Kad Krievijas sākotnējais mēģinājums pakļaut Ukrainu cieta neveiksmi, vismaz divus gadus valdīja viedoklis, ka karam nav redzams gals. Pēdējo mēnešu laikā vairāku iemeslu dēļ viedokļi svārstās gan atkarībā no situācijas kaujas laukā, gan no sabiedriskās domas maiņas un ASV prezidenta Donalda Trampa ievēlēšanas, kurš 20. janvārī atgriežas Baltajā namā un ir vairākkārt teicis, ka dienas vai divu laikā pievērsīs uzmanību šim lielākajam bruņotajam konfliktam Eiropā kopš Otrā pasaules kara, raksta “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” interneta portāls "rferl.org".
Ja beigas nozīmē ilgstošu miera līgumu, atbilde ir nē, saka daudzi analītiķi - daļēji tāpēc, ka Krievijas prezidents Vladimirs Putins to nevēlas, neatkarīgi no tā, ko viņš apgalvo, ja vien tas neatstāj Maskavai pārsvaru pār Ukrainu. Taču tas nav pieņemams Kijivai un tās sabiedrotajiem ārvalstīs. Eksperti saka, ka Putins vēlas radīt pastāvīgus draudus Ukrainai, tādējādi nodrošinot izaicinājumu Rietumiem, ko viņš sauc par galveno agresoru. Ukraiņi nevēlas tādu miera līgumu, kurš nozīmētu oficiālu teritorijas nodošanu Krievijai un atteikšanos no cerības saukt Krieviju pie atbildības par noziegumiem pret Ukrainas valsti un tās iedzīvotājiem. "Es domāju, ka mēs esam ļoti, ļoti tālu no kara beigām," sacīja Londonas Starptautiskā stratēģisko pētījumu institūta vecākais līdzstrādnieks Krievijas un Eirāzijas jautājumos Naidžels Goulds-Deiviss.
Spiediens uz pamieru ir gandrīz pašsaprotams, ņemot vērā Trampa solījumus ātri izbeigt karu, un sarunas šķiet ticamākas nekā līdz šim. "Tramps droši vien var panākt, lai krievi un ukraiņi sarunājas gan ar viņu, gan viens ar otru," "rferl.org" sacīja Krīzes grupas Eiropas un Vidusāzijas programmu direktore Olga Olikere. "Es domāju, ka varēsim cerēt - vismaz kaut kāds de facto, ja ne de jure pamiers noteiktā sarunu pakāpē būs 2025. gada laikā," pastāstīja Londonas Karaļa koledžas “King's Russia” institūta profesors un Eiropas politikas analīzes centra demokrātiskās noturības direktors Sems Grīns.
Ir daudz kļūmju, kas varētu izrietēt no pamiera, tostarp risks, ka Krievija to varētu izmantot kā iespēju pārgrupēties un uzbrukt vēlreiz, ja vien Ukrainai netiks nodrošināti efektīvi kara atturēšanas un aizsardzības līdzekļi.
Jebkuram darījumam ir arī daudz šķēršļu, no kuriem daži izriet no šķietami nesavienojamām nostājām par būtiskiem konflikta aspektiem. Viens no tiem ir teritorija. Pamiera vienošanās tagad ir ticamāka nekā agrāk, tāpēc ka ir pazīmes, ka Ukraina, kas, pēc O. Olikeres teiktā, ir "nogurusi un izsmelta, un uz muguras" lēnu un ārkārtīgi dārgu, bet neatlaidīgu Krievijas ieguvumu apstākļos kaujas laukā, varētu būt gatava darījumam. Ar šo darījumu liela daļa teritorijas, ko Maskavas spēki tagad de facto uz laiku un neoficiāli ir pārņēmuši, paliktu Krievijas kontrolē. Bet ar to Putinam varētu nepietikt. Viņš un citas Krievijas amatpersonas ir sacījušas, ka četru kontinentālās Ukrainas provinču atzīšana par Krievijas provincēm (ieskaitot lielu daļu, ko kontrolē Ukraina) nav apspriežama, un šī nostāja Kijivai nav pieņemama. Vēl lielāks šķērslis ir vajadzība pēc nopietnām, efektīvām drošības garantijām Ukrainai. Krievija ir pret Ukrainas iestāšanos NATO, un tā bija viena no prasībām, ko Maskava izvirzīja kā veidu, kā novērst pilna mēroga iebrukumu.
Galvenais diskusiju fokuss pēdējās nedēļās ir saistīts ar iespēju nosūtīt Rietumu karaspēku uz Ukrainu pamiera gadījumā. Eiropā par to ir domstarpības, un arī Krievija ar to nebūtu apmierināta.
"Kremlis nevēlēsies redzēt Rietumu karaspēku, it īpaši NATO karaspēku, gar šo kontroles līniju," sacīja S. Grīns, jo "Krievija gribēs saglabāt iniciatīvas spēku. Tā gribēs būt tā, kas kontrolē situāciju. Jautājums ir, vai [Kijiva un Rietumi] spēs piespiest Maskavu nonākt situācijā, kad tai nav citas izvēles kā pieņemt šāda veida vienošanos."
