Iespējams Krievijas Federācijas armijas iebrukums Baltijā līdz šim tika uzskatīts par vienu no “bāzes scenārijiem”, bet tagad tāda varbūtība ievērojami samazinājusies, kad ukraiņiem nevis nākas atturēt Krievijas armiju, bet krieviem jau nākas aizstāvēties pret ukraiņiem.
Tādu secinājumu sniedz Aleksejs Arestovičs svaigākajā jautājumu un atbilžu sērijā ar videoblogeri Dmitro Holovanovu. Atbildot uz kāda skatītāja iesūtīto jautājumu “Vai Krievija tagad uzbruks Baltijas valstīm?”, Arestovičs aizdomājas vairāk nekā parasti: “Tagad...? Tagad... Tas ir pārstājis būt par “bāzes scenāriju”, jo Putins redz, ka gadu ilgst centieni ieņemt [Doneckas apgabala] Pokrovsku, ka viņu ne tik ļoti atbalsta “globālie Dienvidi” kā līdz šim, kaut gan joprojām turpina atbalstīt. Ne vairs tik vāji ir Rietumi, kaut gan joprojām nav tik stipri, kā vajadzētu. Ne tik ļoti demoralizējas un izjūk Ukraina, kā to viņš [Putins] gribētu. Kāpēc paplašināt konfliktu uz Baltijas teritoriju, ja krievi nevar aizstāvēt paši savu teritoriju Kurskas apgabalā? Savējos [pilsoņus Krievija] nevar aizstāvēt, bet uzbrukt citiem, turklāt NATO valstīm - tur jau lidos lielās, briesmīgās NATO kaujas lidmašīnas, kādu nav mums, ukraiņiem, vai arī ir nepietiekamā skaitā. Nē, viņiem tagad Baltija nav prātā. Viņu interesēs ir pārrunu procesa īstenošana novembrī, decembrī, lai varētu sākt runāt par mieru. Kad tas izrādīsies nesekmīgi, tad Krievija izdarīs savu parasto “novērtējumu”, ka ar Rietumiem esot “neiespējami vienoties, jo tie gribot iznīcināt Krieviju”, un uzsāks galējus bruņošanās pasākumus. Bet, tā kā Rietumi iznīcināt Krieviju kopumā negrib, tad pāriešana pie tāda scenārija nav reāla.”
Faktu, ka divus mēnešus slepeni notikušas kaut kādas netiešas pārrunas starp Krieviju un Ukrainu, izmantojot Kataru kā starpnieku, publicēja “Wall Street Journal”. Ukraiņu un krievu delegācijas vairākkārt devušās uz Dohu, kur nav satikušās tiešā veidā, bet nodevušas savas prasības Kataras diplomātiem, kas bijuši vidutāji. Šo sarunu mērķis esot bijis pilnvērtīga miera samita gatavošana, un kā labās gribas žestu abas puses pirms mēneša piekritušas pārtraukt savstarpējos uzbrukumus enerģētikai: krievi samazinājuši raķešu uzbrukumu intensitāti Ukrainas elektrostacijām (kas gan krieviem netraucē katru nakti ar irāņu droniem graut civilās slimnīcas un dzīvojamos kvartālus), savukārt Ukraina esot apņēmusies kādu laiku nespridzināt krievu naftas pārstrādes rūpnīcas dziļi pretinieka aizmugurē.
Ziņu ticamību par šādām pārrunām un to detaļām vairo fakts, ka minēta Katara kā to norises vieta. Šī nelielā Persijas līča valsts ir vienlaikus svētīta un nolādēta ar vēl izcilākām naftas rezervēm nekā citas reģiona valstis, tāpēc ikviens ārējais spēks labprāt pievāktu Kataru sev. Desmitgadēm ilgi Saūda Arābija, Apvienotie Arābu Emirāti, Ēģipte un tādas mazākas viņu sabiedrotās kā Bahreina, Maldivu un Komoru Salas, Mauritānija un citas līdzskrējējas rīkoja blokādes, pārtrauca attiecības un bremzēja Kataras ekonomiku, kas grūda Kataras emīru, valdību un visai rudimentāro parlamentu Irānas virzienā. Lai noturētu savu vietu, Katara ved ārkārtīgi aktīvu ārpolitiku, uztur ASV karabāzi un sponsorē dažādus pasaules līmeņa publiskus pasākumus, sākot ar “Al Jazeera” TV kanālu un beidzot ar 2022. gada pasaules futbola čempionātu. Jāatzīmē, ka no šādas situācijas pasaule kopumā izrādījusies ieguvēja, jo Katara piekrīt būt par neitrālu vidutāju tur, kur citi to nevar vai kādu iekšpolitisku iemeslu dēļ negrib - piemēram, starp Irānu un Rietumiem, talibiem un ASV, Izraēlu un Līča valstīm, tagad arī starp Ukrainu un Krieviju.
