Visu pasauli pārsteidzis Sīrijas prezidenta Bašara al Asada varas straujais sabrukums, tāpēc tagad jāsāk apsvērt, kādas tālejošas sekas var atplūst arī līdz mums — kaut vai tajā apstāklī, ka Krievijai atbrīvojas resursi, kurus tā līdz šim izmantoja Sīrijā. Aktualizējas gāzes tranzīta jautājums no Kataras caur Sīriju uz Eiropu.
Sīrijas pilsoņu kara problēma ir ne tikai tāds apstāklis, ka tas ir bijis “visu karš pret visiem”, bet arī fakts, ka nevienu no pusēm (skatoties ar rietumnieku acīm) nevar dēvēt par tādu, kuras nākšana pie varas solītu tikai pozitīvus pavērsienus sagrautās valsts celšanā no jauna. Džihādisti te mijas ar marksistiem, sunnīti ar šiītiem, salafisti ar nacionālistiem un vēl nez kādiem Rietumu brīvprātīgajiem, kam nav bijis nekas labāks darāms kā iesaistīties svešā pilsoņu karā.
Kāds sīriešu bēglis, kuru “Neatkarīgā” sastapa konferencē Itālijā vēl 2015. gadā, nedaudz pastāstīja, kā viņi izmanto Vācijas pretimnākšanu, lai pārceltos uz šo valsti, mācītos valodu un iegūtu dažādas priekšrocības. Bet uz jautājumu, kāpēc viņš necīnās savā valstī par demokrātiju un labklājību, tā vietā ierodoties Eiropā “pie visa gatava”, viņš atbildēja ar apmēram šādu pretjautājumu: “Bet kurā pusē tad cīnīties, ja tu principā esi pret visādu vardarbību un negribi to vairot?”
PSRS atbalstītais diktators Hafezs al Asads valdīja ar kaula dūri no 1971. gada līdz savai nāvei 2000. gadā. Prezidentūrai tika gatavots vecākais dēls Bassels, kuru virzīja militārajai karjerai, bet vidējais dēls Bašars studēja medicīnu, līdz Londonā kļuva par oftalmologu. Tomēr vecākais dēls 1994. gadā gāja bojā autokatastrofā, tāpēc dinastijas veidošana krita Bašaram. Viņš arī bija spiests iestāties karaskolā, līdz ar amatu mantojot tēva personības kultu, uz slepkavībām kārus dienestus un citus atribūtus, kādi pēc rakstura klusajam acu ārstam nepiestāvēja.
Bašara al Asada sākotnēji mierīgie centieni tēlot reformatoru un tikai pēc tam konsolidēt varu nedeva rezultātus, liekot dēlam vēlākos gados kļūt tikpat asiņainam kā tēvam. Šeit režīms varēja paļauties uz krievu un irāņu palīdzību, kas ļāva Damaskai saimniekot pa daudz mazāko kaimiņvalsti Libānu apmēram tā kā nacistiem Otrā pasaules kara laikā pa Austrumeiropu. Vienlaikus Sīrija kādu brīdi pamanījās atbalstīt arī ASV tās cīņā pret islāmistiem kaimiņos esošajā Irākā, jo sunnītu militāristu grupējumu apkarošana Irākā nāca par labu Teherānas šiītiem, kam tas ļāva pamazām panākt sev draudzīgāku šiītu valdību Bagdādē.
Neapmierinātie iedzīvotāji, kuri vairs nevarēja paciest arvien brutālāko režīmu un amatpersonu nesodāmo korupciju, 2011. gadā sāka sacelties. Taču iespēju izmantoja “Islāma valsts”, vietējā “Al Qaeda” filiāle un dažādi “Musulmaņu brālības” atzari, kas turpmākajos gados saplūda, dalījās, pārklājās un konfliktēja savā starpā, visā pasaulē pazīstamiem kļūstot arī tādiem saīsinājumiem kā ISIL, “Daesh”, ISIS.
Līdz 2015. gadam Asada režīms bija gandrīz pilnībā sabrucis un zaudējis teritoriju kontroli, kad cīņā iesaistījās Vladimirs Putins, piegādājot Sīrijai bruņojumu, militāros instruktorus publiskai Damaskas armijas pārtrenēšanai un “vāgneriešus” nepubliskiem melnajiem darbiem. Tomēr piedzīvotais regulārās armijas sabrukums un atkarība no krieviem lika prezidentam attīstīt dažādas paralēlās varas struktūras, tajā skaitā radot pašam savus “titušku” jeb “gopņiku” puskriminālus spēkus (vietējā nosaukumā “Shabiha”), saukt palīgā irāņus un to sabiedrotos “Hezbollah” no Libānas, šiītu brigādes no Afganistānas un tamlīdzīgi, kas gada laikā ļāva atkarot Alepo un citas pilsētas no nemierniekiem. Krievija izglāba Asadu pirms deviņiem gadiem, bet šogad vairs nē.