Krievijai virzoties uz priekšu kaujas laukā, tās ekonomika acīmredzot ir tālu no sabrukuma. "Šobrīd Putins uzskata, ka viņa uzvaras teorija pierāda sevi, ka Krievija ilgtermiņā ir pietiekami liela un pietiekami spēcīga, lai Ukrainu sakautu un politiski pārspētu Rietumus," sacīja N. Goulds-Deiviss. "Lieta, kas to varētu mainīt un piespiest Putinu ieņemt citu skatījumu uz nākotni, būtu, ja Trampa administrācija izdarītu reālu spiedienu, būtisku, lielu spiedienu uz Putinu, draudot ar kara turpināšanas izmaksām, kas liktu Putinam domāt, ka viņa paša režīms var tikt apdraudēts," viņš sacīja. Tramps ierosināja, ka viņš izmantos palīdzību Ukrainai kā ietekmes sviras gan pār Kijivu, gan Maskavu. Tramps ir maz runājis par to, kā tieši viņš cer izbeigt karu. Kamēr Tramps gaida, kad sāksies viņa pilnvaru termiņš, Putins spēlē dubultspēli, kā viņš to bieži dara, gandrīz vienā elpas vilcienā sūtot pretrunīgus vēstījumus - nodēvējot Krieviju par konstruktīvu un gatavu piekāpties, bet tajā pašā laikā liekot barjeras jebkuras vienošanās, kas varētu būt pieņemama Kijivai un Rietumiem, panākšanai. Piemērs ir četrarpus stundu ilgā jautājumu un atbilžu sesija televīzijas tiešraidē Krievijas valsts televīzijā 19. decembrī, kur Putins apgalvoja, ka Krievija ir gatava kompromisam attiecībā uz Ukrainu. Vienlaikus viņš arī teica vairākas lietas, kas liecināja, ka nekādi kompromisi nav iespējami.
Pirmkārt, Putins attēloja Ukrainas prezidentu Volodimiru Zelenski kā nelikumīgu līderi, ar kuru viņš neparakstīs vienošanos. Cita starpā, viņš vēlreiz norādīja, ka tā dēvētajam Stambulas komunikē, pamatlīgumam, kas tika noslēgts neilgi pirms sarunām starp Maskavu un Kijivu, kas pārauga pilna mēroga iebrukumā, ir jākalpo par pamatu jebkurām sarunām. "Tas, ko Putins saka, ir tas, ka šīs vienošanās nosacījumiem, kas paredzēja būtībā "kastrēt" Ukrainu (ne tikai aizliedza iestāties NATO, bet arī demilitarizēja un līdz ar to padarīja par ļoti vieglu mērķi Krievijai nākotnē), būtībā ir jābūt jebkura nākotnes miera līguma centrā," sacīja Krievijas analītiķis Marks Galeoti. "Viņš cenšas padarīt šo procesu pēc iespējas neveiklāku, vienlaikus liekot tam izklausīties tā, it kā viņš būtu pēc iespējas elastīgāks," M. Galeoti 22. decembrī norādīja savā podkāstā. Savukārt S. Grīns pieļāva, ka Krievija varētu būt gatava "pārtraukt vardarbību" un apsvērt pamieru, bet tikai tad, ja Putins būs pārliecināts, ka Maskava varētu turpināt draudēt Ukrainai un saglabāt savu norobežošanos no Rietumiem, ko viņš ir padarījis par savas valdīšanas noteicošo iezīmi. "Krievijas ekonomika šobrīd funkcionē tikai kara dēļ. Krievijas politiskā sistēma tagad ir veidota ap karu. Tas attaisno un izskaidro centralizācijas līmeni, represiju līmeni, ideoloģiskās kontroles līmeni, kas būs tās lietas, no kurām atsakoties Kremlis kļūs vājš," sacīja S. Grīns. "Pat ja Krievija virzītos uz pamieru, es domāju, ka tā censtos saglabāt tādu konfrontācijas līmeni, kāds tai pašlaik ir ar Ukrainu, bet plašākā mērogā arī ar Rietumiem."
Runājot par propagandu, S. Grīns teica: "Putins un Kremlis kopumā ir demonstrējuši ievērojamu daudzumu retorisku viltību. Viņi var definēt uzvaru, pat īslaicīgu uzvaru, daļēju uzvaru, dažādos veidos."
O. Olikere arī norādīja, ka Krievijas paustā nostāja teritorijas un citos jautājumos nebūt nenozīmē, ka darījums būtu nesasniedzams, ja sarunas notiktu. "Ir pareizi sākt sarunas. Kad jūs esat tās sākuši, cilvēki varētu būt gatavi piekāpties, ko viņi nesaka, ka ir gatavi darīt, tad, kad iet uz sarunām. Tu vienmēr uzsāc sarunas ar savu maksimālo pozīciju, un tu būtu muļķis, ja to nedarītu," viņa piebilda. Vienošanās var netikt panākta 2025. gadā, bet, ja sarunas notiek, tas jau ir pozitīvi. "Eiropas atbilde uz jebkuru vienošanos par pamieru būtu kritiski svarīga gan Ukrainai, gan Krievijai pašiem," rakstiskos komentāros “Radio Brīvā Eiropa/Radio Brīvība” norāda Londonas Karaļa koledžas Kara studiju katedras vecākā lektore Rūta Deijermonda. "Tā kā daudzas valstis saskaras ar politiskiem satricinājumiem (bieži vien Krievija tos apslāpē), tām var rasties kārdinājums izturēties pret pamieru kā pret konflikta izbeigšanu un iespēju atjaunot attiecības ar Krieviju. Tā būtu milzīga kļūda. Krievija turpinās radīt visnopietnākos un tūlītējos konvencionālos un netradicionālos draudus Eiropas drošībai."
