Vai Latvijā ir drošs muzejs? Viens ir!

© Ieva Zemīte

Latvijas Okupācijas muzejs, iespējams, ir visdrošākais Latvijas muzejs, jo visas tā nacionālās relikvijas atrodas drošās pagraba telpās, zem zemes un daudzām atslēgām. Pēc Molotova kokteiļa terorakta pret muzeju tas guvis pārliecību par drošības efektivitāti, tomēr dažādi uzbrukumi joprojām ir regulāri, sarunā ar "Neatkarīgo" pārdzīvotajā un nākotnes cerībās dalās Latvijas Okupācijas muzeja (Okupācijas muzejs) direktore Solvita Vība.

Muzeja krājums sācis veidoties līdz ar Okupācijas muzeja darbības uzsākšanu1993. gadā, un šobrīd tā krājumā ir reģistrēti vairāk nekā 75 000 priekšmetu, kuri ietver materiālās, rakstiskās un mutvārdu liecības par Latvijas valsts, zemes un tautas likteni Padomju Savienības un nacionālsociālistiskās Vācijas okupācijas laikā no 1940. līdz 1991. gadam, okupācijas priekšvēsturi un okupācijas izraisītajām sekām.

Kā "Neatkarīgajai" skaidro S. Vība, "varbūt neesam sens muzejs, bet tā izaugsme un uzturēšana ir biedrības atbalstītāju un ziedotāju nopelns. Muzeju atbalsta arī valsts. Tā ka resursi un risinājumi šobrīd ir tādi, kādus devusi sabiedrība. Arī krājuma komplektēšana sākta uzreiz pēc muzeja dibināšanas. Krājumā ir 75 000 vienību. Atsevišķi ir Audiovizuālo materiālu krātuve, kurā glabājas videoliecības, audioliecības un audioreportāžas, videoreportāžas, kino materiāli un videoliecību palīgkrājums - videoliecību sniedzēju fotogrāfiju kopijas augstā izšķirtspējā. Krājumā atrodamas vairāk nekā 2500 videoliecību, kas kopumā veido gandrīz 4500 stundu ierakstītu cilvēku dzīvesstāstu. Ierakstīto videoliecību skaits nepārtraukti palielinās, jo turpinās videoliecību ierakstīšana. Tie ir stāsti par okupācijām un deportācijām un apskatāmi rekonstruētajā ēkā Latviešu strēlnieku laukumā 1, Rīgā”.

Ieva Zemīte

Ugunsgrēka gadījumā dzēšanai izmanto gāzi

"Krīzes situācijas, kad jāglābj kultūrvēsturiskais mantojums, ir ļoti dažādas. Raugoties pēc notikumiem Ukrainā, vārds “karš” sevī var ietvert ļoti plašu situāciju daudzveidību. Mūsu nams ir viens no jaunākajiem muzejiem, krājums pārsvarā nav dislocēts virszemē, un ir nodrošināta specifiska krājuma drošības sistēma. Īsi, emocionāli sakot, tas nav “šķūnītis ar logiem“. Pats par sevi saprotams, ka videoliecības jau ir digitālā formātā. Nacionālais muzeju kopkatalogs, kur mēs ievadām visus krājuma priekšmetus ar aprakstiem, bildēm, arī pastāv digitālajā vidē. Protams, visās muzeja krātuvēs ir ievērota nepieciešamā uzglabāšanas temperatūra, speciālie režīmi, tās ir nodrošinātas ar ugunsdrošības sistēmām dzēšanai ar gāzi un ir ievērotas citas nepieciešamās drošības normas. Tā ir modernā sistēma. Audiovizuālo materiālu krājums ir dublēts, un tā kopijas neatrodas Latvijā. Tās atrodas Stenforda universitātes bibliotēkā, Igaunijas un Baltijas studiju nodaļā. Audiovizuālo materiālu digitalizāciju uzsākām 2015.-2016. gadā. Pēc digitalizācijas projekta noslēguma no jauna ierakstītās videoliecības reizi gadā tiek nosūtītas uz Stenforda universitātes bibliotēku," stāsta S. Vība.

