2024. gada Ziemassvētkos Latvijā aktuālāks kā jebkad ir jautājums, kāpēc cilvēkiem vajadzīga viena jaundzimušā lelle Ziemassvētku rituālos baznīcā un šīs lelles kloni lielveikalos un TV ekrānos.
Kristus piedzimšanas apliecinājumi ar jaundzimuša bērna tēla stilizācijām kristīgās baznīcas rituālu un gada laikā uzkrājušos preču izpārdošanas kampaņu vajadzībām saduras ar faktu, ka nekādu jaundzimušo Latvijā vairs nav. Tas nav jāsaprot burtiski, taču jaundzimušo skaits tik niecīgs, ka tā nosaukšana lieku reizi atgādina par Latvijas iedzīvotāju tagadējā kopuma un šobrīd dzīvojošo dzimtu izzušanu pāris paaudžu nomaiņas laikā, kas nevilksies ilgāk par 40-50 gadiem. Centrālās statistikas pārvalde pirms dažam dienām paziņoja par 994 jaundzimušajiem oktobrī. Protams, no paaudžu nomaiņas viedokļa maza starpība, vai piedzima 994 bērni zem, vai 1 004 bērni virs psiholoģiski iedarbīgās viena tūkstoša robežlīnijas, virs kuras dzimstība Latvijā knapi, knapi turējās vairākus iepriekšējos gadus. Tomēr šīs robežlīnijas caursišana dod iemeslu daudziem cilvēkiem pārdomāt par savām vecumdienas bez viņiem palīdzēt spējīgiem bērniem un bez pensijām. Valsts no savas puses atbalsta šādas pārdomas, nosakot tām laiku Ziemassvētku brīvdienu veidā un kristīgā baznīca piepilda šo laiku ar stāstu par Kristus dzimšanu.
Dzimšanas dienu svinēšana ir senāka un plašāka nekā nesvinēšana, kas kādu laiku kalpoja par kristiešu garīgās disciplinētība pazīmi. Proti, viņu galvenie svētki bija Lieldienas ar Kristus nāvi un tomēr izkļūšanu no kapa. Pirmie kristieši turējās pie uzskata, ka cilvēka dzimšana ir sākums, pirmkārt, ciešanām, un, otrkārt, neziņai līdz pat cilvēka nāvei. Tikai pēc nāves kļūst skaidrs, kura cilvēka piedzimšana pelnījusi gaviles, kura - lāstus un kura - aizmiršanu.
Ziemassvētku izbīdīšana kristietības rituālu priekšplānā parāda Dievu jaundzimušā rakursā, kādā tas ne ar ko neatšķiras no jebkura cita jaundzimušā. Tas ir kārtējais jautājums par olu un vistu, kādā veidā cilvēki nonāca līdz apņēmībai likt sevi Dieva vietā vispirms kā jaundzimušo baznīcā un tālāk pamazām, palēnām divu tūkstošu gadu laikā arī visur citur.
Kristietību var uzrādīt kā galveno kārdinātāju, kad viens baznīcas grupējums vervējis cilvēkus citu grupējumu nožmiegšanai, dodot šiem cilvēkiem tādas garantijas nonākšanai Paradīzē, it kā to saņēmējiem ar Dievu vairs nebūtu jārēķinās. Tikpat veikli iespējams sakrāmēt kaudzi ar liecībām, kāpēc baznīca vislabāk sapratusi, ka cilvēku lepnība labu galu neņems. Jā, ir baznīca cilvēku prasībām piekāpusies, bet tikai tāpēc, lai glābtu, kas glābjams. Piemēram, lai vismaz Ziemassvētkos ievilinātu cilvēkus dievnamos.
Kristiešu izlobīšanās no ebrejiem ir iemesls, kāpēc kristiešu Svētajos rakstos ietilpināti ebreju piedzīvojumi ilgi pirms Kristu dzimšanas. Ebreju tautai nozīmīgs bijis gadījums Ēģiptē, kad “bija faraona dzimšanas diena, un tas rīkoja dzīres visiem saviem kalpiem un paaugstināja gan dzērienu devēju, gan maizes cepēju savu kalpu vidū” tādā veidā, kādu iepriekš bija paredzējis Jāzeps (1. Moz., 40;20 un tālāk), tādējādi apliecinot, ka Dievs viņu izraudzījis būt par tautas vadoni.
Arī pirmskristīgajiem ebrejiem dzimšanas dienas svinēšana bija parasta lieta, kas Jaunajā derībā atzīmēta kā “izdevīga diena” ļoti nelāgam gadījumam. Reiz ebreju valdnieks “Hērods savā dzimšanas dienā saviem lielkungiem un virsniekiem, un augstākajiem vīriem Galilejā rīkoja dzīres” ar tādām izdarībām, kas noveda līdz galvas nogriešanai Jānim Kristītājam (Marks, 6;21 un tālāk).
Vēsturiskās saknes izskaidro Kristus dzimšanas dienas svinēšanas ieviešanu tad, kad Kristu par savu Kungu sāka saukt ne tikai jebkurš kristietis, bet tie, kuri paši bija kungi Kristus vārdā. Tādējādi kristietība tika pārkārtota atbilstoši gan kristietībā jau ieplūdušo, gan ārpus tās vēl palikušo pagānu izpratnei par normālu lietu kārtību. Tas notika četrus gadus simtus tikai pēc Kristus, kad kristietība kļuva par oficiālo reliģiju, saplūstot ar pagānismu un devalvējot savu saturu. Tā, lūk, radusies šo svētku sasaiste ar ziemas saulgriežiem.