Neoficiālās sarunas, protams, apstājušās līdz ar Ukrainas armijas pretuzbrukumu Kurskas apgabalam. Krievi to nosaukuši par “eskalāciju” un uz laiku atlikuši savu pārstāvju dalību pārrunās, turpretī ukraiņi vienalga gribējuši nosūtīt savu delegāciju, līdz Katara darījusi zināmu, ka nemaz neņems to pretī, jo neesot jēgas risināt kaut ko līdzīgu “vienpusējam dialogam”. Avots krievu diplomātiskajās aprindās apstiprinājis “Wall Street Journal” korespondentam, ka “Putins nebūtu noskaņots slēgt vienošanos pēc [ukraiņu] Kurskas ofensīvas”. “Jūs taču zināt, ka mūsu Krievijas līderi parasti neslēdz nekādus kompromisus, būdami zem spiediena,” avots izteicies.
Fakts, ka Krievija nav demonstratīvi aizcirtusi durvis jebkādām pārrunām pēc Ukrainas saimniekošanas pa Kurskas apgabala Sudžas rajonu un vispār vedusi diskusijas ar Kataras starpniecību, var nozīmēt to, ka Kremlim šādas pārrunas vajadzīgas vairāk nekā Ukrainai. Sākotnējās sarunas pierobežā Baltkrievijā un pēc tam Stambulā, kuras norisinājās 2022. gada pavasarī jau drīz pēc pilnmēroga iebrukuma, pārtrūka Kremļa izvirzīto ārprātīgo prasību dēļ. “Neatkarīgā” jau aprakstīja, kā šogad pavasarī Rietumu presē beidzot tika publicētas pirms diviem gadiem Krievijas puses izvirzītās prasības “miera līgumam no elles”, kurā tika pieprasīts legalizēt okupēto teritoriju aneksiju, izbeigt Ukrainas centienus iestāties NATO un pasludināt neitrālas valsts statusu bez cīņasspējīgas armijas, atstājot ukraiņiem mazāk par 500 tankiem un divus karakuģus (!), nekad neslēgt nekādas savstarpējās aizsardzības konvencijas ne ar vienu citu valsti, pieņemt savā teritorijā tikai Krievijas zaldātus utt. Vairākās sanāksmēs Ukrainas delegācija pat piedalījusies šādu “nosacījumu” apspriešanā, bet punktu pielikusi Kremļa prasība piešķirt krievu valodai oficiālās valodas statusu, kas vienlīdzīgs ukraiņu valodai: tādu soli sabiedrības vairākums neatbalstītu nekad, pat nevienā no Ukrainas vēstures iepriekšējiem periodiem - kur nu vēl šobrīd, tāpēc tautas masu ievēlētā Augstākā Rada tādus nosacījumus neratificētu, pat ja kādas Ukrainas amatpersonas šādu dokumentu formāli parakstītu kādā nosacītajā Stambulā vai Katarā. Drīz vien ukraiņiem izdevās pirmie sekmīgie pretuzbrukumi, tika atbrīvota Buča, Slavutiča, viss Čerņihivas apgabals utt., tāpēc Stambulas sarunas apstājās.
Zīmīgi, ka aizvadītajā ziemā, krievu armijai kārtējo reizi neizdodoties salauzt ukraiņu pretestību, Putins izmeta vairākus komentārus no sērijas “viņu puse vienojās par nosacījumiem, bet nepilda”, un tikai pavasarī no “Die Welt” publikācijām uzzinājām, ka tie nav bijuši nekādi miera nosacījumi. Tas bijis vienpusējs Kremļa diktāts, kurš pieņemšanas gadījumā ne īpaši atšķirtos no kapitulācijas. Tagad redzams, kā ukraiņi iemācījušies pretinieka maldināšanas spēli: pauduši gatavību atsaukties uzaicinājumiem uz pārrunām Katarā, izliekoties gatavi sākt apspriest kādas vienošanās, pat likuši priekšā pārtraukt savstarpējos uzbrukumus enerģētikai, lai šādas diplomātijas aizsegā sakoncentrētu spēkus uzbrukumam pašas Krievijas teritorijai.