Ieva Zemīte

Uzbrukumi un draudi tiek saņemti visu laiku

Muzeja direktore piekrīt, ka Okupācijas muzejs ir ievērojami labākās pozīcijās nekā citi muzeji. Zināmu pieredzi devis arī uzbrukums muzejam: "Šajā telpā viss tika atjaunots - grīda, griesti, mēbeles. Šeit pēc 28. februāra uzbrukuma bija sadegušas mēbeles, viss bija nokvēpis melns. Tas, protams, ir nopietns uzbrukums, bet lokāls pret krājumu. Uzbrukuma laikā varējām novērtēt, kā strādā sistēma - apziņošana, uzbrukuma seku likvidēšana un viss izrietošais. Pēc uzbrukuma šeit biju ļoti ātri, jo dzīvoju pilsētas centrā. Atbildīgie dienesti jau bija ieradušies. Molotova kokteilis bija uzmests uz krēsla, tas uzsprāga, un viss aizdegās. Kabineta durvis bija aizvērtas, un, tā kā tās ir aprīkotas ar speciālu aizsargblīvējumu, tas neļāva izplatīties dūmiem. Ugunsdrošības sistēma bija efektīva. Krātuves netika skartas.

Mūsu ekspozīcija ir izvietota 867 kvadrātmetru telpās. Attiecīgi tajās izvietoti 1374 eksponāti - priekšmeti, fotogrāfijas, dokumenti, videoliecību fragmenti. Tā ir krājuma daļa, un tā tika speciāli atlasīti ekspozīcijai. Ja runājam par uzbrukumiem (šobrīd nerunāju par karu), gatavība krīzes situācijām mums ir pastāvīgi. Pēc februāra uzbrukuma draudi mums ir bijuši regulāri - zvani, incidenti muzejā, izstādes bojāšana. Tie, protams, ir mazāka mēroga uzbrukumi. Mēs nezinām, kā attīstīsies situācija, kā cilvēkiem kara iespaidā var rasties motivācija uzbrukt muzejam un kādos veidos tas var notikt."

Pēdējais uzbrukums notika 26. jūnijā, kad kāda sieviete iespējamā reibuma stāvoklī daļēji noplēsa trīs no astoņām uz muzeja logiem izvietotajām fotoizstādes "Portreti no kara: divi drosmes gadi, divi upurēšanās gadi" lielizmēra fotogrāfijām. Izstāde ir veltīta Krievijas iebrukuma Ukrainā atceres dienai un joprojām apskatāma, apmeklējot muzeju. 2023. gadā ēkai tika sašauti logi, 2022. gadā pie ēkas sabojāja karoga mastu un nozaga tajā plīvojošo Ukrainas karogu. Tāpat vairākkārt ir izsisti logi muzeja izstādē Stūra mājā (bijušajā VDK ēkā Brīvības ielā 61, Rīgā).

Ieva Zemīte

Unikāli karogi un ģimeņu likteņstāsti

Jautāta par muzeja krājumu nogādāšanu citā, iespējams, drošākā vietā, S. Vība teic, ka šis ir diskutabls jautājums. "Esam analizējuši Ukrainas piemērus. Teikšu tā - krājuma uzskaite, glabāšana, speciāls iepakojums, īpaši glabāšanas režīmi katram priekšmetu veidam sekmē to, ka nepieciešamības gadījumā šos priekšmetus var pārvietot. Mēs neesam sapakojuši kastes prom vešanai, bet ir sava specifika dažādām krīzes situācijām. Līdz ar to drošākais veids, kā saglabāt krājumu, iespējams, to glabāt pagrabā, nevis iznest virszemē. Audiovizuālā materiāla dublēšana rada zināmu drošības sajūtu - vismaz viens eksemplārs neatrodas šeit," saka S. Vība.

Okupācijas muzeja pagrabs atrodas zem zemes, un to var pielīdzināt patvertnei. Krājuma telpas izvietotas telpu centrā. "Krājuma telpās nav logu. Ir muzeji, kuros krājumi glabājas blakus darbiniekiem, kabinetos - plauktos, skapjos. Tādā vidē krājums ir apdraudēts un krīzes situācijās ir ļoti sarežģīti glābt artefaktus," saka S. Vība. Jautāta par īpašiem priekšmetiem krājumos, Okupācijas muzeja vērtības viņa salīdzina ar vēsturisku monarhiju dārgumiem, kuri izvietoti ekspozīcijās. Ja var ar apbrīnu skatīties uz kāda monarha galvassegām, tad muzeja rīcībā arī ir unikālas vēsturiskas liecības, kuras ir vienā eksemplārā un pasaulē citur tādu nekur nav. Unikāli ir visi sarkanbaltsarkanie karogi, kuri saglabāti trīs okupāciju periodu laikā. Viens karogs bijis iešūts spilvenā, cits iemūrēts sienā, cits aizvests trimdā. "Šī karogu kolekcija ir unikāla. Protams, arī visas deportēto cilvēku lietas - vēstules, dienasgrāmatas... visi priekšmeti ir unikāli. Visa kolekcija ir mūsu nacionālie dārgumi. Mūsu kolekcijas artefaktu lielākā daļa ir dāvināta. Mēs ļoti reti artefaktus muzeja krājumam pērkam. Tie ir ne tikai priekšmeti, bet arī dokumenti un fotogrāfijas. Tās ir unikālas ģimeņu un dzimtu liecības, kuras nodotas muzejam, un tagad to sargā arī valsts. Muzeja krājumā ieiet tikai krājuma cilvēki, jo tā ir ļoti nopietna, komplicēta sistēma. Arī ikdienas aprūpe - restaurācija, vides uzturēšana. Priekšmeti jāsaglabā 100, 200 un vairāk gadu. Līdz ar to artefakta iznešana ārpus muzeja krātuves, pakļaušana citai temperatūrai un vides apstākļiem ir apdraudējums. Tas nav tik vienkārši, ka saliekam visu koferos un dodamies prom. Saprotams, ka karš ir tas, par ko ir ļoti grūti runāt un domāt pat teorētiski," savu nostāju pauž S. Vība.

