Pāris dienas pēc Jaunā Rīgas teātra uzveduma “Arkādija” pirmizrādes tās režisors un teātra mākslinieciskais vadītājs Alvis Hermanis sociālajos tīklos formulēja izrādes vēstījumu “par entropiju un fizikas likumiem: Kurš vēl neredz, ka Latvija nu ir pārliecinoši iegājusi Nāves spirālē?”
Jebkuras lugas uzvedums palielina varbūtību, ka to uzvedīs vēlreiz pasaulē vispār un jo īpaši tajos valodas un kultūras reģionos, valstīs un teātros, kuros šī luga jau uzvesta. Slinks, slikts vai patiešām nelaiķis bijis tas režisors Latvijā, kurš nav savā mūžā iestudējis “Hamletu" trīs reizes. Tikai niecīgs skaits no vispār sacerētajām lugām spēj daudzu gadu un gadsimtu gaitā pietuvoties šādām statusam, kādu “Hamlets” sasniedzis kopš pirmuzvedumiem ap 1601. gadu Anglijā un 1894. gada latviešu teātrī. Toma Stoparda (Tom Stoppard, 1937) lugai “Arkādija” (Arcadia, 1993) vēl ir vajadzīgs laiks līdz salīdzināmībai ar “Hamletu” pēc uzvedumu un izrāžu, interpretāciju un visās šajās norisēs iesaistīto personu skaita, bet potences tai ir.
Līdz pirmizrādei Latvijā “Arkādija” nonāca jau 1998./1999. gada teātru sezonas sākumā. 1998. gada 14. oktobra “Rīgas Balss” numurā Irbe Treile šo uzvedumu pieteica zem virsraksta “Obligātā literatūra Jaunajam Rīgas teātrim” (JRT) ar pamatojumu, ka luga jau iestudēta vairāk nekā 100 teātros visā pasaulē. Ja ne gluži pirmajā “Arkādijas” iestudētāju simtā pasaulē, tad tuvu tam Latvija, Rīga un JRT apmetās, pateicoties ne tikai izrādes režisoram Alvim Hermanim, bet arī tās tulkotājam latviešu valodā Normundam Naumanim (1962-2014). Nav šaubu, ka tagad šādu iestudējumu jau daudz vairāk, bet nav arī iespēju šo daudzumu izteikt skaitļos. Tomēr pēc 26 gadiem pienākas atgādināt sev un citiem par Latvijas teātra spējām strādāt ar visjaunākajiem un augstvērtīgākajiem pasaules dramaturģijas darbiem.
Par “Arkādijas” pirmo uzvedumu vēl arī tādas patīkamas atmiņas, ka lugas autors bija atbraucis uz Rīgu noskatīties šo izrādi, pēc kuras kāpis uz skatuves paklanīties kopā ar aktieriem un pēc tam pakavējies pie viņiem aizkulisēs.
Tomēr nevar taču teātris iztikt bez tenkām, greizsirdības un skandāliem. “Arkādijas” toreizējie panākumi un tagadējā kondīcija neliedz atkārtot (variēt, papildināt) aktrises un memuāristes Mudītes Šneideres (1934-2023) vārdus savulaik “Neatkarīgās” pielikuma “Literatūra un Māksla Latvijā” 2000. gada 30. novembra numurā, ka “piecstundu “Arkādija”” “ir atkal viena no augstprātībām... tērēt manu un citu vienīgo dzīvi, lēni un pamatīgi, bez elementāra ritma vai ritma maiņas, bez kulminācijas, kāpinājuma, sprieguma - eksponējot savas pašiem tik nozīmīgās personas un figūras.”
“Arkādijā” darbojas 12 aktieri 13 tēlos. No 1998. gada iestudējuma sastāva 2024. gadā uz skatuves divi. Guna Zariņa no 13-16 gadus vecas meitenes Tomasīnas (luga rāda notikumus vairāku gadu garumā) pārtapusi par viņas māti lēdiju Kroumu un Vilis Daudziņš - no dabaszinātnieka (biologa) Valentīna Kaverlija par literatūrzinātnieku Bernardu Naitingeilu. Četri vecā sastāva aktieri tagad spēlē jau citā pasaulē, vēl četriem citas lomas mūsu pašu teātros un dzīvē ārpus JRT. Naitingeilu toreiz spēlējušais A. Hermanis šoreiz uz skatuves kāpa tikai saņemt aplausus kā režisors. Par vienu no JRT zīmoliem kļuvušais Andris Keišs palaists prom no “Arkādijas”, bet toties iekārtots par īpašnieku krogam, kurā gaida skatītājus cita angļu humora gabala “Lai Dievs stāv tev klāt, tu, nabaga cietēj!” galvenajā lomā.
