte, bet - savu dzimšanas dienu svinēšu pilī. Pasākums būs divās daļās. Pirmajā rādīšu pašas sarakstīto un iestudēto muzikālo viencēlienu ar drāmas elementiem «Ilgojos pēc ilgu tramvaja», kura pirmizrāde notika mūzikas un drāmas telpā «OratoriO» pagājušā gada rudenī. Tas ir ļoti personīgs un aktuāls stāsts, kas neprasa lielu scenogrāfisku piemērošanos, tāpēc to var spēlēt arī citās telpās un, visticamāk, to arī spēlēšu vēl citur. Tāpat kā pirmizrādē, arī manas jubilejas izrādē piedalīsies multimākslinieks Dzintars Krūmiņš, Leļļu teātra aktrise Dace Vītola un mūziķis Miķelis Putniņš. Mēs kopā dosimies teatrālā ceļojumā ar vairākām pieturām - dzeja, drāma, mūzika, kustība, gaisma un… nezināmais.
Bet pasākuma otrajā daļā prezentēšu savu jauno mūzikas albumu «Vēstules rokrakstā smalkā», kas iznācis izdevniecības «Lauska» paspārnē. Es pati esmu gan dziesmu autore, gan izpildītāja, bet albumā ietverti arī dueti ar Ievu Akurateri un Nauri Brikmani. Ierakstā piedalījušies arī daudzi muzikālās apvienības «Dzīve virs jumtiem» dalībnieki: Arnolds Kārklis, Mārtiņš Linde, Uģis Vītiņš, Dace Vītola, Artis Gulbis, Ivo Stankevičš jeb Skrips un citi.
Cik dziesmas iekļautas jaunajā albumā?
Albumā ir 14 dziesmas, no kurām 13 ir jaunas - dziesma «Kaija» jau skanējusi manā pirmajā albumā «Labākās dienas» (2001) Ivara Stonina izpildījumā, bet šoreiz tā iedziedāta kopā ar Ievu Akurateri. Dziesmu vārdu autore esmu gan pati, gan Latvijas ievērojamākie dzejnieki - Imants Ziedonis, Jānis Peters, Elīna Zālīte un Pēters Brūveris, bet visu dziesmu aranžijas veidojusi Ilze Grunte. Albums ir ierakstīts un samiksēts studijā «Elast» jau 2020. gadā, tādēļ vairākas dziesmas jau ir piedzīvojušas pirmatskaņojumu radiostacijās, kā arī ir iekļautas manās jaunākajās režisētajās izrādēs - muzikālajā viencēlienā «Ilgojos pēc ilgu tramvaja» un koncertizrādē «Māsas. Mīlestība nerūs», kas šā gada sākumā tapusi teātra klubā «Austrumu robeža». Savukārt trīs dziesmu - «Pasaciņa», «Manam sargeņģelim» un «Laika logs» - videoversijas skatāmas arī «Youtube» kanālā.
Par ko stāsta tava jubilejas izrāde «Ilgojos pēc ilgu tramvaja»?
Muzikālā viencēliena iedvesmas avots ir amerikāņu dramaturga Tenesija Viljamsa slavenā luga «Ilgu tramvajs» («A Streetcar Named Desire», 1947), tikai šoreiz stāsts ir par aktrisi, kura, iedziļinoties galvenās varones Blānšas tēla būtībā, ļaujas apziņas plūsmai un rada savu vēstījumu par sievietes dzīves līkločiem. Rakstot scenāriju izrādei, es nonācu pie secinājuma, ka nemaz vairs negribu spēlēt Blānšu, ka vairs negribu publiski sevi uzšķērst, vilkt ārā sāpīgas atmiņas un ciest. Es it kā ilgojos spēlēt «Ilgu tramvaju», bet patiesībā es ilgojos pēc kaut kā pavisam cita - es ilgojos pēc mīlestības un harmonijas… Kā mēs visi. Tāpēc skatītāju acu priekšā taps poētiska, bet arī ironiska un humora pilna izrāde, kurā savīsies jau zināmā dramaturģija, manas atmiņas, mana biogrāfija, Blānšas biogrāfija, mani dzejoļi, manas dziesmas no jaunā albuma, Miķeļa Putniņa skaņu spēles, kā arī citas vīzijas par ilgi gaidīto tramvaju - sapni par harmoniju. Tas būs ļoti personisks vēstījums par mani pašu - kā es jūtos šajā brīdī, kas man ir svarīgs un ko es domāju par daudzām lietām.