Taisnība droši vien tiem apskatniekiem, kas nepalaiž garām faktu, ka pretuzbrukums Kurskas virzienā tika ļoti meistarīgi noslēpts gan no krieviem, gan no visiem Ukrainas partneriem Rietumos. Pat tagad, divarpus gadus pēc pilnmēroga kara sākuma, vācieši, briti un vairākas citas valstis sistemātiski nedod atļauju ar sava ražojuma ieročiem šaut pa mērķiem Krievijas teritorijā. Ja Rietumi būtu par Kurskas operācijas plānošanu zinājuši iepriekš, gan jau būtu izmantojuši iespējas izdarīt spiedienu uz Ukrainu, lai tā šo operāciju atceltu.
Kas notiek pretējā gadījumā, varam redzēt no jaunumiem “Nord Stream” cauruļvadu 2022. gada 26. septembra spridzināšanas lietā. Vācijas varas iestādes izdevušas orderi kāda Ukrainas virsnieka arestam, turot viņu aizdomās par spridzekļu pierīkošanu “Nord Stream” cauruļvadiem, kas tobrīd vēl bija piepildīti ar gāzi, bet tā nekur neplūda, jo Krievijas gāzes boikots Eiropā jau bija sācies. Nofraktējuši privāto jahtu “Andromeda”, ukraiņu sabotieri rūpīgi izvēlējušies vietu spridzināšanai starptautiskajos ūdeņos Dānijas salas Bornholmas tuvumā, turklāt pagaidījuši datumu, kad spridzināšana vairs nekādi neietekmētu Eiropas ekonomiku: nākamajā dienā ierindā stājās jaunais Baltijas jūras cauruļvads, kas savieno Ziemeļjūras gāzes atradnes ar Poliju (tātad arī ar vecajiem padomju laika cauruļvadiem, kas tagad vajadzības gadījumā sūknē Eiropas un ASV gāzi reversā uz Ukrainu).
Taču par šo diversijas plānu esot uzzinājuši amerikāņu specdienesti, kas atrunājuši Ukrainas prezidentu no tā īstenošanas. Jau īstenošanā palaisto spridzināšanu Volodimirs Zelenskis esot licis armijas ģenerālštāba priekšniekam Valērijam Zalužnijam apturēt, taču pēdējais neesot tādu pavēli vienkārši nodevis zemāk. Iznākumā diversija norisinājusies, kā plānots - šobrīd, pat ja “Nord Stream” pēkšņi gribētu atsākt strādāt, spētu darboties tikai viena caurule no četrām.
Pieredze ar unikālo operāciju “Avēnija”, kuras laikā 2020. gada vidū ukraiņu specdienesti, izliekoties par algotņu vervēšanas kantori, izmānīja uz Baltkrievijas teritoriju desmitiem “vāgneriešu”, kas pirms tam bija separātistu formējumu sastāvā karojuši pret Ukrainu, deva Zalužnijam zināmu pamatu turpināt diversiju. Bija izdevies iegūt datus par daudziem aizdomās turamajiem krievu algotņiem, kas pastrādājuši zvērības Donbasā, un daudzus no viņiem izvilināt uz kādu atpūtas bāzi Minskas tuvumā, solot legālu darbu naftas iegulu apsardzē Krievijas sabiedrotajā Venecuēlā. Pēc ļoti noderīgu, detalizētu izlūkdatu ieguves pēdējā “Avēnijas” etapā bija paredzēta algotņu iesēdināšana Minskas-Stambulas lidmašīnā, lai to uz brīdi nosēdinātu Ukrainas teritorijas pārlidošanas laikā, kur “vāgneriešus” izliktu no lidmašīnas un arestētu. Taču, tā kā tobrīd tikai gadu amatā nostrādājušais Zelenskis vēl centās atrisināt Donbasa konfliktu mierīgā ceļā, operācijas fināls tika atlikts pārrunu vešanas nolūkā, līdz Baltkrievijas dienesti pirmie atklāja aizdomīgu algotņu koncentrēšanos atpūtas bāzē, aizturēja visus, ilgi skaidroja, kas viņiem padomā, un pēc tam izraidīja atpakaļ uz Krieviju. Tā kā Ukrainā šie notikumi ilgi bija publisko debašu priekšplānā, tad Zalužnijam un visiem pārējiem štāba virsniekiem ir skaidrs, pie kā var novest “partneru lūgumi” neveikt kādu operāciju svešā teritorijā. (Skatoties ar šodienas acīm - ja Ukraina būtu piespiedusi nosēsties Turcijas pasažieru lidmašīnu, tad likumu cienošajā pasaules daļā tā skaitītos tāda pati neiedomājama patvarība, kādu vēlāk veica Minska, pavēlot nosēsties pāri lidojošam “Ryanair” reisam, jo tajā ceļoja opozīcijas žurnālists Ramans Protasevičs.)