Nomainītas recenzijās par 1998. gada uzvedumu plaši un akcentēti aprakstītās Andra Freiberga (1938-2022) veidotās dekorācijas komplektā ar aktieru tērpiem. Jaunā uzveduma scenogrāfs Mārtiņš Vilkārsis un kostīmu māksliniece - Kristīne Jurjāne.
Par uzskaitīto pārgrozību kopējo rezultātu droši sakāms tas, ka jaunais uzvedums vecajam nezaudē. Piepildījies idilliskais variants ar visu veco trūkumu novēršanu, ja šo trūkumu sarakstu patapina no rakstnieka un sabiedriskā darbinieka Zigmunda Skujiņa (1926-2022), kurš pagājušā gadsimta 90. gados regulāri rakstīja “Neatkarīgajai”. 1998. gada 16. oktobrī pēc atzinuma, ka “lielās līnijās eksperiments izdevies", uzskaitīts tas, “kas traucēja”: 1) slikta dikcija, 2) “4 stundās un 40 minūtēs pagura gan skatītāji, gan aktieri ar A. Hermani profesora Naitingela lomā priekšgalā", 3) zālē auga karstums un visa tā rezultātā “teksta izgaršošana pārtapa atslābumā”. Tas par pirmizrādi “aizvakar" no 16. oktobra skatpunkta. Salīdzinot to pirmizrādi ar šo pirmizrādi 2024. gada 22. novembrī, neko no Z. Skujiņa vārdiem atkārtot nevar.
Joprojām ir aktuāli pievērst uzmanību tam, ko JRT uzsver savu izrāžu programmās, uz to 4. vāka drukājot pirmizrāžu kārtas numuru “JRT atjaunotajā ēkā". “Arkādijai” šajā sarakstā jau septītais numurs, bet “Arkādiju” izrādes garuma dēļ var likt par pirmo, kurai ēkas atjaunošana bija ārkārtīgi svarīga tāpēc, ka atjaunotāju kolektīvs ar Zaigu Gaili priekšgalā ierīkojuši tādu ventilācijas sistēmu, kas visas 4 stundās un 40 minūtēs notur temperatūru bez nekāda karstuma vai aukstuma (caurvēja u.tml.). Paldies par to celtniekiem, bet paldies arī aktieriem/režisoriem un visiem JRT darbiniekiem, kuri piedabūja valsti (politiķus, ierēdņus) iztērēt ēkas rekonstrukcijai vairāk nekā 30 miljonus eiro. Tajā skaitā aktieri runāja tā, ka vismaz līdz skatītāju 12. rindai katrs viņu vārds nonāca.
Ja ņemam tādu (traģi)komēdijai piederošu, ar sekundēm, minūtēm un decibeliem mērāmu pazīmi kā smiekli zālē, tad tie apliecināja, ka nekāda aktieru un skatītāju paguruma 4 stundās un 40 minūtēs nebija. Tieši izrādes pēdējā cēlienā smiekli skanēja vairāk nekā sākumā par spīti tam, ka Latvijas galvenais komiķis Jānis Skutelis bija tikai pirmā cēliena tēls. Tas nebūt nenozīmē, ka viņš un tādā pašā stilā arī Ivars Krasts un Jevgēnijs Isajevs šoreiz darbotos nepārliecinoši. Šajā gadījumā publika kļuva par žirafi no anekdotes par smiešanos krietnu laiku pēc tam, kad šī vai cita anekdote izstāstīta un atkārtota.
Ja 1998. gada pirmizrādē aktieri pagura, bet 2024. gada pirmizrādē nepagura, tad to var izskaidrot tīri tehniski ar izrādes zāles pārbūvi un četru vai pavisam klasisko piecu cēlienu izrāžu iziešanu no modes - pārtaisīšanu par divcēlieniem. Atgriešanās pie “Arkādijas” četriem cēlieniem prasīja aktieru adaptāciju, kas toreiz notika vēlākajās izrādēs un ir ņemta vērā tagad. Sarežģītāka domu gaita tāda, ka toreiz aktieriem papildu slodzi uzlika šaubas, vai izturēs publika. Citējot V. Daudziņu no izrādes programmas, “toreiz “Arkādija” bija pirmā supergarā izrāde, un mēs nezinājām, vai cilvēki būs ar mieru kaut ko tik ilgi skatīties. Un mēs konstatējām, ka jā - tas patīk un aizrauj.” Pagaidām nav pazīmju, ka kaut kas būtu mainījies tieši šajā ziņā, lai gan kopumā jāpievienojas G. Zariņai, “ka mēs vienkārši paši esam kardināli mainījušies”.