Vai arī tam, ka par savu svinību vietu esi izvēlējusies kultūras pili «Ziemeļblāzma», ir kāds vēstījums?
Man daudz kas biogrāfiski saistās ar šo vietu, un šī būs jau septītā reize, kad tur kāpšu uz lielās skatuves. Esmu tur spēlējusi Mirdzu Ķempi izrādē «Dzejniece. Mirdzas Ķempes mīlestība», komēdiju «Septiņas vecmeitas», esmu tur vadījusi Lāčplēša dienas koncertu «Dziesmas Tēvzemei» un labdarības koncertu leģendārās dejotājas Vijas Vētras atbalstam, bet pagājušajā vasarā koncertu ciklā «Vasaras vakara stāsti. Satikšanās» tur divus vakarus muzicēju kopā ar Ainaru Mielavu un Aigaru Voitišķi. Mēs labi sadziedājāmies un lieliski sapratāmies. Un vēl es jau vairākus gadus Martas Rinkas tēlā - viņa bija Latvijas bērnudārzu māte, Augusta Dombrovska līdzgaitniece un aktīva Vecmīlgrāvja kultūras dzīves organizētāja - piedalos Bērnu svētkos «Ziemeļblāzmas» pils parkā. Tur piedalīšos arī šogad - svētdien, 29. maijā. Pastaigas pa pils parku un dārzu man ir mīļas un tuvas, pils apkārtne ir ļoti iedvesmojoša, bet pati atjaunotā pils ir tik cēla aun pacilājoša, ka es laipni atsaucos kultūras pils «Ziemeļblāzma» projektu mākslinieciskās vadītājas Zanes Auškāpas aicinājumam savu jubileju svinēt tieši tur.
Vai pasaules notikumu fons kaut kā ietekmē tavu emocionālo noskaņojumu, sagaidot nozīmīgo dzīves jubileju?
Par spīti skarbajiem notikumiem pasaulē, mēs nedrīkstam nolaist degunu - cilvēkiem ir jātiekas, svētki ir jāsvin, un par dzīvi ir jāpriecājas! Protams, emocionāli jūtos ļoti pienaglota pie sienas, sirds ir piesieta - katru dienu sekoju notikumiem un saprotu, ka tomēr nedrīkstu tik daudz «sēdēt ziņās». Mēs visi tik ļoti esam vienā ķēdē sasieti, ka no šiem notikumiem nav iespējams abstrahēties. Kādreiz tā varējām teikt, ka politika mani neinteresē, ka tā mani neskar. Šodien tā skar mūs katru, un nevajag bagātu fantāziju, lai iztēlotos, kā tas ir, kad rupjš pārspēks ienāk tavās mājās un tev tāpēc ir jābēg, jāsēž pagrabā. Latvijā mums tādu pagrabu nemaz nav, mums pat nav kur atkāpties un noslēpties. Bet nedrīkst būt tā, ka šīs situācijas dēļ mēs emocionāli kļūstam tik nospiesti, satraukti un bailīgi, ka vairs nepriecājamies un neko nedarām. Jo satraukums un bailes nevienam nepalīdz, tās neko nerisina. Tāpēc es apkopoju visu savu dvēseles spēku un - es svinēšu savus svētkus! Skatos, ka daudzi mākslinieki un arī citu profesiju pārstāvji tagad stājas Zemessardzē, sabiedrībā ir emocionāli patriotisks uzviļņojums, un skaidrs, ka šis ir tas mirklis, kad neviens nedrīkst būt pelēks - šis ir kardinālu nostāju laiks, un ir jābūt vienā vai otrā pusē. Skaidrs, ka es esmu nostājusies gaismas pusē un tagad tik atliek sēt gaismu - dziedāt, spēlēt un darīt tieši to, ko katrs vislabāk protam.
Kādās vēl radošās aktivitātēs esi iesaistījusies šajā pavasarī?
