Divus mēnešus ilgst ukraiņu ekspedīcijas spēku sekmīgais gājiens pa Kurskas apgabalu Krievijā, tikmēr divus gadus ilgst krievu armijas “gaļas viļņu” triecieni pa Ukrainas provinces pilsētām — un arī sekmīgi. Pasaule ir tik nobažījusies kā nekad.
Ziņas no Kurskas apgabala pienāk skopi, ne katru dienu un ir ne tuvu pilnīgas. Pretēji savai parastajai pieejai, Ukrainas armija — tagad pēkšņi izrādoties svešu teritoriju iekarotāju statusā — nepublisko nekādas ziņas, kas varētu būt kaut attāli noderīgas pretinieku puses izlūkiem. Savukārt uz Krievijas puses paziņojumiem, kā vienmēr, nevar paļauties, jo tie ierastajā stilā satur vairāk propagandas nekā noderīgas informācijas, kura pēc pārbaudes izrādītos patiesība. Saliekot kopā to mazumiņu, kas tomēr zināms, var redzēt, ka Ukraina arvien cenšas darīt to, kas rakstīts visās stratēģijas grāmatās no Sun Tzu līdz Klauzevicam un Žominī: veikt manevrējošu karadarbību kustībā.
Pilnmēroga iebrukuma pirmajā nedēļā Krievija centās veikt savu “zibenskaru” tāpat kā Čehoslovākijā 1968. gadā vai Afganistānā 1979. gada Ziemassvētkos: izpletņlēcēji ieņem placdarmus tālākai okupācijas spēku ievešanai, vienlaikus armijas kolonnām gāžoties iekšā robežām pāri. Vecās metodes izpildījums gan izrādījās nekam nederīgs Ukrainā: karaspēka kolonnas nevis aplenca ukraiņu pilsētas, bet gāja tajās iekšā pa galvenajām ielām, kur aizstāvji varēja no sāniem apšaudīt un sadedzināt krievu armijas tehniku tā, ka pēc tam daudzviet vraki rūsēja pusgadu, kamēr beidzot novāca. Jūras desanta operācijas beidzās ar to, ka ukraiņi ar “stingeriem” gāza nost desanta helikopterus, kas riskēja pārlidot Melno jūru no Krimas, bet pēc pusgada lielo desantkuģu skaitu krievu Melnās jūras flotē samazināja tiktāl, ka tie vairs nespētu izcelt nekādu ievērības cienīgu desantu Odesas vai Mikolajivas apgabalu krastos, pat ja censtos.
Mēģinājumi iebrukt Ukrainā caur Baltkrievijas teritoriju noveda pie tā iestrēgušām apgādes kolonnām, ka rekordiste no tām sasniedza 68 kilometru garumu. Lēni kustošās vai apstājušās transportlīdzekļu virtenes kļuva par ērtu mērķi ukraiņu artilēristiem, aviācijai un tobrīd arvien lielāku nozīmi iegūstošajiem droniem. Kā atceramies, krievi pēc diviem mēnešiem bija spiesti izvākties no okupētajām Kijivas, Čerņihivas, Sumu apgabalu ziemeļdaļām. Ukraiņi 2022. gada vasarā īstenoja savu iemīļoto pretuzbrukuma gājienu, vispirms ar māņu uzbrukumu nelielajai Visokopiļļjas pilsētiņai iemānot krievu rezerves Hersonas apkārtnē šaipus Dņipro upes, tad nobumbojot vienīgo tiltu viņu atpakaļceļā un uzsākot faktisko pretuzbrukumu frontes pretējā galā — no Harkivas uz Donbasa pusi, operācijas noslēguma fāzē atbrīvojot arī Hersonas pilsētu. No apgabalu centriem tā bija vienīgā, ko uzbrucēji bija ieņēmuši, un to pašu bija spiesti pēc pusgada atstāt, lai nenonāktu tur “katlā”.
