Vakar notikušās Vācijas Bundestāga vēlēšanas tuvina tagadējo Vāciju sadalīšanai gluži tāpat kā Reihstāga vēlēšanas 1932. gadā.
Vācijas vēsturē iegājušas divas Reihstāga vēlēšanas 31. jūlijā un 7. novembrī vienā un tajā pašā 1932 gadā. Tās parādīja, ka šādas vēlēšanas var atkārtot arī 3, 4 vai 5 reizes gadā, bet ar tām izkļūt no politiska strupceļa nebūs iespējams. Tad nu izeja no bezizejas tika izmēģināta, ļaujot izveidot Vācijas valdību Nacionālsociālistiskās vācu strādnieku partijas vadonim Ādolfam Hitleram. Jā, viņa partija bija saņēmusi visvairāk - 33,1% balsu novembra vēlēšanās, bet nopelnījusi tās lielā mērā par salamāšanos un pat sakaušanos ar visu citu partiju pārstāvjiem un aktīvistiem. Tās partijas, protams, nu nemaz negribēja veidot ar šādu partiju pēcvēlēšanu koalīciju, bet galu galā ielaidās uz kombināciju, kurā partijas vairākums parlamentā tika konvertēts demonstratīvā mazākumā pēc ministru skaita Hitlera valdībā. Šāda kombinēšana ieilga uz 12 gadiem un beidzās ar Vācijas bezierunu kapitulāciju un sadalīšanu četrās okupācijas zonās, no kurām dažu turpmāko gadu laikā tika salipinātas divas vācu valstis. Vakardienas vēlēšanas parādīja vāciešu šķelšanos pa 1945.-1949. gadā novilktajām robežām un iezīmēja mehānismu, ar kādu šīs robežas atjaunot.
Tagadējajā Vācijas politisko spēku izkārtojumā Hitlera partija vietu ieņēmusi “Alternatīva Vācijai|” (Alternative für Deutschland, AfD) ar tās izvirzīto kanclera amata kandidāti Alisi Veideli. Savukārt vakar notikušās vēlēšanas funkcionāli sakrīt ne ar 1932. gada novembra, bet ar 1932. gada jūlija vēlēšanām. Tātad ar tādām vēlēšanām, pēc kurām nebija iespējams izveidot kaut attāli rīcībspējīgu valdību. Būtu netaisnīgi teikt, ka par to pie vainas bija tikai Vācijas tā laika politiķi ar savu kašķīgumu un stulbumu.
Ja nu valsts jeb sabiedrība tikusi līdz savas varas orgānu izveidošanai atbilstoši vēlēšanu rezultātiem, tad politiķiem jāuzstājas ar tādiem priekšvēlēšanu solījumiem, kādi piesaistīs iespējami daudzu vēlētāju balsis. Tas ir viens no pamatojumiem, kāpēc vispār rīkot vēlēšanas, ka cilvēki noteikti neprasīs vienu un to pašu. Parlamenta vēlēšanas jārīko tāpēc, lai visas prasības, t.i. prasītāji, kas pēc skaita nozīmīgi, tiktu pārstāvēti līdz ar citām grupām iestādē, kurā šo grupu pārstāvji savstarpēju piekāpšanos veidā vienojas tā, lai katrai grupai kaut kas tiktu. Taču tādas vienošanās mēdz novest strupceļā, kad visas grupas uzskata, ka tās pārstāvošie politiķi mīļā miera, t.i., sava miera un labklājības dēļ piekāpušies citiem jeb pārdevuši savu vēlētāju intereses, pamatotās vajadzības un galu galā izdzīvošanas iespējas. Nav šādu dūmu bez uguns. Tā tas turpinās, līdz kamēr visi (vērā ņemamie) politiķi saprot, ka tālāka piekāpšanās nav savienojama ar statusa saglabāšanu, tālāk nepiekāpjas un tieši tāpēc zaudē ne vien statusu, bet dažkārt arī mantu un dzīvības.
Tagad jau lieki pētīt vācu 1932./1933. gada ķildas Reihstāgā. Pietiek ar tām pretrunām, kādās sapinušās tagadējās partijas, kas vakar sadalīja vietas Bundestāgā. Šo partiju manifestētās pretrunas starp nepilniem 49 miljoniem Vācijas vēlētāju noformulētas trijos punktos, kuru nosaukšana par pirmo, otro un trešo nenozīmē to sarindošanu pēc svarīguma.