Viens no pastāvīgākajiem spēkiem reģionā ir kurdu cīnītāji. Šī 30 miljonus lielā tauta ar senu kultūru ir bez savas valsts, ko nesekmīgi cenšas izcīnīt ne pirmo gadsimtu. Turcijā tāpēc kurdu līderus uzskata par tādiem kā “separātistiem”, savukārt pārējās pasaules acīs problēmu sagādā fakts, ka vēl kopš Aukstā kara gadiem Kurdistānas strādnieku partija bija (un joprojām ir) inficējusies ar marksisma ideoloģiju. Sadāma Huseina laiku Irākā uz kurdiem tika izmēģināti ķīmiskie ieroči, nogāzējot 100 tūkstošus kurdu, tāpēc kurdi atraduši daudz labāku sadzīvošanu ar vēlākajām valdībām Bagdādē, kas garantējušas Irākas Kurdistānai plašu autonomiju un pārliecību, ka kurdiem nebūs jāmirst genocīdā, ja viņi gribēs runāt savā valodā. Protams, bez karā un partizānos norūdītām, kārtīgi apbruņotām pašaizsardzības vienībām šāds iznākums nebūtu iespējams — bēdīgās pieredzes mācīti, Irākas iekšējos jucekļos kurdi tagad pieturas pie prakses, ka “ir vienkāršāk izklāstīt savu nostāju, ja tas esi tu, kas rokā tur cirvi”.
Kurdu apdzīvotajai Sīrijas daļai iesaistoties kaujās pret režīmu, viņus tur sagaidīja Brīvās Sīrijas armija, kuras kodolu veidoja sīriešu militāristi, kas vērsās pret arvien asiņaināko prezidentu, saņemot bruņojumu un atbalstu no Turcijas, ASV, Saūda Arābijas un Kataras. 2017. gadā šī armija nomainīja nosaukumu uz Sīrijas Nacionālo armiju, karodama pret oficiālās valdības spēkiem un vienlaikus pret Sīrijas demokrātiskajiem spēkiem, kā tagad sauca kurdu, asīriešu un dažādu nacionālistu apvienotos spēkus — un tos tāpat atbalstīja ASV.
Visi šie grupējumi, lai arī neciešot viens otru un ideoloģiski veidojot pilnu “varavīksni” no agresīva marksisma līdz agresīvam nacionālismam, savulaik atrada kopīgu ienaidnieku “Islāma valsts”, “Al Nusras frontes”, “Al Qaeda” un citu paveidu džihādistu izskatā. Visa pasaule bija pateicīga Sīrijas karotājiem par džihādistu un teroristu sakaušanu, jo “Daesh” un ISIS ne tikai mēģināja, bet arī ilgstoši noturēja teritoriju, izveidojot savas varas struktūras un padarot Islāma valsti Sīrijā un Levantē uz dažiem gadiem par realitāti, regulāri no turienes izplatot videoierakstus ar galvu griešanu ārzemniekiem.
Krievija oficiāli paziņojusi, ka Asads esot ieradies Maskavā, kur viņa ģimenei piešķirts patvērums, taču vēl jāpagaida neatkarīgs apstiprinājums tam, ka no paša tautas aizbēgušais Sīrijas prezidents tagad var ievākties Rostovā blakus no paša tautas savulaik aizbēgušajam Ukrainas eksprezidentam. Tikmēr apvienotie dumpinieku spēki, daži no kuriem vēl pirms pāris gadiem tikuši ierindoti pie islāma teroristiem, izplatījuši mērenus paziņojumus un rīkojumus. “Pēc 50 gadu apspiestības un 13 noziegumu, tirānijas un [piespiedu] pārvietošanas gadiem [..] mēs šodien paziņojam par šī tumšā perioda beigām un jaunas ēras sākumu Sīrijai,” visas pasaules mediji citē nemiernieku grupējumu kopīgo paziņojumu.
