4.lapa
Dzejoli “Lauztās priedes” Rainis sacer izsūtījumā Slobodskā 1901. gadā un maija pirmajās dienās to nosūta Edvardam Treimanim-Zvārgulim publicēšanai.
Dzejolī savijas atmiņas par Jūrmalas dabas ainām ar simbolisku spīta un pretošanās sajūtu jebkurai pretvarai, kas apspiež cilvēka brīvo garu. Dzejolis iekļauts krājumā “Tālas noskaņas zilā vakarā” (1903).
Raiņa pirmais dzejoļu krājums sacerēts trimdā Krievijā - Pleskavā un Slobodskā no 1898. līdz 1902. gadam.
Rainis rakstīja: “Laiks, kad radās “Tālas noskaņas”, bij smags un samacējošs; carisms bij savas varas augstumā, bet sāka just pretspēku augšanu un tapa nikns; līdzi cēlās modernais kapitālisms ar saviem spaidiem, un slogs bija fizisks, saimniecisks, morālisks un garīgs, - tikko izturams brīvam garam.” Tomēr “Tālas noskaņas zilā vakarā” nav tikai protests pret sociāli smago laiku pirms vairāk nekā gadsimta. Dzejoļu krājums ir jauna cilvēka sava dzīves ceļa meklējumu tēlojums visos laikos. To veido problēmas, ar kurām sastopas katra topoša personība.
Dramatisko poēmu “Daugava” Rainis sacer 1915. gadā, darbs turpinās arī nākamajos gados un pabeigts vien 1919. gadā. Visu šo laiku Rainis pavada trimdā Šveicē.
Rainis Daugavu vienmēr uzskatījis par tautas likteņupi. 1915. gadā tā kļūst par frontes līniju, simbolisku dzīvības joslu. 1920. gada dienasgrāmatā dzejnieks skaidro šī darba tapšanas iemeslus: “Kad reakcija bija jau nospiedusi pie zemes Latviju un grieza viņai rīkli, es neizturēju un izkliedzu “Daugavu” pret tautas nokaušanu.” Šī dramatiskā poēma tēlo Raiņa sapni un cīņas mērķi - Latvijas valsti.
Grāmatā par brīvības cīņām “Daugavas sargi” teikts:
“J. Raiņa “Daugavas” pirmais izdevums parādījās 1919. g. septembrī, īsi pirms Bermonta uzbrukuma Rīgai; šo izdevumu izpirka divās nedēļās. Daudziem kara vīriem, gan tieši frontē, gan atpūtas brīžos tuvākā aizmugurē, varēja redzēt rokās “Daugavu”, kur tie smēlās sajūsmu: sakarā ar to daži kara vadoņi bij izteikušies, ka Raiņa “Daugava” atsvērusi veselu pulku… Ja ņemam vērā, ka “Daugava” uzrakstīta dažus gadus pirms Bermonta uzbrukuma, ka viņas saturā gandrīz uz mata atspoguļojas viss tas, kas notika Daugavas krastos 1919. gada oktobrī un novembrī, ka dzejnieks tieši uzminējis lielo un izšķirošo notikumu vietu, ka, beidzot, šī dziesma nāca visīstākā laikā, tad mums jāatzīst, ka nemirstīgā sērdieņu dziesma ir gaišreģa pravietojums visai tautai.”
“Daugava” iznāk Anša Gulbja apgādā 1919. gadā. Tā paša gadā 18. novembrī “Daugava” tiek uzvesta uz Latvijas Nacionālā teātra skatuves. Dziesma “Daugav` - abas malas” ir folklorizējusies.
No jauna “Daugava” pacēlās kā tautu vienojošs spēks atmodas laikā. Valentīna Maculēviča iestudējums Valmieras teātrī 1988. gadā kļuva par neaizmirstamu pārdzīvojumu. Šim iestudējumam tika sacerēta Mārtiņa Brauna mūzika. Viņa dziesma “Saule, Pērkons, Daugava” tagad ir kļuvusi par latviešu kultūras klasiku, kas vieno lielo dziesmu svētku kopkori.