Pirmkārt, sacensība bija par to, kurš spēs atrisināt problēmu, kā aizvietot Vācija izmirstošos pamatiedzīvotājus ar ieceļotājiem, lai uzturētu vācu valsts un varbūt arī tautas pastāvēšanu, ja izdodas šos ieceļotāju asimilēt. It kā vienkārši - ielaižam tikai tos, kurus uzņēmēji ieaicina kā vajadzīgus darbiniekus. Tā praktiski vienu un to pašu saka divas partijas, kurām priekšvēlēšanu aptauju rezultāti sola pirmo un otro vietu pēc vakar saņemto balsu skaita. Pirmajai jābūt kristīgo un sociālo demokrātu apvienībai (Christlich Demokratische Union/Christlich-Sozialen Union, ar saīsināto apzīmējumu CDU), otrajai - AfD.
Šīm abām partijām pietiktu balsu palamentā divpartiju koalīcijai, kas pārvaldītu valsti ilgi, droši, stabili, bet reāli tās saķērušas cīņā uz dzīvību un nāvi. AfD atgādina par savulaik valdošās partijas CDU un personiski kancleres Angelas Merkeles organizētajiem bēgļu plūdiem 2015.-2016. gadā, bet A. Veideles nelabvēļi izstāsta, ka viņa taču dzīvo homoseksuālā pārī ar šrilankieti (attēlā); un dzīvo viņas abas Šveicē, tērējot naudu, kādā konvertētas visvairāk no bijušās Vācijas Demokrātiskās Republikas iedzīvotājiem saņemtās balsis Bundestāga un Vācijas pavalstu landtāgu vēlēšanās.
Otrkārt, attieksme pret “zaļo kursu”, kuru atkal abas šis partijas sola izbeigt. Taču AfD atgādina, ka valsti pa “zaļo kursu” palaida neviens cits kā jau minētā A. Merkele, no kuras CDU nav dūšas skaļi norobežoties, t.i., pasludināt viņu par vaininieci bēgļu ielaišanā un Vācijas rūpniecības un enerģētikas, pirmkārt atomenerģētikas sagrāvē. AfD skaidro, ka par šīm briesmām gandrīz tikpat vainīgi arī sociāldemokrāti (Sozialdemokratische Partei Deutschlands, SPD), kas sēdēja vairākas A. Merkeles valdībās un pēc tam, kad pārņēma valdības vadīšanu no ļoti sakompromitētās (apnikušās, pārāk vecās) A. Merkeles, turpināja viņa kursu mats matā vai pat vēl trakāk, jo sociāldemokrātu vadītajā valdībā tika uzņemti “zaļie".
Nupat notikušajā priekšvēlēšanu cīņā “zaļie” savu zaļumu kāpināja un zaudēja 2,4 procentpunktus vēlētāju balsu, bet nostiprināja savu vēlētāju kodolu un saglabāja pārstāvniecību Bundestāgā. Šorīt vēl nevar absolūti droši pateikt, ar ko beigsies vēlētāju balsu skaitīšana un pārskaitīšana, jo tikai dažas vēlētāju balsis var izmainīt visu balsu izkārtojumu Bundestāgā. To nosaka gan Latvijā, gan Vācijā izmantotais sīkpartiju izbrāķēšanas mehānisms, pārdalot par labu vairāk balsu saņēmušajām partijām tās balsis, kuru saņēmēji nav tikuši pāri 5% robežai. Pagājušas nakts vidū paradījās tādi vēlēšanu neoficiālie rezultāti, atbilstoši kuriem bezsaimnieku balsu pārdalīšana dod CDU un SPD kopā 329 deputātu vairākumu parlamentā, kurā aritmētiskais vairākums ir 316 deputātu vietas. Paradoksālā veidā tagad AfD kļuvusi par galveno "zaļo" atbalstītāju cīņā par to, lai "zaļie" tomēr iegūtu tādu balsu skaitu, ka bez viņiem nebūtu iespējams izveidot nākamo Vācijas valdību. Tad CDU un "zaļo" valdība izrādīsies garantēti tikpat rīcībnespējīga kā SPD un "zaļo" valdība.