Tā kā šis, varam pieņemt, nav bijis vienīgais gadījums, kad Zalužnijs nav klausījis tiešu prezidenta rīkojumu, bet izdarījis pa savam, tad varam sākt nojaust apstākļus, kādos atsalušas Zelenska un Zalužnija attiecības. 2022. gada vasaras sekmīgais pretuzbrukums no Harkivas uz Donbasu ar sekojošo Hersonas atbrīvošanu padarīja Zalužniju par vienu no nacionālajiem varoņiem, taču 2023. gada vasaras nesekmīgais pretuzbrukums Robotines virzienā lika prezidentam atcelt Zalužniju, vēlāk viņu nosūtot par vēstnieku uz Apvienoto Karalisti. No oficiālajām pozīcijām atkāpušies vai aizrotēti arī Zalužnija sabiedrotie, kā bijušais aizsardzības ministrs Oleksijs Rezņikovs vai tas pats Arestovičs, kurš nav slēpis, ka ir ciešos draugos ar Zalužniju vēl kopš agriem deviņdesmitajiem, kad abi bija karaskolas kadeti.
Zelenskis toties kārtējo reizi nodemonstrēja, ka ir iemācījies novērtēt cilvēkus pēc viņu iepriekšējiem darbiem, par ģenerālštāba priekšnieku nozīmējot Oleksandru Sirski. Viņš savas prasmes iepriekš parādīja, vadot Kijivas aizstāvēšanu un iebrucēju patriekšanu, bet vēlāk izplānoja 2022. gada lielo pretuzbrukumu, ko šogad atkārto jau pašas Krievijas teritorijā, vēlreiz demonstrējot unikālu talantu - spēju noslēpt savus karavīrus, tehniku un to koncentrāciju līdz pat brīdim, kad ukraiņi jau saimnieko pa krievu aizmuguri un ņem gūstekņu simtus.
Toties Zalužnija laika specoperācija Baltijas jūrā turpina sagādāt nepatikšanas arī divus gadus vēlāk. Atbildot uz “Nord Stream” spridzināšanā aizdomās turamā Ukrainas virsnieka atgriešanos dzimtenē, Vācija plāno nogriezt militāro palīdzību Ukrainai. Aizvadītajā nedēļas nogalē “Frankfurter Allgemeine Zeitung” ziņoja, ka nākamā gada Vācijas federālā budžeta projekts vairs neparedz tālāku Ukrainas pabalstīšanu. Kanclers Olafs Šolcs pieprasījis aizsardzības resoram, lai tas vairs neplāno militāro palīdzību Ukrainai, kuras Ārlietu ministrija cenšas situāciju izlīdzināt.
Nav īsti saprotams, kāpēc tieši Vācijai būtu jāveic sprādzienu izmeklēšana krievu gāzesvadā Dānijas un Zviedrijas ekonomiskajā zonā. Turklāt gāzesvada īpašnieka korporatīvā mītne reģistrēta Cūgas kantonā Šveicē. Turklāt Dānija un Zviedrija arī veica savas izmeklēšanas un noslēdza tās bez aizdomās turamajiem. Ja Vācija, aizbildinoties ar aizdomās turamo ukraiņu virsnieku, izbeigs palīdzības sniegšanu Ukrainai, tad varēs teikt - “Nord Stream” ir vēlreiz nostrādājis Krievijas interesēs.
Ja vien, protams, Vācija tagad to neizmanto kā ieganstu, lai apturētu dārgo palīdzību Ukrainai tāpēc, ka vācieši uzņēmušies jaunas, miljardos mērāmas ilgtermiņa saistības karabāzes izbūvei Lietuvā, lai palīdzētu saviem tiešajiem NATO partneriem, šim nolūkam ietaupot uz Ukrainas apgādes rēķina. Vai Baltija tāpēc jutīsies drošāka? Diez vai, jo mēs visi saprotam: lai agresors nevarētu uzbrukt mums, tam jātiek sakautam Ukrainā. Vai Kurskas apgabalā.