Sociālās garantijas pedagogiem, valsts un pašvaldību atbalsts visos līmeņos ir vienīgais veids, kā atjaunot mūsu izglītības sistēmu.
2020. gada martā sākās jauna atskaite skolu darbam visā pasaulē. Es ļoti labi atceros tā gada maiju-jūniju un to, kā mēs, visi izglītības darbinieki, uztraucāmies par attālinātajām mācībām, par to, kā sakārtot sistēmu, bet patiesībā - par to, kā to radīt. 2020./2021. mācību gadā mēs pārspējām visus mājsēdes rekordus pasaulē. Neviena valsts nav tik ilgu laiku atņēmusi bērniem skolu un iespēju satikties ar vienaudžiem. Ierastais dzīves ritms nogrimis nebūtībā. Jauno, 2021./2022. mācību gadu visi gaidījām ar cerību uz vismaz kaut kādu izglītības procesa atjaunošanu.
Velti... Jauni izaicinājumi, jauna nepedagoģiskā noslodze, jauni “lokdauni” un jauns attālinātais darbs. Pēc tam haoss ar testēšanu un kontaktpersonām. Nepārdomāti un haotiski valdības lēmumi - un Latvijā pedagogu trūkuma jautājums ir kļuvis vēl aktuālāks. Tikmēr, it kā dzīvojot kādā citā, paralēlā pasaulē, Izglītības ministrija turpināja un turpina spītīgi palikt pie sava un virza savas reformas. Izglītības satura reforma rada daudz jautājumu skolotājiem un speciālistiem, nesagatavotāku platformu mūsu sfēra vēl nav redzējusi. Nepietiek ar to, ka nav skolotāju, bet nav arī mācību līdzekļu, ar ko strādāt. Visas skaistās frāzes, rūpīgi pārtulkotas no angļu vai somu valodas, izšķīst, saskaroties ar situācijas realitāti mūsu skolās un bērnudārzos. Pats skumjākais ir tas, ka skaistie vārdi un tulkotās modernās frāzes par kompetencēs balstītu pieeju ir vecā labā prasmju un iemaņu attīstība. Bet ir pat bail iedomāties tās kosmiskās summas no eirofondiem, kas ir iztērētas šim projektam. Acīmredzot galvenais ir nevis celt izglītības kvalitāti, nevis rūpēties par jauniem kadriem, kas nāks strādāt skolās un bērnudārzos, bet gan apgūt Eiropas fondu līdzekļus.
Jau 30 gadu mūsu profesija ir palikta zem valdošo sitiena, ar mums veica eksperimentus, mūs samazināja, mācīja, pārkvalificēja, pazemoja. Tikai slinkais neizteica savu vērtējumu par skolotāju darbu. Šausmīgi negodīgi un sāpīgi. Rezultātā izglītības sistēma ir praktiski sagrauta, katastrofāli trūkst skolotāju, un šo problēmu nevar atrisināt viena vai divu gadu laikā. Šeit ir nepieciešama kompleksa pieeja. Globālās pandēmijas un tās seku, ekonomiskās krīzes un jauno ģeopolitisko apstākļu kontekstā, manuprāt, vienīgais pareizais risinājums ir pagarināt pārejas periodu visām reformām, ļaut skolotājiem atvilkt elpu un atgūties. Šeit ir runa par tiem, kuri vēl ir palikuši un, nebaidos no šī vārda, varonīgi iznesuši uz saviem pleciem visus pēdējo divu gadu pārbaudījumus.
Te ir vietā paskatīties un izvērtēt mūsu tuvāko kaimiņu un draugu - igauņu - pieredzi. Pārdomāta pieeja izglītības sistēmai, pārdomātas reformas dod rezultātus. Igaunija ieņem līdera pozīcijas izglītības sistēmā ne tikai Baltijā, bet visā Eiropā.
Trešais un pats galvenais, protams, ir izmaiņas jauno pedagogu sagatavošanā, tas ir pašvaldību un valdības kopīgs darbs. Pedagogu sagatavošanai un izglītošanai ir jākļūst par Latvijas prioritāti un jābūt pilnībā valsts apmaksātai. Pašreizējos apstākļos uzskatu par zaimojošu turpināt skolotāju izglītības maksas programmas. Sociālās garantijas pedagogiem, valsts un pašvaldību atbalsts visos līmeņos ir vienīgais veids, kā atjaunot mūsu izglītības sistēmu. Starp citu, šeit var un vajag runāt ne tikai par skolotājiem, bet arī par ārstiem. Šīs divas jomas ir veselīgas un izglītotas sabiedrības garants.
***
Publikāciju apmaksā “Saskaņa” Sociāldemokrātiskā partija