Kā Nikolaja Gogoļa lugā “Revidents” (1836) teikts, cilvēki teātrī smejas paši par sevi (Чему смеетесь? Над собою смеетесь!). “Arkādijas” tēli dara tieši to pašu, ko šo rindu autors darīja septiņus gadus, rakstot grāmatu “Zēlustes ēku un cilvēku likteņi” (R., 2013) par 250 gadu periodu no 1763. gada, kad Rīgas rāte pirmo reizi iegrāmatoja īpašumu tajā vietā, kur tagad atrodas Zēluste, līdz šī īpašuma lielajai jubilejai. Lugas darbība notiek līdzīgā namā kā tagad Zēlustē, bet, protams, “Derbišīras grāfistē”. Lugas uzbūvēta pamīšus ainās, kurās mūsdienu cilvēki mēģina no dažiem 19. gadsimta sākuma rakstu galiem tikt skaidrībā, kas tieši turpat noticis 1809. gada 10. aprīlī, bet citās ainās šīs pašas ēkas 1809. gada iemītnieki izdzīvo viņu pēctečus interesējušos notikumus, kas tik pikanti, strauji un noslēpumaini, ka viņiem vajadzīgi vēl vairāki gadi, lai tiktu par notikušo skaidrībā. Diemžēl viņu iegūtā skaidrība jau sen kapos kopā ar viņiem.
T. Stopards ir spējis 1993. gadā uzdot visus tos jautājumus, kādus 15-20 gadus vēlāk nācās noskaidrot Zēlustē. Mainās uzvārdi, vietvārdi un gadaskaitļi, bet jautājumu būtības atbilstība pilnīga: 1) Vai Derbišīras muižā ir viesojies aristokrāts un literāts Džordžs Bairons (1788-1824), bet Zēlustē - teologs un publicists Johans Gotfrīds fon Herders (1744-1803)? 2) Vai dzejnieks Čeiters un biologs Čeiters bija viena un tā pati persona tāpat kā tagadējās Zēlustes pirmais īpašnieks Johans Heinrihs Voivods neatkarīgi no viņa uzvārda dažādās rakstības? 3) Kā 20./21. gadsimtā tikt skaidrībā, ka “Arkādijas” 1809. gada tēls Septimuss Hodžs publicējies laikrakstā, kura redaktors bija viņa brālis, ja varēja būt arī tā, kā reāli Zēlustē, kur pārmaiņus saimniekoja brāļi Matiass Holsts un Eižens Nikolaji?
Visiem, kuri darījuši kaut ko kaut attāli līdzīgu, jāsteidzas uz “Arkādiju”, lai pārliecinātos par šejienes pētījumu atbilstību T. Stoparda atspoguļotajam attīstītās pasaules līmenim. Galvenais tomēr ir atpazīt sevi par tik gudru, aizrautīgu un elegantu kā Kristīnes Krūzes tēlotā Hanna Džārvisa, V. Daudziņa Bernards un tālāk vēsu prātu saglabāt spējīgais dabas zinātņu un matemātikas metožu pārzinātājs, Ritvara Logina Valentīns, kuram uzkrīt šķīrējtiesneša pienākumi strīdā par vēstures interpretācijām.
Pagātnes izpētē katrā vārda galā iznāk žēloties par saglabājušos liecību trūkumu. Tas izrādās aktuāli pat Anglijā, kurai, atšķirībā no Latvijas, nav šurpu-turpu pāri vēlušās divu pasaules karu frontes un kurā pilsoņu karu hronika beidzas ja ne gluži ar Sarkanās un Baltās rozes karu (1455-1487), tad ar “apaļgalvju” un “kavalieru” karu no 1641. līdz 1651. gadam. Tomēr cilvēki nespēj dzīvot tagadnē, neatbrīvojoties no pagātnes liecību lielākās daļas. Kādā reizē viņi “sakūra lielu ugunskuru”, kas arī viss, ko pēc tam par viņai vajadzīgajiem materiāliem varēja noskaidrot Hanna. Citā reizē no Bernarda izfantazētas Bairona vēstules Toma Harjo Septimusam patiesi izrādās tikai vārdi “šo vēstuli sadedzini”, pat ja šo vārdu nemaz nebija. Pagātnes ainas rāda, ka Septimuss Bairona vēstuli sadzina bez atvēršanas un izlasīšanas. Tās deguma smaka sasniedza 12. rindu kā viens no iedarbīgākajiem izrādes jēgas materiālajiem nesējiem. JRT jāpārbauda un jāparūpējas, lai šī smaka aizietu arī līdz pēdējai rindai zālē un balkonos.
