Rēzeknes Zaļās sinagogas valdzinājums. Karalis Mindaugs. Latgale

Skats uz Rāznas ezeru no Mākoņkalna © Linda Veidemane

  „Vislielākais pārsteigums man bija tas, ka ieraudzīju: Latgale ir tik sakopta un skaista,” teic mūsu ceļabiedrs Uldis, atklādams savas izjūtas pēc brauciena uz Latgali. Viņš šajā Latvijas daļā bija pirmoreiz. Jādomā, ka ne pēdējo: Latgalē ir izcili daudz vietu, ko skatīt un izbaudīt.

Dižais Rāznas ezers

Augusts ar izcili labajiem laika apstākļiem bija ideāls ceļošanai. Un mūsu mērķis - kā ik gadu - bija Latgale. Nevaram neaizbraukt uz Rāznas ezeru, ko dēvē par Latgales jūru, kas ir lielākais Latvijas ezers pēc ūdens tilpuma, otrais pēc teritorijas ar saviem 57,56 kvadrātkilometriem. Rāznas ezerā ir desmit salas, to kopējā platība ir 24,6 hektāri. Savulaik nakšņojām teltīs uz vienas no salām, bet lielākās ir Apaļā sala, Apšu sala (Lielā sala), Augstā sala un Ezītis.

Foļvarkas vecticībnieku dievnams. Tā celtniecība uzsākata 1887. gadā, tas tika izlaupīts 12 reizes, no agrākajām 162 ikonām bija palicis tikai krusts un ikona „Kungs Cebaots” / Linda Veidemane

Ezera dienvidu un austrumu pusē krasts ir smilšains, tur iespējams nopeldēties, un to arī darām. Bet, lai nokļūtu dziļumā, kur ūdens ir vismaz līdz jostasvietai, jāiet ilgi un dikti... Pa ceļam gar kājām trinas dažas no 26 zivju sugām, kas sastopamas ezerā. Šķiet, tās jūtas aizsargātākas un drošākas, jo 2006. gadā uz kādreizējā Rāznas dabas parka bāzes dibināts Rāznas Nacionālais parks.

Blakus Rāznas ezeram, Burzavas paugurainē, atrodas Mākoņkalns, dēvēts arī par Padebešu kalnu. Tā augstums ir 247,4 metri virs jūras līmeņa, bet relatīvais augstums - aptuveni 50 metru. Savulaik Mākoņkalnā atradās Volkenbergas pils, tagad saglabājušās vien drupas - mūra sienas fragmenti un sabrukusi pazemes eja. To var uzskatīt par krustnešu vissenāko cietoksni Lotigolas zemē, ko Livonijas ordeņa karotāji ieguva 1239. gadā.

Ja uzkāpsiet Mākoņkalnā, uz kura virsotni ved koka kāpnes, varēsiet baudīt neaizmirstamu skatu uz Rāznas ezeru, bet nostāk ieraudzīsiet mazo, bet ļoti tīro Ubogovas ezeru. Un turpat blakus būs arī ezeriņš ar burvīgo nosaukumu Žierkļeits. Latgales ezeri kā pērļu virtenes...

Noslēpumainais Velnezers (Čertoks). Tajā nedzīvojot zivis, un putni tam met līkumu. Ezers maina krāsu, tajā nedrīkstot peldēties (šo rindu autore gan uzdrošinājās, tikai nevienam nesakiet...), tā dziļums sasniedz 17 metrus, ūdens caurredzamība ir neticama. Ezers esot izveidojies, pateicoties meteorītam / Linda Veidemane

Aglona, Mindaugs un Kristus karaļa kalns

Aglonas bazilika vienmēr gaiša, atvērta un svēta... / Linda Veidemane

Par Svētās jaunavas Marijas debessbraukšanas svētkiem, kas notiek augusta pašā viducī, rakstīts gana daudz. Ir skaists nakts gājiens, ir saviļņojošas tikšanās Aglonas bazilikas dārzā, ir domu bagāti lasījumi un sprediķi. Bet ir arī kas cits, un tā ir pabūšana vienatnē. Vienatnē ar Dievu. Ieejiet bazilikā, apsēdieties un padomājiet. To var izdarīt arī tagad, nav katrā ziņā jāgaida nākamā gada augusts.

Aglonas pilsēta - kā vienmēr - ir uzposta un puķaina. Vidū mirdz baltā bazilika - Latvijas katolicisma centrs, pasaules nozīmes svētvieta. Bazilika uzcelta 18. gadsimta otrajā pusē. Bet apdzīvotās vietas nosaukums - Aglona - cēlies no biezo egļu mežu audzēm. Latgaliešu valodā egle ir „agļa/egļa”, no tās arī latgaliskā Aglyuna. Vēstures liecības, kas saglabājušās, stāsta par to, ka Aglyuna jau izsenis ir bijusi latgaliešu svētvieta.

