Literatūras pamatplūsmā mūsdienās grūti izcelties, jo gandrīz ikvienā apakšžanrā šobrīd latviski katru mēnesi iznāk vairākas grāmatas, nereti līdzīgas cita citai. Uz šāda fona vajag īpašu apstākļu kombināciju, lai grāmata izceltos.
Bija Krievijā pret Putinu noskaņoti cilvēki vēl pirms Krimas aneksijas — tātad laikā, kad ar to nevarēja iegūt vēl nekādus bonuspunktus neviena acīs, tikai nepatikšanas un kratīšanas. Viens no tādiem ir Dmitrijs Savvins, kurš pārcēlās uz Latviju pirms padsmit gadiem, tagad jau ir naturalizējies un skaidrā latviešu valodā soctīklos mēdz aprādīt dažādiem prokremliskiem elementiem, cik nepieciešams ir zināt tās valsts valodu, kurā tu dzīvo. Viņa otrā latviski izdotā grāmata “P.U.T.I.N: Zilzaļā impērija — romāns par VDK projektu” ir darbs, ko var uzrakstīt tikai autors, kurš tagad pieder latviešu literatūrai, bet vienlaikus raksta ar Krievijā iepriekš gūtu pieredzi.
Stāsts te sākas Ļeņingradas čekas gaiteņos un Vidusāzijas slepenajos poligonos, lai turpinātos bandītiskajos deviņdesmitajos, Jeļcina varas nodošanas laikā un tā līdz mūsdienām — latviešu lasītājam ir interesanti izsekot līdzi visiem notikumiem, jo tie diemžēl bieži vien attiekušies arī uz mums, taču tos pārzināt un uzrakstīt var tikai Krievijā dzimušais. Savā ziņā stāsts mākslinieciski pārspīlētā veidā izgaismo krievu “kolektīvā Putina” primitīvumu (ar šo metaforu te domājot to ne mazo krievu tautas daļu, kas putinismam seko no laba prāta, jo viņiem šis imperiālisma sajaukums ar propagandu ir tuvs pēc būtības).
Autors atzīst, ka viņa stils ir “azimovisks” tādā nozīmē, ka lielākā daļa no grāmatas patiesībā sastāv no dialogiem — un vienalga sajūta ir daudz spraigāka nekā dažā bandītu sižetā, kur visi to vien dara kā dauza viens otru. Redzamas tikai dažas acīmredzamas kļūdas, kuras attiecas uz laiku, kad autors vēl dzīvoja savā dzimtajā Sibīrijā — piemēram, kādā no dialogiem “Putins” piemin, ka organizējot kontrabandu caur Rīgu un Ventspili, kaut gan faktiski, kā tas detalizēti savulaik ticis aprakstīts medijos, deviņdesmitajos kontrabanda patiesībā gāja caur Liepājas ostu, kuru ilgāk par citām kontrolēja krievu Baltijas flote un kur tāpēc kārtību ieviesa tikai pēc 1996. gada.
Ir literāri žanri, kas izaug no viena celma, bet pēc tam aizvijušies nesavienojami pretējos virzienos. Fantāzijas autori raksta pilnīgus izdomājumus par pūķiem, burvjiem, elfiem un citiem nopietni neņemamiem sižetu elementiem, kamēr “cietās” zinātniskās fantastikas centrā ir cilvēks un nākotne — kā mainīsies cilvēki pašu izgudroto tehnoloģiju ietekmē un kā pārvērtīsies sabiedrība kopumā. Turklāt ir autori un izdevēji, kas vienlaikus spēj strādāt gan vienā, gan otrā žanrā, kaut arī tie pēc būtības ir pretēji.
Rodžers Zelaznijs, būdams viens no tiem autoriem, kas vienlīdz spējīgi ņēmās abos žanros, latviski parādās ar “Amberas hroniku” pirmajām divām daļām vienā iesējumā, un autors izrādās pietiekami nozīmīgs, lai tulkojumu vismaz simboliski pabalstītu Kultūrkapitāla fonds. Sižets rāda disfunkcionālu ģimeni ar padsmit brāļiem un māsām (Ēriks, Korvins, Benedikts, Flora, Fiona utt.), kas savā starpā uzvedas tik ļauni, ka mūsdienās nopelnītu bāriņtiesas uzmanību un kādu vizīti pie bērnu psihoterapeita Nila Konstantinova. Šeit problēma tāda, ka attēlotie ir mītiskās Amberas karaļvalsts prinči un princeses, kas tēva prombūtnes laikā cenšas iesēsties tronī ar pēc iespējas apšaubāmākiem paņēmieniem.
Tā kā Zelaznijs rakstījis Aukstā kara laikos, tulkotājs Uldis Šēns izstrādājis interesantu gājienu, tulkodams nedaudz novecojušā valodā, kas vietām atbilst pagājušā gadsimta piecdesmito gadu latviešu valodai. Savukārt, ja vairāk interesē skats uz priekšu, tad var izmēģināt tā paša tulkotāja nupat latviskotos Džona Skalzi romānus “Sirmgalvju karš”, “Spoku brigādes” un “Pēdējā kolonija”, kas pārstāv latviski reti lasāmo apakšžanru — militāro zinātnisko fantastiku un rāda tādu nākotni, kurā dienēt ņems tikai cilvēkus pēc 75 gadu vecuma, jo pieredze, prasmes un zināšanas armijā būs daudz vērtīgākas nekā jaunība un enerģija.