Lugas tēliem un izrādes aktieriem izdodas savērpt tādu traģikomisku klupienu un kūleņu virpuli, caur kuru viņi nonāk līdz pagātnes notikumu pareizajai izpratnei, taču tikai tāpēc, lai skaudrāk apliecinātu neiespējamību atgriezties pagātnē vai atgriezt pagātni: “Tu rīsu pudiņā liec karoti ievārījuma un samaisi. Sanāk tādas rozā spirāles kā meteora pēdas astronomijas atlantā. Bet ja maisītu pretējā virzienā, tad taču atpakaļ par baltu pudiņu un tīru ievārījumu tās spirāles nekļūtu,” prāto trīspadsmitgadīgā Evelīnas Priedes Tomasīna. "Tava tēja dziest pati no sevis, bet pati uzvārīties tā nevar gan! Vai tas nav jocīgi?,” to pašu turpina 20./21. gadsimta zinātnieks Valentīns. “Saule un zvaigznes arī atdzisīs. Ne tik ātri kā tēja, bet beigu beigās viss uz pasaules nonāks līdz istabas temperatūrai.”
Sešpadsmitgadīgajai Tomasīnai lugas autors ļāvis pietuvoties termodinamikas izpratnei tik tuvu, cik īstenībā tuvu tai lugā datēto notikumu laikā bija tikuši Parīzes Zinātņu akadēmijas dalībnieki. Ar šādu izpratni viņa pasaka izrādes programmā parādītās tvaika mašīnas entuziastam Ričardam Nouksam (Dāvidam Pētersonam), ka to “uzlabojiet, cik vien gribat, bet jūs vienalga no tās neizdabūsiet to, ko tajā iegrūdīsiet. Lielākā atdeve - vienpadsmit pensu no ieguldītiem divpadsmit.” Mūsu dienās šie paši vārdi ir adresējami Grētas Tūnbergas masku uzlikušajiem “zaļā kursa” darboņiem, kuri izliekas nesaprotam vai patiešām nesaprot, ka no viņu vēja un saules parkiem iespējams iegūt mazāk enerģijas, nekā tā tiek izlietota visas šīs mašinērijas ierīkošanai, uzturēšanai un utilizācijai, ja vien energobilanci sastāda godīgi un visaptveroši.
Enerģijas neizbēgamā zuduma galējā jeb bēdīgākā konsekvence no cilvēku viedokļa tiek izteikta ar Valentīna vārdiem “Kaverliju kopa. Dzimtas noriets,” kura personificēšana uzkrauta viņa jaunākajam brālim Gasam Jāzepa Hermaņa izpildījumā. Tas profesionālajā teātrī ļoti rets gadījums, ka piecpadsmitgadīgu zēnu tēlo piecpadsmitgadīgs zēns. Parasti ir tā, kā bija 1998. gadā, kad Andis Strods šo lomu sāka spēlēt 29 gadu vecumā.
Tīri aritmētiska apstākļa dēļ nevar teikt, ka J. Hermanis tēlo pats sevi, jo tēlo divus zēnus - tagadnes ainās Gasu un pagātnes ainās Gasa vecvecvecvectēvu Ogastesu piecpadsmit gadu vecumā. Atšķirības darbību līmenī starp viņiem tādas, ka Ogastess medī zaķus un apjautājas Septimusam par lietām, “par ko neērti pat draugam vaicāt", bet Gass spēlē klavieres un izpalīdz Hannai ar viņai vajadzīgā papīra izvilkšanu no veco papīru pārpalikumu kaudzes. Šo darbību piepildījums neuzbāzīgi, bet pārliecinoši vēsta “par entropijun un fizikas likumiem", par kuriem Alvis Hermanis pāris dienas pēc “Arkādijas” pirmizrādes rakstīja sociālajos tīklos.