Pirmās ziņas par Aglonu kā kristīgās kultūrvides daļu ir par notikumiem 1263. gadā, kad tur tika nogalināts lietuviešu karalis Mindaugs un viņa divi dēli. 1253. gadā ar Romas pāvesta Innocenta IV svētību Mindaugs tika kronēts par Lietuvas karali, kopā ar viņu kronēta arī karaliene - latviete Marta, kura bijusi Madalānu pilskunga meita.

Leģenda vēsta, ka Mindaugs 13. gadsimtā mēģinājis apvienot baltu zemes. Tas gan nav vēsturnieku simtprocentīgi apstiprināts, taču Mindaugs pilnīgi noteikti lika pamatus Lietuvas lielvalstij. Viņš pieņēma kristīgo ticību un nokristīja arī tautu. Leģenda arī stāsta, ka 1263. gadā ceļā uz Aglonu pie sievas radiem Mindaugu un divus viņa mazgadīgos dēlus Rukli un Rupeiki nogalināja Lietuvas augstmaņi. Karalis kopā ar dēliem turpat Aglonā arī apbedīts - Karaļa kalnā.

Karaļkalnā esot apglabāts lietuviešu karalis Mindaugs. Dievam par godu šis Karaļkalns, Viņa varenumam un viedumam / Linda Veidemane

Un, pārveidojot kalna nosaukumu, Kristus karaļa kalns ar koka skulptūrām, stādījumiem, celiņiem un izraktiem ezeriņiem tika atklāts 2006. gadā. Tā vēsture ir gara un sarežģīta, bet galvenais ir tas, ka to sāka veidot Ēriks Delpers (un dara to līdz šim brīdim), aktīvs dievvārdu sludinātājs, pret kuru attieksme ir atšķirīga. Vieni uzskata, ka viņš ar savu Kristus karaļa kalnu, kurā ir vairāki simti reliģiska rakstura koka skulptūru, mēģina konkurēt ar Aglonas baziliku kā reliģisko centru, un tas, viņuprāt, neesot pareizi. Citi savukārt cildina Delperu un viņa viendomātājus, kuri izveidojuši plašo, iespaidīgo dārzu ar vienu mērķi - slavēt Dievu.

Tā nav saule, tas ir mēness. Ir divpadsmit naktī, un ir mēnesslēkts / Linda Veidemane

Lai katrs pats izjūt to, ko spēj dot šis Kristus karaļa kalns. Vai arī nespēj. Bet mani visvairāk aizkustina tās svētceļotāju grupiņas, kas plūst uz Aglonu, lai piedalītos Svētās Marijas svētkos. Mēs sveicinām viņus un novēlam labu ceļu, viņi smaidīdami māj un saka paldies. Kaut kas mūžīgs un gaišs ir šajā ceļā, kurā devušies lielie cilvēki, pusaudži un mazi bērni... Spēku un pārliecību viņiem, kļūstot par ticības un labestības nesējiem.

Meklējiet Rutu!

Ir vērts aplūkot Zosnas katoļu baznīcu. Jūs tiksiet iekšā vienā no mazākajiem koka dievnamiem Latvijā - ja vien izdosies satikt Rutas kundzi, kura ir baznīcas atslēgu glabātāja un labais gariņš. Viņa pērn zināja stāstīt, ka Zosnas baznīca uzcelta 1800. gadā, to darinājis Ignācijs Riks - ar cirvi un paškaltām naglām. Lai arī cik sena ir baznīciņa, tās zvans, kas iekārts ķieģeļu arkā, joprojām skan dzidri un skaisti.

Viena no mazākajām Latvijas koka baznīcām. Zosna / Linda Veidemane

Zosnas baznīcas zvans. Joprojām tikpat dzidrs kā senlaikos / Linda Veidemane

Zosnas baznīca celta par godu erceņģelim Svētajam Miķelim. 1882. gadā baznīcā notika remonts, baznīca kļuva par pieciem metriem garāka. Mazajā celtnē ir trīs altāri: lielajā altārī ir Svētā Miķeļa erceņģeļa glezna, sānu altāros - Svētā Antona un Jaunavas Marijas gleznas. Baznīcā ir krucifikss, 50 gadus vecāks nekā pati baznīca. Blakus Zosnas katoļu baznīcai atrodas Mēra kapsēta, kuras nosaukums nācis no mēra epidēmijas laikiem.

Zosnā kādreiz bija ap 600 iedzīvotāju, bet nu gandrīz visi aizbraukuši. Palikuši, iespējams, kādi 30. Taču uz dievkalpojumiem sanāk ļaudis no apkārtējiem ciemiem.