Treškārt, attieksme pret Ukrainā iebrukušo Krieviju, ar kuru A. Veidele apsola draudzēties. Protams, ka draudzības pirmais nosacījums ir jebkādas militāras, saimnieciskas un diplomātiskas palīdzības pārtraukšana Ukrainai. Tad Krievija došot Vācijai lētu gāzi un visu pārējo, lai Vācija zeltu un plauktu. Šajā gadījumā A. Veidele kļūst par neko citu kā par viņas ļoti asi apsaukātās A. Merkeles dublikātu. A. Merkeles laikā Krievija tiešām daudz ko deva Vācijai un Vācija uz tā rēķina varēja atļauties “zaļo kursu” bez tūlītējām graujošam sekām. CDU ar tās vadoņa Frīdriha Merca muti, turpretī, raida Krievijai daudz asu vārdu, kuru patiesumam var ticēt vai neticēt, atkal atceroties par A. Merkeli.
Pilnīgi sakrīt CDU un "zaļo" vārdi par Krieviju. "Zaļo" deleģētā ārlietu ministre Annalēna Bērboka kā pēdējo priekšvēlēšanu cīņas trumpi izspēlēja brīdinājumu, ka bez Ukrainas pretošanās Krievija jau būtu ieņēmusi (vai ieņems, ja tai ļaus uzvarēt Ukrainu) Brandenburgu, t.i., bijušo Vācijas Demokrātiskās Republikas teritoriju. A. Bērbokas centieniem to nepieļaut var noticēt, jo Krievija tagad nepozicionējas “zaļā kursa” gājēju pulkā.
Ir radusies iespēja piepildīties CDU nodomam veidot koalīciju ar SPD, kuru vēlētāji sodījuši par tās deleģētā kanclera Olafa Šolca valdības darbu ar 9,4 procentpunktu atņemšanu iepriekšējās Bundestāga vēlēšanās saņemto balsu skaitam. Tai svarīgi noturēties jebkādā valdībā, piekrītot visam, ko diktēs koalīcijas partneri. Tajā skaitā finansējot gan aizsardzības, gan "zaļā kursa" izdevumus bez citu izdevumu samazināšanas, jo mēģinās aizņemtie, cik vien dod un cik Eiropas Komisija ļauj. Bet - kāpēc tad ar tādu saimniekošanu izjuka iepriekšējā koalīcija?
Pēcvēlēšanu debates starp partiju līderiem Vācijā pagājušajā naktī izklausījās pēc apmēram tā paša, kā Latvijā tiek pieteikts Evikas Siliņas valdības "restarts". Saturiski nekā pārliecinoša, bet gan jau Vācija tiks pie jaunas valdības un tā kādu laiciņu noturēsies tāpat kā Latvijas atjaunotā valdība. Taču reālo problēmu jeb pretrunu risināšana tādā veidā tiks atlikta uz vēlāku laiku. AfD cer, ka tikai uz pāris mēnešiem, bet arī pāris gadi nebūtu pārmērīgi ilgs laiks līdz nākamajām Bundestāga vēlēšanām. Tad nu gan AfD iegūšot vairākumu un pārtaisīšot valsti pēc sava ģīmja un līdzības. Šī ģīmja vizualizācija ir pagaidām priekšvēlēšanu aptauju līmeņa dati par AfD politisko līderību dažādās Vācijas teritorijās, kuras šeit uzrādītas ar zilo krāsu, kādu partija sev izvēlējusies. Šī Vācijas karte traktējama tā, ka bijušas VDR iedzīvotājiem nebūtu nekas pretī, ja piepildītos A. Bērbokas paredzējums, ka Krievija ieņemtu Brandenburgu kā Padomijas laikā.
Vācijas Bundestāga vēlēšanu aptuvenie rezultāti un pirmie komentāri par tiem nepārliecina, ka vēlētāju balsu sadalījums ļaus izveidot rīcībspējīgu Vācijas valdību. Jāatkārto vēlreiz, ka tas liecina vairāk par konfliktiem starp valstī dzīvojošiem cilvēkiem, nekā tikai starp politiķiem.
