Meklējiet sievieti! Vai jauna favorīte uz NATO ģenerālsekretāra amatu?

Rolands Pētersons Pielikumi16:09 (pirms 2 stundām) kam: es Izdevums “Politico.eu” uzskata, ka par nākamo NATO ģenerālsekretāri varētu kļūt Dānijas premjerministre Mete Frederiksena © Reuters/Scanpix

Šoruden beigsies jau vairākkārt pagarinātais NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga pilnvaru termiņš šajā amatā, un norvēģu valstsvīrs licis saprast, ka tajā palikt neplāno. Taču mazliet vairāk nekā mēnesi pirms alianses samita Viļņā, kurā būtu jāpanāk vienošanās par viņa pēcteci, joprojām izskan tikai ne īpaši pārliecinoši minējumi un baumas, turklāt politiķi, vēloties palikt anonīmi, medijiem minējuši ne vienu vien iespējamo kandidātu.

Nule kā eļļu minējumu ugunij pielējis izdevums “Politico.eu”, pavēstot, ka jūnija sākumā ieplānotā Dānijas premjerministres Metes Frederiksenas vizīte Vašingtonā varētu būt iecerēta kā “atrādīšanās” vienam no galvenajiem lēmumu pieņēmējiem. Lai gan par augstā amata kandidātu jāvienojas visām NATO dalībvalstīm (un pašlaik tāda ir 31), nerakstīti likumi un tradīcijas paredz, ka sākotnēji to vai citu kandidātu par labu atzīst alianses militārajā un politiskajā ziņā ietekmīgākā valsts - ASV.

Baltā nama paziņojumā par šādu vizītes aspektu, protams, nekas nav sacīts, jo tā vienkārši nav pieņemts. Taču zīmīgi, ka starp Frederiksenas viesošanās oficiālajiem mērķiem uzsvērti gan “transatlantiskās drošības jautājumi”, gan “stingrais un nelokāmais atbalsts Ukrainai”, kurai nākas cīnīties pret Krievijas agresiju. Abas šīs tēmas vistiešākajā veidā attiecas uz nākamā NATO ģenerālsekretāra pienākumiem.

“Politico.eu” norāda, ka 45 gadus vecā Frederiksena, kura Dānijas premjerministres pienākumus pilda kopš 2019. gada jūnija, lieliski atbilst visiem kritērijiem, kurus, gan vēloties saglabāt anonimitāti, pieminējuši augsta ranga politiķi un ierēdņi. Pirmkārt, NATO kuluāros valdot pārliecība, ka ir pienācis brīdis, lai par organizācijas augstāko amatpersonu kļūtu tieši sieviete. Otrkārt, nepieciešams, lai viņai būtu pieredze valsts vai valdības vadītājas amatā. Treškārt, kandidātei vajadzētu pārstāvēt kādu no Eiropas Savienības valstīm. Un ceturtkārt - viņai jābūt stingrai Ukrainas atbalstītājai, taču vienlaikus stingri jārūpējas par to, lai NATO šajā atbalstā neaiziet par tālu un nenonāk tiešā militārā konfrontācijā ar Krieviju.

“Politico.eu” aptaujātie politiķi, kuri pārstāv gan Rietumeiropas, gan Centrāleiropas valstis, atzinuši, ka Frederiksenas kandidatūra varētu būt piemērota alianses vadītāja amatam, lai gan daži jautājumi esot. Viens no tiem - vai Dānijai pārāk bieži netiks uzticēts gods vadīt NATO, jo no 2009. līdz 2014. gadam organizācijas ģenerālsekretārs jau bija šīs valsts kādreizējais premjerministrs Andreass Fogs Rasmusens? Otrs, iespējams, pat būtiskāks jautājums - vai NATO vadība uzticama valsts, kas nesteidzas ar savu aizsardzībai paredzēto izdevumu palielināšanu, pārstāvei? Neraugoties uz to, ka jau gadiem ilgi tiek runāts, ka NATO dalībvalstīm aizsardzībai būtu jāatvēl vismaz 2% no iekšzemes kopprodukta, Dānijā šis rādītājs pašlaik ir tikai 1,36%. Lieki sacīt, ka pati Frederiksena par savu vēlmi vai gatavību kļūt par NATO ģenerālsekretāri nekādus komentārus nesniedz. Iepriekšējās vispārējās vēlēšanas Dānijā notika pērn, un nākamās gaidāmas vien 2026. gadā, kas nozīmē, ka politiķe ne tuvu nav akūtos darba meklējumos.

Jāpiebilst, ka tas attiecināms arī uz vairākām citām dāmām, kas tiek pieminētas kā potenciālās pretendentes uz alianses vadītāja amatu. Igaunijas premjeres Kajas Kallasas un Slovākijas prezidentes Zuzannas Čaputovas (reizēm kopā ar viņām piemin arī Lietuvas premjeri Ingrīdu Šimonīti, kura iekšpolitisku problēmu dēļ varētu demisionēt pēc Viļņas samita) vienlaikus stiprais un vājais punkts ir piederība Austrumeiropai. Stiprais tādēļ, ka pašreizējos apstākļos tieši kandidāts no šī reģiona varētu būt piemērotākais, jo kurš gan labāk zina Krievijas mentalitāti, loģiku un (ne)tikumus, ja ne Maskavas tuvākie kaimiņi, kuriem jau ne reizi nācies saskarties ar “krievu lāča” agresivitāti. Taču Eiropā ir tā - jo tālāk no NATO austrumu robežām, jo mazāka ir izpratne par to, kādus draudus rada Krievijas režīms, tādēļ, ka to vērtē pēc Rietumeiropas racionalitātes mērauklām, kas attiecībā uz Kremli nav piemērojamas. Līdz ar to starp NATO dalībvalstīm ir arī tādas, kas “pārlieku kareivīgi noskaņotus” Austrumeiropas pārstāvjus ģenerālsekretāra amatā redzēt nealkst.

Faktiski vienīgais politiķis, kurš atklāti atzinis, ka vēlētos kļūt par Stoltenberga pēcteci, ir britu aizsardzības ministrs Bens Voless. Taču viņam ir divi būtiski mīnusi - gan “nepareizais” dzimums, gan tas, ka Apvienotā Karaliste vairs nav ES dalībvalsts. No citiem politikas “smagsvariem” ik pa laikam tiek pieminēti Spānijas un Nīderlandes premjeri Pedro Sančess un Marks Rite, Rumānijas prezidents Klauss Johanniss, Kanādas vicepremjere Kristija Frīlenda un vēl, un vēl, un vēl. Taču, kā trāpīgi norādījis kāds kārtējais anonīmais Eiropas valsts diplomāts - tik liels skaits medijos minēto uzvārdu liecina par to, ka īsta kandidāta nav. Bet laika vairs nav daudz. NATO samits Viļņā notiks 11. un 12. jūlijā, un tajā vajadzētu pieņemt kādu no diviem iespējamajiem lēmumiem - vai nu Stoltenbergu pierunā palikt amatā uz vēl kādu laiku, vai arī vienojas par viņa pēcteci.

Pasaulē

Pirms desmit gadiem šķita, ka pasaules kodolenerģijas nozare piedzīvo neatgriezenisku lejupslīdi. Tagad vairākas valstis, tostarp Apvienotā Karaliste, būvē jaunas atomelektrostacijas, ziņo Lielbritānijā bāzētais medijs "bbc.com". Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, ir kāda veca problēma – ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.