Samērā tehnokrātiskais premjerministrs M. Gazi al Džalali, kuru Asads iecēla amatā vēl tikai 14. septembrī, paudis gatavību sadarboties ar “jebkuru Sīrijas tautas izvēlētu vadību”. Uz to lielākā nemiernieku grupējuma “Hayat Tahrir al-Sham” līderis Mohammeds al Džolani atsaucies pozitīvi, aizliedzot bruņotiem kaujiniekiem tuvoties valsts iestādēm, norādot: tās paliks līdzšinējā premjerministra pārziņā līdz to oficiālai nodošanai nemiernieku kontrolē. Šāda laipnību apmaiņa varētu izskaidrot faktu, ka Damaskas valdība ne pārāk pretojās dumpinieku uzsāktajam zibenskaram, un tas varētu norādīt uz iepriekšēju norunu, ka valdība pēc prezidenta efektīvas gāšanas paliek vietā. Nav iztikuši arī bez laupīšanām, taču BBC atsaucas uz cietušajiem iedzīvotājiem, ka tās pastrādājot nevis bruņotie dumpinieki, bet vienkārši zagļi un kriminālie elementi, kas izmanto iespēju. Viņu dēļ naktī ieviesta komandantstunda.
Aģentūra “Reuters” ziņoja, ka Ankaras atbalstītie nemiernieku grupējumi jau pirms pusgada informējuši Turcijas varas iestādes par plāniem veikt plaša mēroga ofensīvu, jo par tādiem plāniem savus sponsorus nevar neinformēt. Ankara atbildējusi ar klusēšanu, ko grupējumu līderi uzskatīja par “piekrišanu pēc noklusējuma”. Tagad katram gadījumam turku viceministrs komentējis, ka Turcija neesot iesaistīta sekmīgajā ofensīvā un “nav devusi savu piekrišanu”. Diplomātijas paraugstunda — simtprocentīgi melots laikam tas nebūs, ja reiz “Reuters” ziņo nevis par “skaļu piekrišanu”, bet par “klusējošu piekrišanu”.
“Asads kritis. Tā vienmēr bijis un būs ar visiem diktatoriem, kas liek likmi uz Putinu,” komentē Ukrainas ārlietu ministrs Andrijs Sibiha. Viņš gatavs atjaunot diplomātiskās attiecības ar Sīriju. Vislielākā zaudētāja patlaban tiešām izskatās Krievija — viss Asada režīma balstīšanai darītais ir vējā, krievu karakuģi aizbēguši no Tartūsas ostas, kas bija vienīgā Krievijas flotes bāze Vidusjūrā. Zaudēta arī Hmeimīmas lidosta, krievi fiksēti steigā glābjam un izvedam ekipējumu, kādu vien var.
Tomēr šim apstāklim ir arī ēnas puse. Krievijas kontingenta vairākums jau 2022. gadā no Sīrijas ticis atsaukts uz Donbasu, kur sagaidījis savu galu, taču arī tagad krievi Sīrijā turēja līdz 4000 augsti kvalificētiem militārajiem speciālistiem (aviācija, artilēristi, jūrnieki utt.), kas tagad varēs papildināt okupantu rindas Ukrainā. Tas bruņojums, ko līdz šim Krievija ražoja un tērēja Sīrijā, tagad tiks izlietots pret ukraiņiem. Saskaņā ar Montrē konvenciju, Turcija neielaidīs Melnajā jūrā no Tartūsas aizbēgušos krievu karakuģus, tomēr personālu uz Melnās jūras floti pārdislocēt varēs, turklāt karakuģi no Vidusjūras, visticamāk, nāks uz Baltijas jūru, tātad sagādās jaunas galvassāpes tieši mums.
Kas attiecas uz raibo nemiernieku “varavīksnes koalīciju”, kas izcīnījusi uzvaru — vēsture māca, ka tādi piespiedu sabiedrotie, kurus nekas cits nesaista kā karš pret kopīgu ienaidnieku, parasti pēc tam uzsāk savstarpēju cīņu, kurā cilvēkiem no malas nav iespējams pateikt, kura puse ir pareizā — sliktas tajā drīzāk ir visas puses.
Ja tas šoreiz nenotiks un Sīrija atgriezīsies pie miera, turklāt nostiprināsies demokrātiskas institūcijas, tad Persijas līča valstis varēs izmantot Sīriju savas naftas un gāzes tranzītam uz Vidusjūru un tātad perspektīvā uz Eiropu, kas palīdzēs apmierināt mūsu vajadzības un arī dos jaunas alternatīvās iepirkuma iespējas Ukrainai. Turcijas nepieciešamība nopelnīt uz tranzīta rēķina ir garantija tam, ka turki kā šī reģiona lielākā valsts turpinās nomierināt situāciju, rīkojoties pirmām kārtām savās, bet šoreiz vienlaikus arī drusciņ mūsu faktiskajās interesēs.