Līdz ar pandēmijas ierobežojumu atcelšanu manā dzīvē bijuši vairāki jauki notikumi. Marta sākumā tiku uzaicināta uz Tomes tautas namu, kur Tomes Dāmu vokālais ansamblis bija sagatavojis programmu - veltījumu sievietei - ar Valta Pūces dziesmām un maniem vārdiem, kur arī pati varēju uzstāties. Ar jauko izrādi - komēdiju «Precies, māsiņ!», kurā spēlēju kopā ar aktieri Jāni Jarānu un mūziķi Gunti Veitu - bijām izbraukumā Dobeles novada Bēnes pagastā un Katlakalna Tautas namā.
Vēl arvien darbojos ar RTU Studentu teātri «Spēle», tas arī man ir jauks pienākums. Vasarā ar manis iestudēto izrādi «Atbildes mākonī», kas ir nopietna komēdija jeb teatrāla vīzija par latviešu autoru stāstu varoņiem, brauksim uz festivālu Gulbenē, filmēsimies, bet rudenī taisīsimies uz VEF Kultūras pili, kur notiek ikgadējais pasākums - amatieru izrāžu parāde «Rīga spēlē teātri».
Arī teātra klubā «Austrumu robeža» esmu izveidojusi jaunu koncertizrādi - «Māsas. Mīlestība nerūs», kurā ar Ievu Akurateri un Ilzi Grunti dziedam lielākoties savas dziesmas. Scenārijā esmu iepinusi arī dziesmas no sava jaunā albuma, jo - kurš gan cits tās dziedās, ja ne es? Ar šo koncertizrādi jau esam bijušas Jaunpiebalgas kultūras namā, sestdien, 21. maijā, to spēlēsim kultūras namā «Wiktorija» Liepājā, bet 25. maijā atkal atgriezīsimies uz «Austrumu robežas» skatuves. Visu laiku darbojamies, lai pierādītu, ka mēs neapstāsimies! Mēs spēlēsim, dziedāsim, dejosim un - dzīvosim!
Dziedāt, dejot un dzīvot uz skatuves tev ir iespēja arī Olgas Rajeckas 60. jubilejas koncertos «Mana svētku diena», kas šogad notiek visā Latvijā.
Tā ir sanācis, ka mans tuvs draugs komponists Valts Pūce šogad svin 60 gadu jubileju, un, viesojoties pie Laura Reinika un Elīnas Fīrmanes «360TV» raidījumā «Pasaki to skaļi», pateicu viņam paldies par sadarbību daudzu gadu garumā. Tikpat lielu paldies es, protams, saku arī Olgai, kura arī šogad svin savu 60. jubileju. Viņas jubilejas koncerti, kuros man ir iespēja piedalīties grupas «Dāmu pops» sastāvā, man ir liela dāvana. Tie ir astoņi koncerti visas vasaras garumā dažādās Latvijas pilsētās, tostarp Jūrmalā, Dzintaru koncertzālē (24. augustā pulksten 20).
Cik sen jau muzicē ansamblī «Dāmu pops»?
«Dāmu popam» pievienojos jau pirms apmēram desmit gadiem, kad arī devāmies kopīgā koncertu tūrē. Tā ir pasaules prakse, ka dažādu dzīves situāciju vai māksliniecisku domstarpību rezultātā grupā dalībnieki mainās, un arī es savulaik laipni atsaucos aicinājumam pievienoties «Dāmu popam». Esmu ļoti priecīga, ka mums ar Ievu Akurateri, Edīti Baušķenieci un Olgu ir brīnišķīgas attiecības un mēs varam kopā dziedāt. Ar jauniem spēkiem arī repertuārs mazliet pamainās, un nupat «Dāmu popa» popurijā iesaistījām arī manu dziesmu «Apsoli man neko». Un, tā kā Olga ir ārkārtīgi mīlēta, skatītāju atsaucību un siltumu šopavasar jau izbaudījām koncertā Cēsīs, kur koncertzālē «Cēsis» bija vienkārši brīnišķīgs koncerts. Tā ir milzīga dāvana - viesoties arī draugu dzimšanas dienas ballītēs, kas ļauj pucēties, svinēt un priecāties visa gada garumā.
Raimonda Vazdika - Dziesma «Pasaciņa»:
