Zviedri NATO "priekšnamā"

ASV prezidents Džo Baidens Zviedrijas premjeram Ulfam Kristešsonam jau kārtējo reizi apliecinājis, ka Vašingtona dara visu iespējamo, lai Zviedrija pēc iespējas drīzāk pievienotos NATO © CNP/Scanpix

Baltajā namā notikušās sarunas ar Zviedrijas premjerministru Ulfu Kristešsonu ASV prezidents Džo Baidens izmantojis, lai vēlreiz uzsvērtu nepārprotamu atbalstu Zviedrijas centieniem pievienoties NATO. Pašlaik izskatās, ka Turcijas (un mazākā mērā Ungārijas) nostājas dēļ tas nenotiks līdz nākamnedēļ Viļņā paredzētajam NATO samitam, taču arī pašreizējais statuss ļauj Zviedrijai ciešāk sadarboties ar NATO, un, kā norāda “Foreign Policy”, arī atrodoties “alianses priekšnamā”, valsts nebūt nejūtas pamesta likteņa varā.

Trešdien notikušās Baidena un Kristešsona sarunas, kā arī vakar Briselē ar NATO ģenerālsekretāra Jensa Stoltenberga starpniecību organizētā Zviedrijas ārlietu ministra Tobiasa Bilstrēma tikšanās ar turku kolēģi Hakanu Fidanu - zviedru sabiedriskās televīzijas STV ieskatā tie ir pēdējie mēģinājumi panākt, lai Zviedrijas iestāšanās NATO tomēr tiktu akceptēta līdz samitam, kas 11. un 12. jūlijā notiks Lietuvas galvaspilsētā.

Vakar pēcpusdienā šāds notikumu pavērsiens gan joprojām šķita maz ticams. STV pieļāva iespēju, ka “zaļo gaismu” Zviedrijas uzņemšanai NATO Turcijas prezidents Redžeps Tajips Erdogans varētu dot paša samita laikā. Zinot Turcijas līdera ambīcijas un vēlmi atrasties starmešu gaismā, šāds scenārijs pilnībā nav izslēdzams, jo automātiski nozīmētu to, ka Erdogans kļūst par samita galveno zvaigzni, kurai tiek pievērsta mediju uzmanība. Taču tikpat labi diskusijas par Zviedrijas pievienošanos aliansei var ievilkties ne tikai līdz rudenim, bet arī ziemai.

Baidens pirms sarunām ar Kristešsonu žurnālistiem sacījis, ka “ar satraukumu” gaidot, ka Zviedrija pēc iespējas drīzāk iestāsies NATO, jo tas pavisam noteikti “padarīs aliansi spēcīgāku”. Šim atbalstam gan vairāk ir simboliska nozīme, jo Vašingtonas nostāja nav nekas jauns - jau kopš pagājušā gada maija, kad Zviedrija (līdz ar Somiju, kas par pilntiesīgu NATO dalībvalsti kļuva 4. aprīlī) iesniedza pieteikumu par iestāšanos, ASV to visos iespējamajos veidos atbalstījusi. Jau pēc abu līderu sarunām Baltā nama preses sekretāre Karīna Žanpjēra izvairīgi atbildējusi uz jautājumu, vai Baidens plāno šajās dienās personīgi sazināties ar Erdoganu vai Ungārijas premjeru Viktoru Orbānu, lai tomēr pārliecinātu viņus nelikt šķēršļus Zviedrijas uzņemšanai NATO, raksta “Reuters”. ASV prezidents ir samērā delikātā situācijā - ja šādas sarunas notiks, bet tām nebūs vēlamā rezultāta, viņa kā lielvalsts vadītāja reputācija būs cietusi. Savukārt Kristešsons pēc sarunām norādījis, ka abas puses bijušas vienprātīgas par to, ka Viļņas samits ir ļoti piemērots laiks, lai Zviedrija iestātos aliansē, taču lēmums tagad jāpieņem Turcijai.

Viens no galvenajiem iemesliem, kādēļ ir tik liela ažiotāža ap Zviedrijas pievienošanos NATO tieši pirms Viļņas samita, ir fakts, ka šīs organizācijas un tās vadošo dalībvalstu līderi mēnešiem ilgi publiski pauduši pārliecību, ka tā arī notiks un Turcijas demarša pārvarēšana ir tikai neliela tehniska problēma. Tagad redzams, ka tā nebūt nav, un kas zina, cik ilgu laiku prasīs Erdogana pārliecināšana. Par to, ka Turcijas līderis mēdz būt ļoti spītīgs un savu nostāju aizstāvēt līdz galam, iespējams pārliecināties, atceroties 2019. gada notikumus, kad Turcija, neraugoties uz ASV spiedienu un pat atsevišķām sankcijām (piemēram, izslēgšanu no iznīcinātāju F-35 ražošanas programmas), tomēr palika pie sava un no Krievijas iegādājās ar NATO militārajām sistēmām nesavienojamos pretgaisa aizsardzības kompleksus S-400.

Krievijas propagandisti arī tagad, gadījumā, ja līdz samitam Zviedriju neuzņems NATO, sajūsmā berzēs rokas, uzsverot, ka alianse ir tik vāja, ka tās varenākā valsts nespēj par vienotu pozīciju pārliecināt citas. Taču CNN uzsver, ka Baidena administrācija pietiekami skaidri likusi saprast - militārā sadarbība ar Zviedriju tiks stiprināta neatkarīgi no tās oficiālā statusa. Šis neatgriezeniskais process jau ir sācies. 19. jūnijā Zviedrijas gaisa kara spēku bāzē netālu no Lūleo pirmo reizi piezemējās divi amerikāņu gaisa kara spēku bumbvedēji “B-1B Lancer”. Katra no šīm virsskaņas lidmašīnām var tikt apbruņota ne tikai ar astoņām spārnotajām raķetēm, bet arī 24 kodollādiņiem vai 84 jaudīgām parastajām aviobumbām, raksta “Foreign Policy”. Vizīte bija skaidrs signāls Kremlim, ka Zviedrija jau pilnībā atrodas NATO ietekmes sfērā un tur kaut ko mainīt ir par vēlu. Zviedrijas bruņotie spēki, tajā skaitā aviācija, kas ir viena no kaujas spējīgākajām Eiropas ziemeļrietumos, piedalījušies NATO mācībās, zviedru pārstāvji tiek aicināti uz Briselē notiekošajām NATO dalībvalstu apspriedēm, un teju vai vienīgais, kas nav iespējams bez pilnvērtīgas dalības aliansē - piedalīšanās operāciju plānošanā. Taču jādomā, ka arī tas drīz mainīsies.

Pasaulē

Pirms desmit gadiem šķita, ka pasaules kodolenerģijas nozare piedzīvo neatgriezenisku lejupslīdi. Tagad vairākas valstis, tostarp Apvienotā Karaliste, būvē jaunas atomelektrostacijas, ziņo Lielbritānijā bāzētais medijs "bbc.com". Ja pašreizējās tendences vēsta par jaunu kodolēru, ir kāda veca problēma – ko darīt ar uzkrātajiem radioaktīvajiem atkritumiem, no kuriem daži paliks bīstami simtiem tūkstošu gadu.