Viens no pasaules vadošajiem čellistiem un, par laimi, arī rīdzinieks Miša Maiskis ar koncertu atkal viesojās dzimtajā Latvijā. Un šogad jau otro reizi.
Janvārī viņam apritēja 75 gadi, un kārtējā uzstāšanās Jūrmalas Dzintaru koncertzālē tika pieskaņota viņa dzimšanas dienai. Bet, par to uzzinājis, mūziķis ar viņam raksturīgo temperamentu un zināmu rotaļīgumu iesaucās: “Kādi 75? Svinam piecdesmito jubileju!”
Šeit ir jāatgādina svarīgs stāsts, kas čellista likteni sadalīja divās daļās - pirms un pēc. Tas notika nedaudz vairāk nekā pirms pusgadsimta. Tomēr Miša ļoti precīzi atceras datumu.
"Es vienmēr svinu divas dzimšanas dienas," viņš saka. “Un man labāk patīk mana otrā dzimšanas diena, 1972. gada 7. novembris, kad tā saucamās lielās oktobra "revolūcijas" dienā ceļā uz Izraēlu ierados Vīnē. Tāpēc ņemiet vērā, cik man ir gadu, saskaņā ar šo aprēķinu. Tā es, starp citu, jūtos." Šim stāstam ir dažādas nokrāsas - no detektīva līdz drāmai. Kā zināms, Miša Rīgu pameta divpadsmit gadu vecumā, vispirms devās uz Ļeņingradu, uz speciālo mūzikas skolu, bet pēc tam uz Maskavu, lai mācītos leģendārajā Maskavas konservatorijā un pie izcilā Mstislava Rostropoviča.
Miša gribēja nopirkt dārgu un senu čella lociņu. Jaunais Maiskis piekrita, ka iemainīs to pret dārgu magnetofonu, kuru varēja nopirkt tikai par valūtu, kas toreiz PSRS bija aizliegta. Viņš devās uz veikalu “Berjozka”, kur tika aizturēts. Līdz tam laikam Miša jau bija attiecīgo iestāžu uzskatē - neilgi pirms tam, 1969. gadā, uz Izraēlu emigrēja viņa māsa Lina Jakobsone. Un pievienojiet vēl neparastu uzvedību - Miša Maiskis nekad nav uzstājies koncertkostīmos, viņam bija krāšņi, izspūruši mati, un viņš izcēlās gan ar izskatu, gan ar īpaši temperamentīgu mūzikas izpildīšanas veidu - ar pilnīgi neklasisku pieeju izpildījumam. Par tādiem cilvēkiem vienmēr ir aizdomas “zirga vilktā” valdībā. “Kopumā tā vietā, lai iegūtu muzikālo izglītību, es, tā teikt, saņēmu diplomu Butirkas cietumā Gorkijas apgabalā. Es tur pusotru gadu ar lāpstu krāvu cementa tonnas. Kā vienmēr nedaudz ironiski saku, es uzcēlu komunismu, bet, ak vai, bez panākumiem.” Vai varat iedomāties, ko mūziķim nozīmē lāpsta un tonnas cementa, īpaši viņa rokām? Miša to visu pārdzīvoja. Kā arī divus mēnešus psihiatriskajā slimnīcā. “Jo tas bija vienīgais, tas ir, visdrošākais veids, kā nenokļūt cita veida cietumā, tas ir, armijā. Mani varēja aizvest uz trim gadiem, kas mūziķim ir katastrofāli. Tajos gados es praktiski pat neredzēju čellu, nemaz nerunājot par tā spēlēšanu. Dabiski, ka šādā situācijā man vienkārši nebija izejas - biju spiests aizbraukt projām un sākt jaunu dzīvi. Es tolaik praktiski nerunāju nevienu vārdu nevienā valodā - nedaudz vāciski. Un Rietumos neviens mani nepazina.” Viņam joprojām nav augstākās izglītības - aresta dēļ viņš nekad nav saņēmis Rostropoviča diplomu. No 65 kredītpunktiem viņš bija saņēmis 63. Viņam nebija laika nokārtot eksāmenu savā specialitātē. Un eksāmenu zinātniskajā komunismā - arī. Par laimi, jau būdams Kalifornijā, viņš ņēma privātstundas pie cita čella ģēnija Grigorija Pjatigorska, emigranta no 1917. gada pirmā, revolucionārā viļņa.
Tāpat arī Miša emigrēja un sāka jaunu dzīvi. Savu pašreizējo Latvijas koncertu viņš ir ieplānojis tā, lai tas sakristu ar šīs jaunās dzīves piecdesmito gadadienu.
Pēc Gorbačova "perestroikas" sākuma un padomju varas sabrukuma sekoja jauns posms. Un Miša sāka atgriezties - vispirms jau dzimtajā Rīgā (pirmo reizi viņš ieradās 1995. gada pavasarī). Tā bija sensācija. Šeit ir apglabāts viņa tēvs, viņa dzīvoklis bija Rīgā, Revolūcijas ielā, kas tagad ir Matīsa iela. “Es ilgi nedevos uz Krieviju. Uz Krieviju es praktiski nebraucu... Man tur nav nekāda prieka, nē...”