Ja fantazēšanas lauciņā mūsu pašu latviešu jaunajiem autoriem pēdējā desmitgadē iznākuši vairāki iesācēju līmeņa darbi, kas iespaidu nav atstājuši, tad “īstajā” zinātniskajā fantastikā lasāmi tikai daži Ievas Melgalves, Ilzes Eņģeles darbi, kā arī Džeinas Šteinbergas romāns “Lasītāja”.
Valts Kalniņš, cik var spriest pēc interneta resursiem, rakstu valodu pirms laba laika ne tikai apguvis, bet arī aktīvi to lieto ikdienā un darba dzīvē. Tālab dienasgaismu ieraudzījis jauns, apjomā solīds darbs “Arnolda bailes un mīlestība”.
Līdz šim Valts Kalniņš bija (un ir) galvenokārt darbojies kā politoloģijas nozares pētnieks, kura pēdējo gadu darbība vērsta interešu pārstāvības virzienā — tā latviski pieklājīgi ir nosaukts visnotaļ necaurspīdīgais process, kuru publiski dēvējam par “lobēšanu”. Līdz ar to viņa vārdu kā līdzautoram varam atrast, piemēram, 2019. gada ziņojumam “Lobēšanas normatīvais regulējums un problemātika Latvijā un Eiropā”, vairākām publikācijām svešvalodās, bet kā pilnvērtīgs autors viņš bijis brošūrai “Parlamentārā lobēšana starp pilsoņa tiesībām un korupciju: ieskats lobēšanas praksē Latvijā un ieteikumi lobēšanas regulēšanai Saeimā — atbilstīgi situācijai 2004. gada jūlijā” vai 2008. gada “Tiesnešu ētika, kvalifikācija un atbildība Latvijā: kā neapstāties pie sasniegtā?”.
Tagad autors sarakstījis romānu “Arnolda bailes un mīlestība”.
Tradicionāls lasītājs nevilcināsies pajautāt, kādam žanram tas pieskaitāms, lai vieglāk būtu piemērot uztveri, vēl pirms iedziļināties saturā. Kaut kas starp fantastiku un trilleri, gribētos teikt, lai gan te svarīgāka ne piederība žanram, bet — cik dziļi grāmata ievelk, ko sakustina, vai trāpīts īstajā vietā un laikā.
“Katram savs karš” — autors ik pa laikam atgādina, vezdams savu varoni arvien dziļāk pārliecinoši uzburtajā propagandas, nolemtības un paradoksu cauraustajā pasaulē, kurā daudz kas ir pazīstams un saprotams mūsdienu Latvijas pilsētniekam, taču, līdzīgi kā Daniila Harmsa stāstos, ik uz soļa uzglūn kāds absurds, neloģiskums, veikli iepīta nepareizība.
Trilleriskās kvalitātes manāmas neatlaidīgā baiļu un nolemtības sabiezējumā, kas galveno varoni nesteidzīgi, bet neatgriezeniski ved pretī kādas citas personas vai spēka — ne savam paša — noteiktam galamērķim. Reizi pa reizei kāds no Arnolda paziņām vai draugiem, tā it kā starp citu, aiziet bojā, liekot nāvi uztvert kā ļoti pašsaprotamu (kas, labi padomājot, tā arī ir).
Arnolds rādīts kā jauns cilvēks, diezgan savrups, uz robežas ar vientuļu. Par laimi, nav notikusi padziļināta viņa personības vēstures un pat aizvēstures pētniecība, pacietīgi šķetinot samudžināto/trūdošo/slābano sakņu sistēmu, ar ko tik labprāt nodarbojas daudzi latviski rakstošie autori. Tik vien zināms, ka Arnolds studē, paralēli pelnot naudu iztikšanai, meklējot sevī spēku pastāvēt, jo uz viņu jau attiecas “lielo cilvēku dzīve ar paplašinātām skumju dzīslām”, tāpēc ka jādzīvo pastāvīgā baiļu — trauksmes — nedrošības režīmā.
Jāatgriežas pie bailēm, jo tās ir pietiekami būtisks motīvs, lai parādītos romāna virsrakstā. Lasītāju, kurš audzis un pastrādājis totalitārā iekārtā, pārsteidz baiļu daudzums un to izraisītās transformācijas jaunajā cilvēkā. It kā viņam pamazām izdotos vismaz daļēji atsvabināties… Sižetiskais naratīvs prasa gan ārēju, gan iekšēju virzību, tomēr šis teksts atgādina, cik laimīgi bezrūpīgi pārsvarā mēdz būt jauni cilvēki, īpaši studenti. Tikai, saskaroties ar zīmīgiem, jauši vai nejauši sastaptiem cilvēkiem, bailes pieaug. Nevietā stāstītas anekdotes, Maija svētku parādes neapmeklēšana, “trīnīša” neziedošana Miera fondam — tas draudēja ar izmešanu no augstskolas, paraušanu armijā un profesionālās karjeras norakšanu. Bailes sakrājās pamazām, kā pilieni lāstekas galā, ietekmējot indivīda izturēšanos, lai neizprovocētu vēl kaut ko.
