“Drīzāk agrāk nekā vēlāk Beļģija var beigt pastāvēt [kā vienota valsts],” raksta izdevums “Politico.eu”, norādot, ka muskuļus turpina audzēt Flandrijas politiskās partijas, kas atbalsta šī Beļģijas ziemeļu reģiona neatkarību un atšķelšanos no dienvidu daļas – Valonijas. Jāatgādina gan, ka runas par Beļģijas sabrukumu klīst jau sen, un šīs valsts iedzīvotāji ar ironiju saka, ka esot tikai trīs lietas, kas vieno flāmus un franciski runājošos valoņus – futbola izlase (“Sarkanie velni”), alus un karalis.
Taču šoreiz situācija ir patiešām nopietna, un viens no flāmu neatkarības kustības katalizatoriem ir straujais nelegālo migrantu pieplūdums, kas pašlaik Beļģijā jau sasniedzis gandrīz tādu pašu līmeni kā 2015. gadā. Nākamās vēlēšanas Beļģijā paredzētas 2024. gada jūnijā, un “Politico” apkopotie socioloģisko aptauju dati liecina, ka tajās lielāko atbalstu var iegūt flāmu galēji labējā partija “Vlaams Belang” (“Flāmu intereses”).
Tās līderis Toms van Grīkens intervijā “Politico” bijis pilnīgi atklāts: “Mēs uzskatām, ka Beļģija ir izveidojusies piespiedu laulību rezultātā. Un, ja viens no laulātajiem vēlas šķiršanos, šī problēma ir jārisina kā pieaugušiem cilvēkiem. Viss ir jānokārto civilizēti. Bet, ja otra puse nevēlas sēsties pie sarunu galda, neko darīt, mums tas būs jāpaveic vienpusēji.”
Aptauju rezultāti liecina, ka “Vlaams Belang” elektorātu visvairāk satrauc migrācija, nodokļu jautājumi un valsts vispārējais ekonomiskais stāvoklis. Beļģijas valsts sistēmas reformas šajā prioritāšu sarakstā nav. Taču van Grīkens uzsvēris, ka partijas programmas pirmais punkts vēsta tieši par nepieciešamību virzīties uz Flandrijas neatkarību, un viņam neesot ne mazāko šaubu, ka vēlētāji to ir pamanījuši. “Droši vien ne jau ikvienam šī neatkarības ideja liekas pati nozīmīgākā un aizraujošākā. Taču vienu es varu sacīt skaidri - tie, kuri kategoriski ir pret Flandrijas neatkarību, nebalsos ne par mūsu partiju, ne par otru lielāko flāmu nacionālistu partiju N-VA.”
Ģentes universitātes profesors Nikolā Buteka ir pārliecināts, ka “Vlaams Belang” popularitāte galvenokārt saistāma ar partijas stingru nostāju pret migrantu skaita pieaugumu. “Flāmu vēlētājiem tas ir ļoti svarīgi, un, jo nelokāmāka partija šajā jautājumā ir, jo vairāk pieaug tās atbalstītāju skaits,” viņš skaidrojis. Salīdzinoši mērenākās flāmu partijas N-VA līderis Bārts de Vevers sarunā ar “Politico” sacījis, ka pašlaik lielā daļā Eiropas novērojams, ka elektorāts aizvien vairāk atbalsta galēji labējos politiskos spēkus. Tas nav saistīts tikai ar migrācijas jautājumu. Cilvēki esot neapmierināti arī ar to, ka, pēc viņu sajūtām, valstu elites saviem pilsoņiem vairs nesniedz pietiekamu atbalstu ekonomiskajā jomā. Arī Beļģija, gluži tāpat kā citas Eiropas valstis, pēdējā gadā piedzīvojusi strauju inflācijas kāpumu un visdažādāko preču cenu palielināšanos, taču varas iestādes nav sniegušas pietiekamu atbalstu, tā vietā, kā uzskata neapmierinātie, naudu šķērdējot dažādiem projektiem, bez kuriem tīri labi var iztikt. “Tieši galēji labējie ir tie, kuri spējuši vislabāk kapitalizēt šo neapmierinātību,” sacījis de Vevers.
Flāmu izcelsmes publicists Karls Drabe gan uzskata, ka runas par Beļģijas iespējamo izjukšanu ir pārspīlētas, norādot, ka Flandrijai federālās valsts sastāvā jau tāpat ir plašas politiskās tiesības un pilnvaras lemt par tieši šim reģionam svarīgām problēmām - sākot ar izglītību, turpinot ar lauksaimniecību un beidzot ar sabiedriskā transporta sistēmu. Tomēr jāatzīst, ka 1830. gadā dibinātā Beļģija lielā mērā ir mākslīgs veidojums un tās divas lielākās kopienas - flāmus un valoņus - nevieno gandrīz nekas. Viņi lasa avīzes tikai savā valodā, skatās savus televīzijas kanālus, balso par savām partijām.
Eksperti sliecas domāt, ka ilgi tas turpināties nevarēs, jo vairāk tādēļ, ka dažādo kopienu pārstāvi aizvien biežāk konfliktē un nespēj sastrādāties federālajā līmenī. “Nelielā Rietumeiropas valsts, kurā atrodas Eiropas Savienības un NATO galvenās mītnes, jau sen izcēlusies ar to, ka tās politiskā sistēma saskaras ar funkcionalitātes trūkumu. Pēc pēdējām vēlēšanām 2019. gadā sarunas par valdošās koalīcijas izveidošanu ilga vairāk nekā 500 dienu, kas ir pasaules rekords,” raksta “Politico”.
Pašreizējā premjerministra Aleksandra de Kro vadītajā koalīcijā ir apvienotas septiņas partijas, kuru politiskās programmas ir ievērojami atšķirīgas un kuras katra velk deķīti uz savu pusi, nereti neļaujot pieņemt lēmumus, kas patiešām būtu nepieciešami. Žurnālistikas veterāns Ivans de Vaders prognozē, ka pēc nākamajām vēlēšanām izveidot koalīcijas valdību būs vēl grūtāk. Pēc viņa domām, lielākos draudus Beļģijas vienotībai rada ne jau Flandrijas partiju idejas par neatkarību, bet gan Briseles valdības nespēja kontrolēt politiskos procesus un federālo politisko institūciju mazspēja. Tam faktiski piekrīt arī van Grīkens: “Beļģija sabrūk ne jau flāmu nacionālistu partijas dēļ. Šī partija izveidota tādēļ, ka Beļģija kā valsts vairs nespēj funkcionēt.”