Bet tad viņš sāka diezgan bieži uzstāties kopā ar lielisko pianistu Mihailu Pļetņevu, ar Vladimira Spivakova “Maskavas virtuoziem”. Taču pēc Krievijas agresijas sākuma Ukrainā uz Krieviju vairs ne reizi.
Un Mihails Pļetņevs, starp citu, tagad dzīvo Šveicē, no kurienes viņš atbrauks pie mums, lai uzstātos uz tās pašas Dzintaru skatuves, kur tagad atkal spīdēja Maiskis. 20. un 22. augustā viņš uzstāsies ar koncertiem, kas veltīti Sergeja Rahmaņinova 150. dzimšanas dienai. Pļetņevs divos vakaros izpildīs visus četrus slavenos Rahmaņinova koncertus. Desmit minūtes pirms kārtējā koncerta Maiskis sēdēja restorānā “Jūra”. Par laimi, Dzintaru koncertzāle ir pāris minūšu gājiena attālumā. Daudzi bija pārsteigti, redzot, kā izcilais mūziķis devās uz savu koncertu tikai dažas minūtes pirms tā sākuma. Bet Miša ir vienmēr gatavs! Galu galā nemitīgie mēģinājumi un darbi, ko viņš tagad izpilda, ir čella mūzikas zelta fonds, kuru viņš spēlē jau... nedaudz vairāk kā pusgadsimtu. Pieskaitīsim tomēr arī Maiska iepriekšējās dzīves gadus, kad viņš, būdams mazs zēns, tika sūtīts mācīties uz Emīla Dārziņa mūzikas skolu Rīgā.
Visiem lielisks noskaņojums, jauki laika apstākļi, čuksti, ka zālē ir Valsts prezidents Edgars Rinkēvičs! Līdz ar to likumsakarīgi, ka programma ir cildena, pārsvarā mažora - vispirms Volfganga Amadeja Mocarta 23. simfoniju atskaņoja kamerorķestris “Sinfonietta Rīga” Normunda Šnē vadībā. Un tad iznāca lieliskais Miša un nospēlēja Jozefa Haidna izcilo pirmo koncertu čellam un orķestrim — darbu, ko izpilda visi izcilie čellisti. Un simt reižu Miša to bija dzirdējis viņa mīļotā Rostropoviča izpildījumā. Tagad Miša uzstājās jutekliski, caururbjoši, kā vienmēr mīlestības pārpilns. Citādi tādu mūziku atskaņot nav iespējams.
“Mūzika man ir dzīvs organisms. Mēs visi maināmies (cerams, ka uz labo pusi - vismaz kaut kādā veidā). Un mūzika arī mainās līdz ar mums. Vispār, lai gan esmu dzimis un dzīvojis Revolūcijas ielā, godīgi sakot, vienmēr esmu bijis nedaudz, tā teikt, ar lielām aizdomām pret jebkādām "revolūcijām". Es dodu priekšroku evolūcijai. Protams, pamazām mainās arī mana attieksme pret mūziku un izpratne par tās izpildījumu.”
Skanēja koncerts divās daļās, bija arī "Februāris" un "Novembris" no Pētera Čaikovska cikla "Gadalaiki". Oho, augustam paveicās - sākās pamatīgas lietusgāzes, kas burtiski apslāpēja mūziku. Likās, ka tagad koncerts tiks pārtraukts, bet... uzvarēja mūzika! Atceros, ka pirms kādiem desmit gadiem Miša jau uzstājās Dzintaros, bet Mazajā zālē, kad Rahmaņinova atskaņošanas laikā pa jumtu bungoja lietus. Miša jokoja: "Ar mums runā Sergejs Vasiļjevičs." Un tad mūzika atkal uzvarēja! Šoreiz skanēja Maksa Bruha smeldzīgais “Kol Nidrei” un Čaikovska leģendārās “Variācijas par rokoko tēmu”. Un bija ovācijas.
Sveiciens visiem no Mišas Maiska un viņa drauga Mišas Barišņikova, kurš, iespējams, arī drīzumā viesosies savā dzimtenē. Maiskis ir tikai divas nedēļas vecāks par Barišņikovu, ar kuru viņš sēdējis skolā vienā solā. Kad mazais Barišņikovs palika praktiski bāreņos, pirms
aizbraukšanas uz Ļeņingradu viņš vēl divus gadus dzīvoja pie draugiem - pie topošā baletdejotāja Andra Vītiņa un pie Maiska Revolūcijas ielā.
“Jā, un es Emīla Dārziņa mūzikas skolā sēdēju vienā solā ar Barišņikovu. Joprojām atceros, kā baleta puiši pārtraukumos stāvēja pie sienas un cēla kājas, kuram izdosies augstāk. Zini, es tev pateikšu lielu, lielu noslēpumu... Miša vienmēr bija labākais! Noslēpums tomēr ir cits - es uz viņu biju ļoti greizsirdīgs!”