Pienākot pilnmēroga kara pirmajai ziemai, Krievijas militārie komandieri bija aptvēruši realitāti: viņi nav iemācījušies karot kustībā, kamēr ukraiņi to pieprot un arvien gatavi šīs prasmes ar lielu entuziasmu papildināt. Krievija atsāka to, ko bija darījusi abos pasaules karos — spiest pretiniekus ar savu dzīvā spēka masu, šim nolūkam iesaucot rezervistus, vervējot cietumniekus un visvisādus plenčus, kuru izdzīvošana frontē netiek plānota. Bahmuta, Severodonecka, Lisičanska, vēlāk Avdijivka, tagad Vuhļedara — visas šīs vidēja izmēra pilsētas Krievija var ieņemt tikai pēc mēnešiem ilgas šturmēšanas un nevis pretinieku, bet savējo līķu kaudzēm. 2023. gada sākumā, kad vēl nebija kļuvis acīmredzams, ka tā tagad būs Krievijas armijas tipiskā kaujas darbību forma uz nākamajiem gadiem, divi pie Bahmutas ievainoti ukraiņu jaunieši, nosūtīti uz Žitomiru ārstēties, “Neatkarīgajai” stāstīja un rādīja video: “Mums tur dubļu tranšejās pie Bahmutas ir reāls Pirmais pasaules karš. Bet mēs no Bahmutas prom neejam, kaut gan mums būtu vienkāršāk atkāpties uz kādu mazāk iznīcinātu pilsētu un ierīkot sev labākas pozīcijas tur, tā elementārā iemesla dēļ, ka visur, kur parādās krievu armija, tās vietas pārvēršas par nākamo Bahmutu. Tāpēc mēs turamies pozīcijās ar zobiem un nagiem, jo tādā veidā mēs vismaz atturam viņus no nākamo pilsētu nopostīšanas.” Laiks parādījis, ka šiem tobrīd 19 un 20 gadus vecajiem brīvprātīgi karā aizgājušajiem jauniešiem ir taisnība — ukraiņi astoņus mēnešus noturējās
Bahmutā, pēc tam to atstāja, atgāja uz nākamajām apdzīvotajām vietām, kam krievi atkal rīdīja virsū savus “gaļas viļņus”, līdz tās sagrāva tik mežonīgi, ka aizstāvjiem pat drupas vairs nekalpo par aizsegu.
2023. gada vasaras pretuzbrukuma kampaņai tobrīdējais armijas komandieris Valērijs Zalužnijs ieplānoja līdzīga veida operāciju no Zaporižjas virzienā uz Krimas pusi, jo tobrīd visa fronte bija statiska un nevarēja atrast kādu brīvāku vietu kustības ātruma uzņemšanai ar mērķi ielauzties krievu aizmugurē. Taču ukraiņiem Robotines un Pjatihatkas virzienā bija trīsreiz mazāks personālsastāvs nekā krieviem un tikai piektdaļa no vajadzīgās smagās tehnikas daudzuma — Rietumi solīja maz un iedeva vēl mazāk. Iznākumā Zalužnija vadītais pretuzbrukums bija pilnībā nesekmīgs, jo krievi to ilgstoši atsita, vienlaikus pašiem turpinot “gaļas viļņus” citos frontes sektoros, tāpēc Zalužnijs pusgadu vēlāk zaudēja amatu, tiekot aizrotēts par ukraiņu vēstnieku Apvienotajā Karalistē.
2024. gada vidū situācija frontē bija mainījusies ukraiņiem par sliktu — krievi turpināja lēnām, sistemātiski, ar milzīgiem zaudējumiem tomēr palēnām līst uz priekšu un iegūt teritoriju pa kvadrātkilometram vien, bet ukraiņi nespēja atgūt neko. Gandrīz uz diviem gadiem pēdējais teritoriālais panākums bija Hersonas atbrīvošana.
Tādos apstākļos pretuzbrukumu gatavošanas un nomaskēšanas lielmeistars Oleksandrs Sirskis, tagad paaugstināts par Bruņoto spēku komandieri, konstatēja — manevrējošu karadarbību kustībā viņš var izvērst vienīgi Krievijas Federācijas teritorijā, atklājot tur jaunu fronti. Sliktākais bija tas, ka Sirskim bija jāslēpj šie plāni mazāk no pretiniekiem, vairāk no sabiedrotajiem — gandrīz visi Rietumu sabiedrotie joprojām pakļaujas Kremļa interpretācijai par starptautisko tiesību normām, uzskatot: britu “Storm Shadow” raķešu, amerikāņu ATACMS vai franču “Caesar” ievešana Krievijas teritorijā un sekojoša izmantošana Krievijas teritorijā pa Krievijas mērķiem var tikt iztulkota kā šo NATO valstu iesaistīšanās karadarbībā Ukrainas pusē. Līdz brīdim, kad pirms diviem mēnešiem ukraiņi iegāja Kurskas apgabalā, ieņēma mazpilsētas un ciemus, brauca ar Rietumu bruņumašīnām un blieza pa krievu armiju no Rietumu pašgājējhaubicēm, un Kremlis nepieteica NATO karu — kaut arī vēl vasaras vidū tāds iznākums netika uzskatīts par pašsaprotamu.