Ieva Zemīte

Muzeja ekspozīcija cauri sāpēm un ciešanām

Latvijas Okupācijas muzejs ir iekļauts valsts protokolā un regulāri uzņem oficiālos viesus, kas apmeklē Latviju. Muzejs ir saņēmis pasaules lielākā ceļotāju portāla "Tripadvisor" sertifikātu, kas apliecina, ka to novērtē ceļotāji visā pasaulē. Kā pārliecinājās "Neatkarīgā", Okupācijas muzeja ekspozīcija veidota stāsta formātā. Ideja šādam ekspozīcijas formātam ir uzteicama, jo, "izejot" cauri laika griežiem no 1939. gada līdz 1991. gadam, ekspozīciju var ļoti viegli uztvert. Ekspozīcijas dizaina autori ir dizaina studija H2E.

Stāsts sākas gaišā zālē par Latvijas tautu un valsti, kas dibināta 1918. gada 18. novembrī, kad Pirmā pasaules kara beigās sagruva Vācijas un Krievijas impērijas. Virzoties dziļāk, atceramies trīs okupācijas - padomju okupāciju, 1940-1941, karu, nacistiskās Vācijas okupāciju, 1941-1944/1945, padomju okupāciju 1944/1945-1991. Tās ir vēsturiskas liecības par apspiešanu, teroru un vardarbību, deportējot un ieslogot Latvijas tautu nometinājuma vietās un gulaga nometnēs. Ekspozīcijā atspoguļota tautas nepakļaušanās režīmiem un pretošanās, okupācijas varu represīvā darbība, saimnieciskā politika, kultūras politika un darbība, padomju okupācijas postījumi Latvijā, atmoda Latvijā un valstiskās neatkarības atjaunošana, bēgļu gaitas Otrā pasaules kara beigās, trimdas izveidošanās un trimdas latviešu darbība, Latvijas okupācijas sekas pēc 1991. gada un Latvijas iedzīvotāju likteņi. Starp eksponātiem ir liecības, ka okupantu vara nežēloja pat pusaudžus. 1946. gadā par nacionālo uzskatu paušanu tika apcietinātas meitenes, kuras tolaik bija 16-19 gadu vecumā. Kara tribunāls piesprieda jaunietēm brīvības atņemšanu uz astoņiem un 10 gadiem.

Cilvēki muzejam dāvinājuši personiskas lietas: dokumentus, fotogrāfijas, gleznas, dienasgrāmatas, vēstules, līdzpaņemtos un nometinājumā iegūtos priekšmetus un dalījušies savās atmiņās. Krājuma speciālisti ierakstījuši vairāk nekā 2500 video liecību, un tas ir viens no lielākajiem šai tēmai veltītajiem krājumiem Eiropā. Te skatāmas videoliecības par padomju masu deportāciju 1941. un 1949. gadā, holokaustu, liecības par Latvijas karavīriem Otrajā pasaules karā, nacionālo pretestības kustību, gulagā izdzīvojušajiem, latviešu darbību trimdā un citas tēmas. Videoliecības pamatā ierakstītas Latvijā, tomēr daļa iegūta ekspedīcijās ārpus Latvijas - Lielbritānijā, Krasnojarskas novadā Krievijā, Vācijā, ASV un Kanādā.