Garām baznīcai skrien puišelis, kam uzjautāju: kurš var atslēgt baznīcu? Viņš pamāj ar roku uz mājiņas pusi, no kuras pērnvasar iznāca Rutas kundze. Izlēmām, ka šogad netraucēsim seno kundzi. Bet tie, kuri nekad nav bijuši Zosnas baznīcā - tie gan lai sameklē Rutu.

Zaļās sinagogas viesmīlība

Ekrānšāviņš no vietnes rezekne.lv, A.Vasjukeviča foto

Rēzeknes Zaļā sinagoga bija mūsu Latgales ceļojuma pievienotā vērtība. „Beth midrash” - tulkojumā „mācību māja”, tā ir Rēzeknes vissenākā koka māja, kas saglabājusies līdz mūsdienām. Ebreju namīpašnieki to uzcēla 1845. gadā. Rēzeknes ebreji - Aškenazu kultūras pārstāvji, kuri runāja jidišā, - jau kopš 17. gadsimta bija ienācēji no Rečas Pospoļitas. 19. gadsimta beigās Rēzeknē 50% iedzīvotāju bija ebreji, un 20. gadsimta 30. gados pilsētā bija 12 sinagogas.

Rēzeknē patlaban ir sakopts vecpilsētas kvartāls, tajā atrodas tirgus, skola, baznīca, kādreizējā ebreju banka, tirgotāju bodītes - bet visam pa vidu atjaunotā Zaļā sinagoga. Laukakmeņu pamata mūris, uz tā - priedes guļbaļķi, apšūti ar profilētiem dēļiem, māju sedz lēzens četrslīpņu jumts. Pati ēka - klasicisma - ampīra stilā, fasādes kompozīcijas saglabāšanai ēkas otrajā stāvā izvietoti tā dēvētie aklie logi.

Šajā ēkā savulaik bija lūgšanu vieta, Toras mācību telpa, ebreju bibliotēka. Kopš 20. gadsimta 90. gadiem lūgšanas sinagogā nenotika, jo tā bija avārijas stāvoklī un tika iekļauta 100 apdraudētāko Latvijas kultūras pieminekļu sarakstā. Sinagogas ēkas izpētē tika noskaidrots, ka tā 20. gadsimta sākumā bija nokrāsota zaļā krāsā, tāpēc ieguva nosaukumu - Zaļā sinagoga.

Dzīvība ir visur / Linda Veidemane

Lai ēku atjaunotu un saglabātu, Rēzeknes pilsētas dome kopā ar norvēģu profesionālo skolu „Sam Eyde”, Rēzeknes Mākslas un dizaina vidusskolu un Rēzeknes tehnikumu īstenoja projektu „Rēzeknes Zaļās sinagogas restaurācija, iekļaujot koka arhitektūras mantojuma centra un ekspozīcijas par ebreju kultūras mantojuma izveidi”.

Andrupenes baznīca ir gatava dievkalpojumam / Linda Veidemane

Ar lielu rūpību restauratori ķērās pie darba, viņi izmantoja ekoloģiskās krāsas un materiālus, līdz veiksmīgi atjaunoja sinagogas vēsturisko identitāti. Īpaši interesants ir lūgšanu zāles sakrālais koka ansamblis - Toras skapis, Bimā, Amuds. Apmeklētāji var aplūkot arī zemgrīdas genizu - seno tekstu krātuvi, kur zem stikla izvietoti restaurācijas gaitā atrastie artefakti. Un, protams, kā gan bez macas cepšanas krāsns: tajā arī šajos laikos top Pesaha svētku neraudzētā maize, ko nogaršojām arī mēs.

Rēzeknes Zaļās sinagogas dārgums - Tora / Linda Veidemane

Esam pateicīgi mūsu gidam Voldemāram Ivdrim un Makašānu Amatu vidusskolas direktorei Gundegai Rancānei par ideju izstaigāt Zaļo sinagogu, kas saglabājusi tik daudzus stāstus par seno Rēzekni un tās iedzīvotājiem. Ne tikai koka mājas smarža bija mūsu izjūtas tveroša, tur bija kas vairāk: īpatnas un daudzveidīgas kultūras klātbūtne, pret kuru izjutām interesi un cieņu.

Arī Zaļā sinagoga ir Latgales daļa - tāpat kā daudzie dievnami, Aglonas bazilika, Aglonas maizes muzejs ar svaigu maizi un šmakovciņu, neskaitāmie ezeri - sevišķi zilzaļais, meteorīta radītais Velnezers - un pauguri. Un kārtīgās, iekoptās saimniecības, kurās manīja īsta, rūpīga saimnieka roku. Paldies, Latgale! Paldies saimniekam Pēterim, kurš mūs izmitināja pie Zunda ezera! Tiekamies nākamgad!

Saulriets pie Zunda ezera / Linda Veidemane

Svarīgākais