Rietumu militārie apskatnieki un novērotāji neslēpa, ka acīmredzamais slēdziens — ukraiņi cenšas panākt, lai krievi būtu spiesti vismaz kādu daļu no sava okupācijas karaspēka Donbasā izvest uz Kurskas un Belgorodas apgabaliem, tādā veidā atslogojot fronti. Taču krievi to nevarēja neredzēt un tāpēc ir darījuši pretējo: dubultojuši centienus nopostīt Pokrovsku, kas ir svarīgs rūpniecības centrs un vēl svarīgāks dzelzceļa mezgls, lai pēc tam līstu vēl tālāk. Kurskas apgabalā ukraiņiem stājas pretī visādas pa malu malām salasītas apakšvienības, bet savu galveno spiedienu Krievija turpina koncentrēt Donbasā.
Ukraina var noturēties tās ieņemtajā Kurskas apgabala teritorijā vismaz vairākus mēnešus vai pat ilgāk, trešdien vēstīja biznesa ziņu aģentūra "Bloomberg", atsaucoties uz ASV amatpersonu aplēsēm. “Ukrainai pagaidām nav bijušas būtiskas problēmas ar piegādēm uz Kurskas apgabalu, jo Krievijas bruņotie spēki tur veikuši tikai ierobežotus pretuzbrukumus, koncentrējoties uz virzīšanos tālāk Ukrainas austrumos. Turklāt pēc mēnešiem ilgas gaidīšanas Ukrainas karaspēks panācis stabilu apgādi ar munīciju. Tas kļuvis iespējams, pateicoties sabiedroto pūliņiem, tostarp Čehijas iniciatīvai munīcijas piegādēs un ASV un Francijas centieniem panākt Ukrainas artilērijas potenciāla attīstību ilgtermiņa perspektīvā,” ziņo aģentūra. Jāatgādina, ka Čehijas iniciatīvai sagādāt vismaz pusmiljonu 155 mm artilērijas šāviņu pievienojusies arī Latvija.
Iznākumā pēdējos divus mēnešus ukraiņu un krievu mehanizētās vienības ir trenkājušas cita citu pa Kurskas apgabala dienviddaļu, cenšoties vienam otru aplenkt, vienlaikus izvairoties no ienaidnieku aplenkuma, šķaidot pretinieka apgādei derīgos tiltus, spiegojot un izlūkojot, vilinot savā pusē civiliedzīvotājus utt. Pa to laiku “gaļas viļņu” intensitāte Donbasā nemazinās. Var izdarīt slēdzienu, ka Kurskas apgabalā Ukraina ir piespiedusi Krieviju iesaistīties manevrējošā, dinamiskā karadarbībā, kas ukraiņiem padodas un kur viņi šobrīd, skatoties tādā taktiskā izpratnē, iegūst pārsvaru pār krieviem pašas Krievijas teritorijā. Taču tas jebkurā brīdī var mainīties.
Tikmēr Krievija turpina savu “lienošo karu” ar milzīgajiem postījumiem Ukrainas teritorijā — tas ir vienīgais karadarbības veids, kādu Krievija reāli pieprot un kurā spēj gūt panākumus, pateicoties vienīgi savam skaitam un resursu daudzumam. Diemžēl ukraiņiem, pat ar visu pieejamo Rietumu atbalstu, šis konkrētais kara vešanas veids ir tāds, kurā valsts aizstāvji nekad neiegūs pārsvaru pār krieviem. Un šis aspekts nekad nevarēs mainīties, jo Ukrainā ar 40 miljoniem iedzīvotāju valsts aizstāvju skaits vienmēr būs mazāks nekā krievu armijai ar 143 miljonu iedzīvotāju kopskaitu, kam jāpieskaita dažādi citvalstu algotņi. Tāpēc ukraiņu operācija pret krieviem Kurskas apgabalā pati par sevi būs nepietiekams faktors, lai pārlauztu kara gaitu Donbasā. Notikdami vienas un tās pašas robežas abās pusēs ar vieniem un tiem pašiem dalībniekiem, komandieriem, sabiedrotajiem, bruņojumu utt., tie izpaužas kā divi pavisam pretēja stila kari.