Lai kungi savu kundzību noturētu, tiem jāņem vērā savu kalpu vai pavalstnieku vajadzības un prasības, spējas un paradumi. Tajā skaitā prasība saņemt solījumus, ka kāds kaut ko izdarīs šo cilvēku vietā. Daudzus gadsimtus Kristus darbs bija nomirt pie krusta par citu grēkiem, bet tagad kristieši atvieglojuši dzīvi ne tikai sev, bet arī savam simbolam.
Ažiotāža ap Ziemassvētkiem neizsvītro Lieldienas no kristiešu kalendāra, bet tomēr slāpē pārdzīvojumus, kad Kristum jāmokās pie krusta, bet kristiešiem - uz viņu skatoties, t.i., apzinoties savus grēkus. Labāk lai viņš paguļ kā lelle silītē un debesu mierā, bet viņi reizi gadā tieši tad atnāks, paskatīsies un aizkustinājuma asariņu atrādīs sev un citiem, tai skaitā Dievam, kas viņus par to kaut kad laipni sagaidīs debesu valstībā. Mācītājiem nākas kļūt par šāda laipna un atsaucīga, visu saprotoša un piedodoša Dieva iemiesojumiem zemes virsū.
Jo īpaši Dieva laipnība jāparāda Ziemassvētkos, lai arī reizi gadā tajos ienākušie cilvēki piepildītu dievnamos izvietotās ziedojumu lādītes. Un kas gan varētu būt vēl drošāka garantija, ka ar Dieva bardzību cilvēkiem saskarties nenāksies, kā Dieva parādīšanās jaundzimušā tēlā. Tas glaimo cilvēkiem, ka Dievs tādā gadījumā neatšķiras no jebkura cita jaundzimušā un pie tam ļauj palūkoties uz sevi jebkuram tā, kā to drīkstētu tikai viņa vecāki. Nevis cilvēki atkarīgi no Dieva, bet Dievs - no cilvēkiem.
Atsevišķi jāizceļ tas, ka baznīcas kalpotāji tiek tiešām ļoti atkarīgi no atsevišķiem Ziemassvētku dievkalpojumu apmeklētājiem. Protams, no valsts varas un naudas lāžu saimniekiem. Paldies, ka valdība 18. decembrī piešķīra 3 miljonus eiro no neparedzētiem gadījumiem saglabātās naudas šā gada atlikuma Rīgas Doma baznīcas un klostera ansambļa glābšanai, jo šīs ēkas patiešām nolaistas līdz pirmsabrukšanas stāvoklim.
Kristietībai vietu pasaulē izkaroja skarbi ļaudis, kuri turējās pie uzskata, ka cilvēka dzimšana ir sākums ciešanām un neziņai, kura cilvēka dzimšana būtu jāapsveic, bet kura - jānolād. Svinēšanas vērta tādā gadījumā ir nāve, kas cilvēkus atbrīvo no ciešanām un dod galīgo slēdzienu par viņu dzīvi. Tikai nāve parāda, kurš tiešām pelnījis tikt pieminēts ar labu vārdu. Kurš tādus vārdus nopelnījis, tas no miroņiem augšāmcēlies. Šāda sabiedrību ļoti labi organizējoša domu gaita nebija kristiešu jaunatklājums un monopols, taču ļoti akcentēta pirmo kristiešu kopienās tā tika. Tai varētu piešķirt izšķirošo lomu, kāpēc šīs kopienas izturēja vajāšanas, pēc tam sāka vajāt citus un padarīja valstis ar kristietību kā valdošo reliģiju par spējīgām sadalīt pasauli jeb kundzību par pasauli.
Cik nu kristietība to vispār vairs spēj, tā disciplinē savu globālo draudzi un arī tās ietekmē pastarpināti esošos cilvēkus ar Lieldienu rituālu kopumu. Būtu pārspīlējums apgalvot, ka kristiešu ikgadējie pārdzīvojumi par viņu Dieva nāvi par citu, t.i., par viņu grēkiem piespiestu viņus vairs nekad mūžā negrēkot, bet salīdzinājumā ar pagāniem viņi tiešām grēkojuši mazāk, ja jau spēja pārņemt no pagāniem valsts varu.
Tāpat kā vienmēr šādos gadījumos, arī kristiešiem ir nācies apmaksāt savu varu ar atkāpšanos no principiem, kas bija devuši viņiem spēku tikt pie varas. Viens no šādas atkāpšanās piemēriem ir dzimšanas dienas svinību ievazāšana kristietībā. Rezultātā principi palikuši bez varas, vara - bez principiem un dzimšanas diena - bez dzimušajiem nebūt ne tikai Latvijā. Paldies ar saulgriežiem un gadu miju saāķētajiem Ziemassvētkiem par pamudinājumu visus šos zaudējumus pārdomāt un apņemties nākamajā gadā vismaz kaut ko paveikt labāk, gudrāk, jēdzīgāk, nekā nu jau gandrīz aizritējušajā 2024. gadā.