Ieva Zemīte

Otram lakatiņam pietrūka auduma

Katrs priekšmets ir ar savu stāstu, cits ar skumjāku, cits ar cerīgāku, jo cilvēki ir atgriezušies no izsūtījuma. Tiesa, pēc atgriešanās trimdinieki bija spiesti samierināties ar uzspiesto izsūtītā zīmogu - pēc atbrīvošanas daudziem bija liegts dzīvot Rīgā un iegūt augstāko izglītību. Viens no stāstiem ir divas kleitiņas un lakatiņš. 1941. gada 14. jūnijā vairāk nekā 15 400 Latvijas pilsoņu deportēja uz attāliem PSRS reģioniem. 14. jūnijā kopā ar vecākiem deportēja māsas Ritu un Sarmīti Lasmanes. Ritai tolaik bija 10, bet Sarmītei pieci gadi. Viņu tēvu Ādolfu ieslodzīja Vjatkas nometnē, bet māsiņas kopā ar mammu Alīsi nometināja Novosibirskas apgabalā. 1946. gadā meitenēm izdevās atgriezties Latvijā kopā ar bērniem, kuri nometinājumā bija zaudējuši vecākus. Meiteņu mamma, pošot meitas uz dzimteni, no maisu auduma uzšuva kleitiņas un lakatu, lai meitenēm būtu pieklājīgs apģērbs, atgriežoties dzimtenē. Lakatiņš tika tikai jaunākajai, jo otram lakatiņam pietrūka auduma. Meitenes ceļā devās kleitiņās, apakšveļas viņām nebija. Kad pēc ilgā un garā ceļa iebrauca Latvijā, viņu jaunās kleitas un mati bija utu pilni... Ritas un Sarmītes vecāki Latvijā atgriezās 1957. gadā.

Cits stāsts ir par vesti

Priedīšu ģimene dzīvoja Līgatnes apriņķa "Priedīšu" mājās. Pēteris Priedītis (1898) bija sabiedriskais darbinieks. Anna Priedīte (1893) iepriekš bija precējusies ar Eduardu Zalcmani, un laulībā piedzima dēls Jānis (1919). Pēc vīra nāves Anna pārcēlās uz Līgatni, kur strādāja par šuvēju. Tur viņa iepazinās un apprecējās ar Pēteri Priedīti. 1941. gada 14. jūnijā Pēteri, Annu un Annas dēlu Jāni Zalcmani deportēja. Deportācijas laikā ģimene tika izšķirta - Pēteris Priedītis nonāca ieslodzījumā nometnē Severlagā, kur nomira 1942. gada 4. februārī, bet Anna ar Jāni, kurš mātei devās līdzi brīvprātīgi, nonāca nometinājumā Krasnojarskas novada Kozuļkas rajona Ustjportā pie Jeņisejas upes, bet pēc tam divas reizes viņus pārcēla uz citām nometinājuma vietām. Nometinājumā Anna strādāja par naktssargu noliktavā, kur dēlam Jānim no dzijas, kas savērpta no lāča kažoka spalvām un zvejniecībai paredzētiem diegiem, uzadīja vesti. Lāča kažoka spalvas viņa ieguva no mēteļa, kurš bija piešķirts darbam noliktavā. Annu un Jāni no nometinājuma atbrīvoja tikai 1956. gadā.

Ieva Zemīte

Pēdējo drauga vēstuli glabāja 58 gadus

1940. gada 17. jūnijā Padomju Savienība okupēja Latviju. Alberts Ēriks Valdmanis (1921-nošauts) bija burtlicis Rīgā un pretpadomju grupas "Latvieši" dalībnieks. Organizācija drukāja pretpadomju skrejlapas, kuras nepaspēja izplatīt, jo grupas dalībniekus arestēja. Alberts Ēriks Valdmanis aresta brīdī bija tikai 19 gadus vecs. Viņa draudzene dalījusies atmiņās, jo tajā vasarā bija kopā ar savu draugu Albertu Ēriku Valdmani: "…ar Albertu nācām no Rīgas mājās, kājām pāri Uzvaras laukumam. Laukumā stāvēja krievu tanki, tankisti spēlēja, dziedāja, dejoja. Latvieši grupiņās stāvēja un skatījās. Mums palika tik baigi. Rokās sadevušies, abi klusēdami gājām garām. Tovakar, sēdēdami uz verandas kāpnēm, gandrīz tikai klusējām."

1941.gada 15. jūnijā Alberts Ēriks Rīgas Centrālcietumā rakstīja draudzenei vēstuli: "Varbūt Tev savādi liksies, kad es rakstu pirmo vēstuli no cietuma… Tev liksies savādi, kad es tik pēkšņi pazudu, bet tur nekā nevar darīt, liktenis. Tas nekas liels nav, ja es esmu cietumā, no sākuma ir grūtāk, bet tad vairs nekas mani nevar pārsteigt." 1941. gada 5. decembrī Čkalovas apgabala tiesas krimināllietu tiesas kolēģija Albertam Ērikam Valdmanim piesprieda augstāko soda mēru - nošaušanu un mantas konfiskāciju. Nošaušanas vieta un laiks nav zināmi. Ērika Reinholde pēdējo drauga vēstuli glabāja 58 gadus. 1999. gada maijā viņa to uzdāvināja Okupācijas muzejam.

Ieva Zemīte

Mazkulturāli apstākļi pat mācītājam

1940. gadā padomju okupācijas vara nacionalizēja baznīcas īpašumus, ierobežoja reliģisko organizāciju darbību un represēja garīdzniekus. Represijas turpinājās arī pēc atkārtotās padomju okupācijas 1944.-1945. gadā, kad Latviju pameta aptuveni 150 mācītāju. Tolaik Latvijā palika aptuveni 100 garīdznieku, kuru darbība bija ierobežota un pret kuriem tika vērstas represijas.

Viens no mācītājiem, kurš tika pakļauts represijām, bija Latvijas luterāņu baznīcas mācītājs Kārlis Irbe. 1947. gada 29. martā PSRS Valsts drošības ministrijas Sevišķā apspriede notiesāja Irbi uz 10 gadiem ieslodzījumā. Viņš atradās nometnē Karagandā. Arī Irbes ģimeni pakļāva represijām, un viņa sieva Erna, dēli Jānis un Paulis 1949. gada 25. martā deportēti uz Amūras apgabala Blagoveščensku. Okupācijas muzeja krājumā glabājas astoņas Irbes vēstules, ko viņš sūtīja luterāņu mācītājam Robertam Feldmanim Rīgā un kas rakstītas laika posmā no 1955. gada 14. aprīļa līdz 1956. gada 21. februārim.

Vēstulēs Irbe apraksta sadzīves apstākļus, ilgas pēc mājām un centieniem atgriezties dzimtajā zemē, dzīves apstākļus nometinājumā vērtē kā apmierinošus, jo ir pieejama pārtika, tostarp arī zivis, kas gan esot bijušas pārsālītas. Par lielāko problēmu nometinājumā Irbe norāda darba un kultūras trūkumu. "Šeit palikt nav nekādas nozīmes ne man, ne arī manai ģimenei. Man te nav pietiekoši darba un arī ģimenes locekļiem jānīkst šejienes mazkulturālos apstākļos." 1956. gadā Irbem izdevās atgriezties Rīgā, bet nedaudz vēlāk arī viņa sieva un bērni atgriezās Latvijā. Līdz savai nāvei 1966. gadā Irbe kalpoja Rīgas Svētās Trīsvienības draudzē.

Īpaša kolekcija ir 13 vēstules, kas rakstītas uz bērza tāss un nosūtītas no nometinājuma un izsūtījuma vietām. Kopš 2009. gada uz tāsīm rakstītās vēstules iekļautas UNESCO reģistrā. Šīs unikālās vēstules palīdz labāk izprast Latvijas un bijušās Padomju Savienības vēstures traģiskās lappuses.

Bērza tāss bieži vien bija vienīgais pieejamais materiāls izsūtījuma vietās, īpaši Otrā pasaules kara gados, tādēļ cilvēki tās izmantoja papīra vietā, lai uzturētu saikni ar dzimteni un tuviniekiem. Vēstules laikā no 1941. līdz 1956. gadam saviem tuviniekiem sūtījuši represētie Latvijas iedzīvotāji. Šīs vēstules ir uzskatāmas par retumu, jo Latvijas muzejos saglabājušās tikai daži desmiti.

Okupācijas muzeja krājumā glabājas, piemēram, ieslodzītā Voldemāra Mežaka pašizgatavots apsveikums Vasaras svētkos no bērza tāss, ko viņš 1950. gadā sūtīja Inārai Aizpurei no nometnes Taišetā.

Lasāmgabali

Jūrmalas valstspilsētas pašvaldība svinīgā sarīkojumā Dzintaru koncertzālē pasniedza pašvaldības augstākos apbalvojumus. Ar Goda zīmi par sabiedriski aktīvu un radošu darbību un ieguldījumu Jūrmalas popularizēšanā apbalvota mūsu kolēģe, žurnāliste, publiciste un sabiedriskā darbiniece Elita Veidemane.